— Paklau, ir palikuši tikai astoņi pārstāvji. Manuprāt, mums ir pienācis laiks notīties, — runāju pavisam klusām, kaut arī šaubos, vai kāds mani dzird.
Pīta pamāj, un es redzu, ka viņš apsver priekšlikumu. Apdomā, vai tas nāks mums par labu. — Vai zini ko? Paliksim vien, līdz Bruts un Inobārija būs pagalam. Šķiet, ka Bītijs pašlaik mēģina viņiem uztaisīt kaut kādas lamatas. Un es apsolu, ka tad mēs aiziesim.
Nejūtos pilnīgi pārliecināta. Bet, ja mēs aiziesim tagad, mūs vajās divi dažādi ienaidnieki. Varbūt trīs, jo nevar jau zināt, kas ir padomā Čafam. Un vēl būtu jārēķinās ar pulksteni. Un vēl ir jādomā par Bītiju. Džoena viņu atveda man, un, ja mēs aiziesim, viņa to noteikti nogalinās. Tad man iekrīt prātā: es nevaru sargāt arī Bītiju. Uzvarētājs var būt tikai viens, un tam ir jābūt Pītam. Man ar to ir jāsamierinās. Man ir jāpieņem lēmumi, rēķinoties tikai ar viņa izdzīvošanu.
— Nu labi, — piekāpjos. — Mēs paliksim, līdz karjeristi būs pagalam. Bet tas tad arī viss. — Pagriežos un pamāju Finikam. — Ei, Finik, nāc ūdenī! Mēs izdomājām, kā tevi atkal pataisīt smuku!
Mēs trijatā noberžam no augumiem kreveles, palīdzam cits citam notīrīt muguru un iznākam no ūdens tikpat sārti kā šejienes debesis. Uzklājam kārtu ziedes, jo jaunā āda ir pārāk maiga atklātai saules gaismai, bet uz gludas ādas tā neizskatās ne uz pusi tik ļauni un džungļos labi noderēs kamuflāžai.
Bītijs sauc mūs pie sevis, un izrādās, ka pēc daudzajām stundām, ķimerējoties ar stiepli, viņš tiešām ir izdomājis plānu. — Mēs tak visi būsim vienisprātis, ka nākamais darbiņš ir novākt Brutu un Inobāriju, — viņš saudzīgi ierunājas. — Šaubos, ka viņi vēlreiz uzbruks atklāti, jo mūsu ir daudz vairāk. Droši vien mēs varētu viņus sameklēt, bet tas būtu bīstami un nogurdinoši.
— Kā tev šķiet, vai viņi ir sapratuši to — par pulksteni? — pajautāju.
— Ja arī nav, tad drīz vien sapratīs. Varbūt ne tik detalizēti kā mēs. Bet viņi noteikti zina, ka vismaz dažas iedaļas ir sagatavotas uzbrukumiem un ka viss notiek pa apli. Ari tas, ka mūsu iepriekšējo cīņu pārtrauca Spēļu rīkotāju iejaukšanās, viņiem nebūs paslīdējis garām nepamanīts. Mēs zinām, ka tas bija mēģinājums atņemt mums spēju orientēties, bet viņi noteikti prāto, kāpēc tā notika, un arī tas varētu viņiem likt izdarīt secinājumu, ka arēna ir pulkstenis, — Bītijs skaidro. — Tāpēc es domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs izliktu paši savu slazdu.
— Pagaidi, es pamodināšu Džoenu, — Finiks pārtrauc Bītiju. — Viņa pārskaitīsies, ja aptvers, ka ir palaidusi garām kaut ko tik svarīgu.
— Vai arī ne, — nomurminu, jo Džoena jau parasti ir pārskaitusies, bet nekavēju Finiku, jo arī pati dusmotos, ja šādā brīdī man neizstāstītu par plānu.
