— Un kur būsim mēs, kad tas notiks? — grib zināt Finiks.
— Mēs būsim gana augstu džungļos, lai būtu drošībā, — Bītijs atbild.
— Tad jau arī karjeristi būs drošībā, ja neatradīsies ūdens tuvumā, — aizrādu.
— Tiesa, — Bītijs piekrīt.
— Bet jūras veltes būs izvārītas, — Pīta spriež.
— Droši vien vairāk nekā tikai izvārītas, — Bītijs piebalso. — Šo pārtikas avotu mēs droši vien iznīcināsim vispār. Bet jūs džungļos atradāt citas ēdamlietas, vai ne, Katnis?
— Jā. Riekstus un žurkas, — pastāstu. — Un mums ir sponsori.
— Nu redziet. Es to neuzskatu par problēmu, — Bītijs saka. — Bet, tā kā mēs esam sabiedrotie un mana plāna īstenošanā roku vajadzēs pielikt visiem, tad lēmuma pieņemšana, vai mēs to mēģināsim vai ne, ir jūsu četru ziņā.
Mēs tiešām esam kā skolnieki. Mēs nebūt neesam spējīgi apspriest Bītija teoriju, izņemot pašus vienkāršākos argumentus. Un vairumam no tiem ar viņa plānu nav nekāda sakara. Palūkojos uz pārējo mulsajām sejām. — Kāpēc gan ne? Ja plāns izgāzīsies, nekāds ļaunums no tā necelsies. Ja izdosies, tad ir liela iespēja, ka mēs viņus nogalināsim. Un pat tad, ja nenogalināsim un vienkārši iznīcināsim jūras veltes, tad vismaz arī Brutam un īno— bārijai vairs nebūs šī pārtikas avota.
— Es saku, ka jāriskē, — Pīta piekrīt. — Katnisai ir taisnība.
Finiks paskatās uz Džoenu un paceļ uzacis. Bez Džoenas viedokļa viņš neizteiksies. — Nu labi, — viņa beigās nosaka. — Tā, vienalga, būs labāk nekā medīt viņus pa džungļiem. Un es šaubos, ka viņi uzminēs mūsu plānu, jo mēs jau paši to nemaz nesaprotam.
Bītijs grib lielo koku vispirms apskatīt un tikai tad aprīkot. Spriežot pēc saules, ir apmēram deviņi no rīta.
Mums tāpat drīz ir jādodas prom no šīs pludmales. Tāpēc novācam apmetni, pārejam uz pludmali pie tās iedaļas, kur ir gaidāms zibens, un dodamies džungļos. Bītijs vēl ir par vārgu, lai pats uzkāptu kalnā, tāpēc Finiks un Pīta pēc kārtas viņu nes. Es ļauju Džoenai iet pa priekšu, jo ceļš uz koku ir diezgan taisns un, jādomā, mēs neapmaldīsimies. Turklāt ar veselu maku bultu esmu daudz bīstamāka nekā viņa ar diviem cirvjiem, tāpēc ir labi, ka eju aizmugurē.
Nospiež blīvais, tveicīgais gaiss. Kopš Spēļu sākuma no tā nav bijis ne mirkļa atelpas. Vēlos, kaut Heimičs izbeigtu mums sūtīt Trešā apgabala maizi, bet atsūtītu to — no Ceturtā, jo pēdējās divās dienās esmu svīdusi spaiņiem, un, kaut arī mēs ēdām zivi, es ļoti ilgojos pēc sāls. Nenāktu par sliktu arī kāds gabals ledus. Vai auksts dzeramais ūdens. Priecājos, ka no kokiem tek šķidrums, bet tas ir tikpat silts kā jūras ūdens un gaiss, un pārējie pārstāvji, un es pati. Mēs esam viens liels, silts sautējums.
Kad tuvojamies kokam, Finiks ierosina, lai eju pa priekšu. — Katnisa dzird spēka lauku, — viņš paskaidro Bītijam un Džoenai.
— Dzird? — Bītijs pārjautā.
