miljoni. Pajautājiet sev:
'Kāpēc es to daru?'
'Vai man tas patiesi vajadzīgs?'
'NĒ, PROTAMS, NĒ!'
Šo aspektu ir īpaši grūti izskaidrot. Kāpēc citādi inteliģentu cilvēku piemuļķo paša atkarība? Man sāpīgi atzīt, ka visu to ļaužu vidū, kam esmu palīdzējis izārstēties, lielākais idiots biju es pats.
Mans tēvs bija pastāvīgs smēķētājs, bet arī es nonācu līdz simt cigaretēm dienā. Tēvs bija stiprs vīrs un mira no smēķēšanas pašā spēka briedumā. Atceros, bērnībā viņu vēroju, kad no rītiem viņš smagi klepoja. Es redzēju, ka tas tēvam nesagādā prieku, un sapratu, ka viņu pārņēmis kāds ļaunums. Atceros, kā teicu savai mātei: 'Nekad neļauj man kļūt par smēķētāju.'
Piecpadsmit gadu vecumā biju kvēls veselīgā dzīvesveida piekritējs. Sports bija mana dzīve, es biju drosmes un pašpaļāvības pilns. Ja kāds man toreiz teiktu, ka smēķēšu simt cigaretes dienā, es varētu saderēt uz jebko, ka tas nekad nenotiks.
Četrdesmit gados biju gan fiziski, gan garīgi atkarīgs no cigaretēm. Nonācu tiktāl, ka nespēju veikt ikdienišķākās darbības, piemēram, runāt pa telefonu, neaizsmēķējis. Es pat nespēju pārslēgt TV kanālu vai nomainīt spuldzi neaizsmēķējot.
Zināju, ka tas mani nogalina. Nevarēju sev iestāstīt pretējo. Bet nesaprotu, kāpēc neredzēju, ko tas man nodara garīgi. Šis nodarījums teju vai leca augšā un koda man degunā. Smieklīgi, ka smēķētāji cieš no ilūzijas, ka gūst prieku no cigaretes. Mani tas nekad nav maldinājis. Es smēķēju, jo domāju, ka tas palīdz man koncentrēties. Tagad, esot nesmēķētajam, man grūti noticēt, ka tā kādreiz bijis. Nikotīns ir narkotika, un jūsu maņu orgāni — garšas kārpiņas un smaržu receptori — ir sazāļoti. Lielākais smēķēšanas ļaunums nav veselībai vai kabatai nodarītais posts, bet gan apziņas izkropļošanās. Lai turpinātu smēķēt, jūs meklējat jebkuru ticamu iemeslu.
Atceros, ka reiz pēc neveiksmīga atmešanas mēģinājuma pievērsos pīpei, jo ticēju, ka tā ir mazāk kaitīga.
Dažas no pīpju tabakām ir absolūta darva. To smarža var būt patīkama, bet ir briesmīgi to pīpēt. Pēc trim mēnešiem mans mēles gals līdzinājās augonim. Pīpes galviņas dibenā uzkrājas brūna, lipīga viela. Dažreiz pīpe neapzināti sašķiebjas, un, pirms tas aptverts, šī inde jau ir norīta. Parastais rezultāts (neatkarīgi no sabiedrības, kurā atrodaties) ir vemšana.
Pagāja trīs mēneši, līdz apradu ar pīpi, bet nesaprotu, kāpēc ne reizi šo triju mēnešu laikā es neapsēdos un nepajautāju sev, kāpēc nolemju sevi šādām mocībām.
Protams, iemācoties sadzīvot ar pīpi, visi tās cienītāji šķiet nesatricināmi. Vairums ir pārliecināti, ka smēķē, jo gūst prieku no pīpes. Bet kāpēc viņiem bija tā jānopūlas, lai to 'iemīlētu', ja viņi bija pilnīgi laimīgi bez tās?
