pāri. Aptveru, ka Pītas nāve līdz sirds dzīlēm ievainos tikai vienu cilvēku. Mani.
— Man vajag. Tu esi vajadzīgs man. — Pīta izskatās satraukts un dziļi ieelpo, it kā taisītos uzsākt garu strīdu, un tas nav labi, nepavisam nav labi, jo viņš sāks runāt par Primu un manu māti, un visu pārējo un mani tikai samulsinās. Tāpēc, pirms viņš pagūst kaut ko pateikt, apklusinu viņu ar skūpstu.
Es to atkal sajūtu. To, ko iepriekš esmu jutusi tikai vienu reizi. Pagājušogad alā, kad mēģināju Heimiču piespiest atsūtīt mums ēdienu. Tajās Spēlēs un pēc tam Pītu esmu skūpstījusi tūkstoš reižu. Bet tikai viens skūpsts iekustināja kaut ko sevišķu. Tikai pēc viena es vēlējos vēl. Taču man sāka asiņot ievainojums galvā, un Pīta lika man apgulties.
Šoreiz mūs nekas nevar pārtraukt, ja to nevēlamies. Un Pīta pēc dažiem mēģinājumiem vairs neatsāk runāt. Siltums manī sakarst un izplūst no krūtīm visā ķermenī, rokās un kājās, līdz pašiem sirds dziļumiem. Skūpsti mani neapmierina, gluži otrādi, manas alkas kļūst tikai vēl stiprākas. Man likās, ka par izsalkumu es zinu visu, bet šis te ir kaut kas pilnīgi jauns.
Mūs atžirbina pirmais negaisa dārds — zibens spēriens kokā pusnaktī. Tas pamodina arī Finiku. Ar asu kliedzienu viņš uzlec sēdus. Redzu, kā viņa pirksti iecērtas smiltīs, pārliecinoties, ka redzētais murgs nav bijis īstenība.
— Es vairs nevaru pagulēt, — viņš saka. — Vienam no jums vajadzētu atpūsties. — Viņš laikam tikai tagad pamana mūsu sejas izteiksmes un to, kā esam savijusies. — Vai arī jums abiem. Varu sargāt viens.
Bet Pīta neļauj. — Tas ir pārāk bīstami. Es neesmu noguris. Atgulies, Katnis. — Neiebilstu, jo man tiešām ir jāpaguļ, ja gribu kaut kā glābt viņa dzīvību. Ļauju viņam sevi aizvest pie pārējiem. Viņš apliek man ap kaklu ķēdīti ar medaljonu un uzliek roku tur, kur it kā ir mūsu bērns. — Vai zini, tu būsi lieliska māte. — Pēdējo reizi mani noskūpstījis, Pīta aiziet atpakaļ pie Finika.
Atsaukšanās uz mazuli ir signāls, ka mūsu Spēļu pārtraukums ir galā. Ka viņš zina: skatītāji nesapratīs, kāpēc netika izmantots pārliecinošākais arguments, kāds bija viņa rīcībā. Ar sponsoriem ir jāmanipulē.
Bet es, izstiepusies smiltīs, prātoju, vai viņa vārdos varētu slēpties kaut kas vairāk. Piemēram, atgādinājums, ka man un Geilam kādu dienu varētu būt bērni? Ja tā, tad viņš kļūdījās. Jo, pirmkārt, tas man nekad nav bijis ne prātā. Un, otrkārt, ja tikai vienam no mums būtu lemts sagaidīt pēcnācējus, pat aklajam ir skaidrs, ka tam jābūt Pītam.
Iemiegot mēģinu iztēloties pasauli kaut kad nākotnē, kad nebūs Spēļu un nebūs Kapitolija. Tādu vietu kā tā pļava dziesmā, ko es dziedāju mirstošajai Rū. Kur Pītas bērns būtu drošībā.
25
Pamostoties mani īslaicīgi pārņem salda laimes izjūta, kas kaut kādā veidā saistās ar Pītu. Šobrīd laime, protams, ir pilnīgs absurds, jo tādā tempā, kā viss notiek pašlaik, es jau pēc vienas dienas būšu mirusi. Un tas vēl būs labākajā gadījumā — ja man izdosies iznīcināt pārējos un sevi pašu un panākt, ka Pītu kronē kā Ceturkšņa Spaidu uzvarētāju. Bet izjūta ir tik negaidīta un patīkama, ka es tai pieķeros kaut vai uz šiem dažiem acumirkļiem. Pirms netīrās smiltis, svelmainā saule un niezošā āda liek man atgriezties īstenībā.
Visi jau ir augšā un skatās, kā pludmalē nolaižas izpletnis. Nešļava ir tieši tāda pati, kādu saņēmām vakar vakarā. Divdesmit četras Trešā apgabala maizītes. Kopā ir trīsdesmit trīs. Katrs paņemam piecas un astoņas atstājam rezervē. Neviens to nesaka, bet astoņas varēs labi sadalīt, kad viens būs pagalam. Dienas gaismā joks par to, ka dzīvi palikušie varēs pieteikties uz pārējām, kaut kā vairs neliekas smieklīgs.
Cik ilgi mēs spēsim noturēt savu savienību? Manuprāt, neviens nebija paredzējis, ka pārstāvju skaits saruks tik strauji. Ja nu esmu kļūdījusies, cerēdama, ka pārējie sargā Pītu? Ja nu viss notikušais ir tīrā sagadīšanās vai arī tā bija stratēģija, lai iegūtu mūsu uzticību un padarītu par vieglu medījumu, vai arī es vispār neko nesaprotu? Paga, nekādu ja te nav. Es tiesām nesaprotu notiekošo. Un, ja tā, tad man un Pītam ir laiks nozust.
Apsēžos Pītam blakus smiltīs un ēdu savas maizītes. Man nez kāpēc ir grūti skatīties uz viņu. Varbūt tas ir vakarnakts skūpstīšanās dēļ, kaut arī mums abiem skūpstīšanās nav nekas jauns. Varbūt viņam tas arī nemaz nebija citādi. Varbūt tas ir tāpēc, ka ir atlicis tik maz laika. Un tāpēc mums ir pilnīgi pretēji uzskati par to, kuram šajās Spēlēs būtu jāizdzīvo.
Pēc maltītes saņemu puiša roku un pavelku viņu uz ūdens pusi. — Nāc! Es tev iemācīšu peldēt. — Man ir viņš jādabū tālāk no pārējiem, lai mēs varētu apspriest atda— līšanos. Tas nebūs viegli, jo, tiklīdz pārējie sapratīs, ka mēs pārraujam savienību, uzreiz kļūsim par mērķi.
Ja es tiešām mācītu viņam peldēt, tad liktu noņemt jostu, jo tā tur virs ūdens, bet kāda gan tam tagad ir nozīme? Tāpēc vienkārši parādu viņam pamata vēzienu un ļauju trenēties, peldot šurpu turpu dziļumā līdz viduklim. Sākumā redzu, ka Džoena mūs vērīgi uzmana, bet beigās viņa zaudē interesi un aiziet nosnausties. Finiks vij no ložņaugiem jaunu tīklu, un Bītijs spēlējas ar savu stiepli. Ir īstais brīdis.
Kamēr Pīta peldēja, es kaut ko atklāju. Manas atlikušās kreveles ir sākušas lobīties. Piesardzīgi paberzējot roku ar sauju smilšu, notīru palikušās ādas plēksnes un atsedzu jauno ādu apakšā. Pārtraucu Pītas treniņu, sakot, ka gribu parādīt, kā atbrīvoties no niezošajām krevelēm, un, kamēr beržamies, ierunājos par bēgšanu.