— Tikai ar to ausi, ko izārstēja Kapitolijā, — es meloju. Un kuru tāds apgalvojums nepiemuļķo? Bītiju. Jo viņš noteikti atceras, ka pats man parādīja, kā var ieraudzīt spēka lauku, un droši vien to dzirdēt nemaz nevar. Bet kaut kāda iemesla dēļ Bītijs tomēr neapšauba manas spējas.
— Tad noteikti jāļauj Katnisai iet pa priekšu, — viņš atzīst un apklust, lai noslaucītu no brillēm tvaiku. — Ar spēka laukiem nav nekādi joki.
Koku, kurā sper zibens, nevar sajaukt ne ar vienu citu, jo tas paceļas pāri visiem pārējiem. Sameklēju sauju riekstu, lieku visiem gaidīt un pati lēnām kāpju augšup, mezdama pa priekšu riekstus. Bet spēka lauku ieraugu gandrīz uzreiz, vēl pirms iemetu ar riekstu, jo tas atrodas tikai kādu piecpadsmit metru attālumā. Visu laiku vēroju zaļo meža audzi un pamanu augstu labajā pusē viļņoto kvadrātiņu. Es sviežu riekstu sev tieši priekšā, un tas nočukst, apstiprinot to, ko jau redzu.
— Nenāciet aiz koka, — brīdinu pārējos.
Mēs sadalām pienākumus. Finiks sargā Bītiju, kamēr tas izpēta koku, Džoena izurbj kādā citā kokā caurumu, lai dabūtu ūdeni, un es tuvumā medīju. Kokžurkas acīmredzot no cilvēkiem nebaidās, tāpēc pavisam viegli nomedīju veselas trīs. Izdzirdējusi krācam vilni pulksten desmitos, atceros, ka jāiet atpakaļ, tāpēc atgriežos pie pārējiem un notīru medījumu. Tad metru no spēka lauka novelku zemē līniju, lai visi ievērotu, ka tai nedrīkst tuvoties, un mēs ar Pītu tur iekārtojamies un sākam grauzdēt riekstus un cepināt kokžurkas kumosus.
Bītijs turpina darboties ap koku, darīdams sazin ko — mērīdams un tamlīdzīgi. Kādā brīdī viņš atšķeļ gabaliņu mizas, pievienojas mums un met to pret spēka lauku. Mizas gabals atlec un kvēlodams nokrīt zemē. Pēc dažiem acumirkļiem tas atkal ir iepriekšējā krāsā. — Mjā, tas daudz ko izskaidro, — Bītijs novelk. Saskatos ar Pītu, un man ir jāiekož lūpā, lai nesmietos, jo nevienam, izņemot Bītiju, tas vis neko neizskaidro.
Apmēram tai pašā brīdī mēs sadzirdam klikstoņu no iedaļas blakus. Tas nozīmē, ka pulkstenis ir vienpadsmit.
Džungļos skaņa izklausās daudz skaļāka nekā vakar pludmalē. Visi vērīgi saausāmies.
— Šī skaņa nav mehāniska, — Bītijs noteikti paziņo.
— Man šķiet, ka tie ir kukaiņi, — es prātoju. — Varbūt kaut kādas vaboles.
— Kaut kas ar spīlēm, — piebilst Finiks.
Skaņa pieņemas spēkā, it kā mūsu klusās valodas tai būtu likušas pamanīt dzīvas miesas tuvumu. Lai kas tur klikšķinātos, varu derēt, ka tas dažu sekunžu laikā noģērētu mūs līdz kaulam.
— Mums tāpat jākopjas prom, — Džoena saka. — Līdz zibens spērienam ir palicis mazāk par stundu.
Bet nekur tālu mēs neejam. T ikai līdz tādam pašam lielam kokam asins lietus iedaļā. Es pēc Bītija lūguma uzkāpju kokā, kad klikšķēšana sāk rimties. Iesperot zibenim, tā šautra ir žilbinoši spoža, pat no šejienes skatoties, un pat spilgtajā saules gaismā. Zibens pilnībā ietver tālo koku un kvēlo zili balts, un gaiss tam apkārt sprakšķ no strāvas. Nošļūcu lejā un izstāstu savus novērojumus Bītijam, kurš rādās apmierināts, kaut arī es neizsakos īpaši zinātniski.