Tāpēc, ka iestāstīšanai ir lielāks spēks, ja reiz esi atkarīgs no nikotīna. Zemapziņa zina, ka mazais monstrs ir jāpabaro, viss pārējais tiek nobloķēts. Kā jau teicu, ļaudis turpina smēķēt, jo baidās no tās tukšuma un nedrošības sajūtas, kas rodas, ja ir pārtraukta nikotīna piegāde. Tas, ka par tām nenojaušat, nenozīmē, ka to nav. Jums tas nav jāsaprot, tāpat kā kaķim nav jāsaprot, kur atrodas grīdas apsildes caurules. Dzīvnieks to vienkārši zina, jo sēž noteiktā vietā un jūt siltumu.
Galvenā problēma, atsakoties no smēķēšanas, ir šī 'smadzeņu skalošana'. Mūs ietekmē sabiedrības viedoklis, ko, protams, papildina mūsu pašu atkarība, bet visspēcīgākais tomēr ir tieši draugu un kolēģu spiediens.
Vai ievērojāt, ka runāju par 'atteikšanos' no smēķēšanas? Klasisks 'smadzeņu skalošanas' piemērs. Izteiciens norāda uz upuri. Jaukā patiesība ir tā, ka jūs ne no kā neatsakāties. Gluži pretēji, jūs atbrīvosieties no briesmīgas slimības un iegūsiet daudz brīnišķīgu lietu. Mēs tūlīt pat sāksim apkarot šo parādību. No šā brīža mēs vairs nerunāsim par 'atteikšanos', bet atmešanu, pārtraukšanu vai IZBĒGŠANU!
Vienīgais, kas mūs vispār pārliecina smēķēt, ir tas, ka daudzi cilvēki jau to dara. Mēs jūtamies kā atkritēji. Mēs ļoti nopūlamies, lai kļūtu atkarīgi, taču neviens vēl nav noskaidrojis, kā viņam ir trūcis pirms tam. Bet, katru reizi satiekot smēķētāju, viņš mūs pārliecina, ka 'tajā kaut kam jābūt', jo citādi jau viņš to nedarītu. Pat atmetot ieradumu, bijušais smēķētājs jūtas nepilnvērtīgs, kad citi ballītē aizsmēķē. Viņš jūtas drošs par to, ka ir smēķēšanu atmetis. Vienu cigareti viņš var aizsmēķēt. Un, pirms to apzinās, viņš atkal ir atkarīgs.
Šī pārliecināšana ir ļoti spēcīga, un jums būtu jāapzinās tās iedarbība. Vecāki smēķētāji atcerēsies Pola Tempļa detektīvseriālu, kas bija populārs pēckara radioraidījums. Viena no sērijām bija par atkarību no marihuānas jeb 'zālītes'. Smēķētājiem nezinot, ļaundari pārdeva cigaretes, kurās bija 'zālīte'. Nebija nekādu negatīvu seku. Ļaudis tikai kļuva atkarīgi un tupināja pirkt šīs cigaretes. (Simtiem smēķētāju manu konsultāciju laikā atzinās, ka pamēģinājuši zālīti, bet neviens neteica, ka kļuvis no tās atkarīgs.) Pirmoreiz klausījos šo raidījumu septiņu gadu vecumā. Tās bija manas pirmās zināšanas par narkotikām. Doma par atkarību, kas liek uzņemt šo vielu, izraisīja manī šausmas, arī šodien, lai gan esmu pārliecināts, ka zālīte neizraisa atkarību, es neuzdrošinātos ievilkt kaut dūmu. Ironiski, ka kļuvu atkarīgs no populārākās narkotikas pasaulē. Ja vien Pols Tempis būtu mani brīdinājis par pašu cigareti. Ironiski, ka šodien, pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem, cilvēce iegulda tūkstošiem mārciņu vēža izpētē, kamēr tiek tērēti miljoni (tajos iegulda arī valdība), lai padarītu veselus pusaudžus atkarīgus no tabakas.
Tūliņ mēs šo 'smadzeņu skalošanu' likvidēsim. Nesmēķētājs neko nezaudē, kamēr nabaga smēķētājam uz mūžu tiek atņemta:
VESELĪBA,