Kad Džoena mums pievienojas, Bītijs mazliet padzen mūs nost, lai varētu darboties smiltīs. Viņš žigli uzzīmē apli un sadala to divpadsmit iedaļās. Tā ir arēna nevis precīzajā Pītas izpildījumā, bet tāda vīra vilktām līnijām, kura prātu nodarbina citas, daudz sarežģītākas lietas. — Ja jūs būtu Bruts un Inobārija un zinātu to, ko jūs zināt par džungļiem, kur jūs justos visdrošāk? — Bītijs jautā.
Viņa balsī nav nekā tēvišķa, bet es neviļus iedomājos par skolotāju, kurš iesaista nodarbībā bērnus. Varbūt tas ir vecuma starpības dēļ vai arī vienkārši tāpēc, ka Bītijs, šķiet, ir miljons reižu gudrāks par mums.
— Tur, kur mēs esam tagad. Pludmalē, — atsaucas Pīta. — Te ir visdrošāk.
— Tad kāpēc viņu nav pludmalē? — tincina Bītijs.
— Jo te esam mēs, — Džoena nepacietīgi noskalda.
— Tieši tā. Mēs esam te un sargājam pludmali. Kur jūs tādā gadījumā ietu? — Bītijs prašņā.
Domāju par nāvi nesošajiem džungļiem un aizņemto pludmali. — Es paslēptos pašā džungļu malā. Lai uzbrukuma gadījumā varētu aizbēgt. Un lai varētu izspiegot mūs.
— Un arī lai paēstu, — Finiks piebilst. — Džungļos ir pa pilnam dīvainu radījumu un augu. Bet, novērojot mūs, es zinātu, ka jūras veltes var ēst droši.
Bītijs mums uzsmaida tā, it kā mēs būtu pārspējuši viņa cerības. — Jā, labi. Jūs saprotat. Un redz, ko es lieku priekšā: sitienu pulksten divpadsmitos. Kas notiek precīzi pusdienlaikā un pusnaktī?
— Kokā iesper zibens, — iesaucos.
— Nūja. Es ierosinu: pēc tam kad zibens būs spēris pusdienlaikā, bet vēl pirms tam, kad tas spers pusnaktī, novilkt manu stiepli no tā koka līdz pat sāļūdenim, kurš, protams, ļoti labi vada elektrību. Kad zibens iespers, strāva pa stiepli nokļūs ne tikai ūdenī, bet arī pludmalē, kas vēl būs mitra no viļņa pulksten desmitos, jebkurš, kas tajā brīdī saskarsies ar kādu no tām virsmām, mirs no elektrošoka, — Bītijs skaidro.
Krietni ilgi ir klusums, kamēr mēs visi sagremojam Bītija plānu. Man tas liekas mazliet safantazēts un pat neiespējams. Bet kāpēc? Pati esmu izlikusi tūkstošiem cilpu. Vai šī nav vienkārši prāvāka — ar zinātnisku pieeju? Vai tas varētu izdoties? Kā gan mēs, pārstāvji, kas esam mācījušies zvejot, cirst kokus un rakt ogles, vispār varam to apšaubīt? Ko gan mēs zinām par bīstamo debesu spēku?
Pīta ierunājas pirmais. — Vai tā stieple tiešām varēs novadīt tik daudz strāvas, Bītij? Tā izskatās tik trausla un varētu vienkārši sadegt.
— Jā, tā jau arī būs. Bet tikai pēc tam, kad strāva būs aizplūdusi. Patiesībā stieple būs tāds kā deglis. Tikai pa to plūdīs strāva.
— Kā tu to zini? — Ir skaidrs, ka Džoena nejūtas pārliecināta.
— Tāpēc, ka es to izgudroju. — Bītijs izklausās mazliet pārsteigts. — Tā nav stieple parastajā šī vārda nozīmē. Un zibens nav dabisks zibens, un koks nav dabisks koks. Tu kokus pazīsti labāk par jebkuru no mums, Džoena. Nu jau tas būtu iznīcināts, vai ne?
— Jā, — viņa drūmi piekrīt.
— Par stiepli nebēdājiet — tā izdarīs tieši to, ko apgalvoju, — Bītijs mierina.
