un uztvert to, ko saku. Cerēju — ja es to visu spētu pierakstīt, viņš piemērotākā brīdī varētu to izlasīt un pārlasīt, un tas viņam palīdzētu uztvert informāciju.
Es nešaubījos, ka Vieglais ceļš uz citiem smēķētājiem iedarbosies tikpat efektīvi kā uz mani. Kaut gan, apsverot metodes sakopošanu grāmatā, biju nobažījies. Veicu tirgus izpēti, komentāri nebija uzmundrinoši:
'Kā gan grāmata var palīdzēt man atmest? Man nepieciešams gribasspēks!'
'Kā gan grāmata var novērst netīkamos atmešanas simptomus?'
Turklāt man pašam bija šaubas. Klīnikās bieži gadījās, ka klients bija pārpratis kādu svarīgu punktu. Es varēju situāciju labot. Bet kā to varētu grāmata? Es labi atceros studiju gados piedzīvoto aizkaitinājumu, kad nesapratu grāmatā sacīto vai nepiekritu tam, taču nevarēju saņemt paskaidrojumu. Nojautu arī to, ka lasīšana nav populārs ieradums, īpaši šajā TV un video laikmetā.
Piedevām manī bija šaubas, kas pārspēja visu pārējo. Es neesmu rakstnieks un apzinājos savu spēju robežas šajā jomā. Biju drošs, ka, sēžot pretī smēķētājam, varu viņu pārliecināt par to, cik baudāmi kļūs pasākumi, cik labi viņš vai viņa spēs koncentrēties un tikt galā ar stresu kā nesmēķētājs un cik atmešanas process var būt viegls un patīkams. Bet vai es to spēšu pateikt grāmatā? Es pat šaubījos, vai esmu tiesīgs to darīt un vai man nevajadzētu noalgot profesionālu rakstnieku. Es nekādā gadījumā nebiju pārliecināts, ka grāmata gūs panākumus.
Dievi bija man žēlīgi. Esmu saņēmis tūkstošiem pateicības vēstuļu, kuros ir tādi komentāri kā šie:
'Šī ir labākā jelkad uzrakstītā grāmata.'
'Jūs esat mans guru.'
'Jūs esat ģēnijs.'
'Jūs vajadzētu iecelt bruņinieku kārtā.'
'Jums būtu jākļūst par premjeru.'
'Jūs esat svētais.'
Ceru, ka neesmu ļāvis šādām uzslavām sakāpt galvā. Pilnībā apzinos, ka tās tika izteiktas nevis manu literāro spēju dēļ, bet par spīti to trūkumam. Lai jūs darītu ko darīdami — lasītu grāmatu vai apmeklētu klīniku —, Vieglais ceļš darbojas.
Šobrīd mums ne tikai ir Vieglā ceļa klīniku tīkls visā pasaulē, bet šī grāmata ir tulkota vairāk nekā divdesmit valodās, un šobrīd, kad rakstu, tā ir pirmajā vietā kā populārzinātniskās literatūras bestsellers Vācijā. Kad biju vadījis klīnikas aptuveni gadu, domāju, ka zinu visu iespējamo par to, kā palīdzēt smēķētājiem atmest. Pārsteidzoši, ka vēl deviņpadsmit gadus pēc Vieglā ceļa atklāšanas es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Tas manī radīja bažas, kad sešus gadus pēc publikācijas mani lūdza pārskatīt grāmatas pirmo izdevumu. Baidījos, ka būs jāpārlabo viss uzrakstītais.
Man nevajadzēja satraukties. Vieglā ceļa pamatprincipi šodien ir tādi paši kā tad, kad to atklāju. Jaukā patiesība ir tā, ka ATMEST IR VIEGLI.
Tā nu tas ir. Vienīgā problēma ir pārliecināt par to katru smēķētāju. Zināšanas, ko esmu uzkrājis šo deviņpadsmit gadu laikā, ir palīdzējušas katram smēķētājam ieraudzīt gaismu. Klīnikās mēs cenšamies sasniegt pilnību. Katra neveiksme mūs sāpina, jo mēs zinām — katrs var viegli atbrīvoties. Kad smēķētājiem neizdodas, viņi to uztver kā pašu neveiksmi. Mēs to uztveram kā savu, jo mums nav izdevies pārliecināt smēķētājus par to, cik viegli un patīkami ir atmest.
Grāmatas pirmo izdevumu es veltīju tiem, kurus man neizdevās izārstēt. Neveiksmju procents tika aprēķināts, sarēķinot mūsu klīnikās izsniegtās atmaksas garantijas. Visā pasaulē mūsu klīniku vidējais neveiksmju rādītājs ir zem 5%. Tas nozīmē, ka vairāk nekā 95% atmešanas gadījumu ir veiksmīgi. Kaut gan zināju, ka esmu atklājis kaut ko brīnišķīgu, nekad, pat pārdrošākajos sapņos, necerēju sasniegt šādus rezultātus. Jūs varētu iebilst — ja reiz es ticēju, ka izārstēšu pasauli no smēķēšanas, droši vien biju rēķinājies ar 100% efektivitāti.
Nē, nekad to neesmu gaidījis. Šņaukšana bija iepriekšējā populārākā nikotīna atkarības forma, pirms tā kļuva nesabiedriska un 'izmira'. Tomēr ir daži 'ķertie', kas turpina šņaukt, un tādi droši vien būs vienmēr. Zīmīgi, ka parlaments ir pēdējais tabakas šņaucēju bastions. Domāju, tas nemaz nav pārsteidzoši, ja iedziļinās — politiķi vispār iepaliek sabiedrībai aptuveni par gadsimtu. Tāpēc vienmēr būs daži 'ķertie', kas turpinās smēķēt. Nekad neesmu domājis, ka personīgi man būtu jāizārstē katrs smēķētājs.
Es domāju — ja reiz esmu izskaidrojis smēķēšanas slazda mīklas un izgaisinājis tādas ilūzijas kā:
• smēķētāji izbauda smēķēšanu,
• smēķētāji izvēlas smēķēt,
• smēķēšana kliedē garlaicību un stresu,
• smēķēšana palīdz koncentrēties un atslābināties,
• smēķēšana ir ieradums,
• lai atmestu, nepieciešams gribasspēks,
• ja reiz smēķētājs, tad uz mūžu,
• atmest palīdz stāsti par smēķēšanas postošo ietekmi,
• aizvietotāji, īpaši nikotīna aizstājēji palīdz atmest, īpaši, kad esmu sagrāvis ilūziju, ka atmest ir grūti un, lai to izdarītu, jums jāpārdzīvo nospiestības periods, es naivi cerēju, ka arī pārējā pasaule ieraudzīs gaismu un pieņems manu metodi.
Domāju, ka mans galvenais pretinieks būs tabakas industrija. Pārsteidzoši, ka klupšanas akmeņi izrādījās institūcijas, kuras uzskatīju par sabiedrotajiem: plašsaziņas līdzekļi, valdība, smēķēšanas apkarošanas organizācijas un mediķi.
Droši vien esat redzējuši filmu 'Māsa Kenija'. Ja gadījumā neesat, tā ir par laiku, kad poliomelīts bija mūsu bērnu bieds. Ļoti labi atceros, kā šis vārds (tāpat kā tagad vārds 'vēzis') mani biedēja. Poliomelīts ne tikai izraisīja roku un kāju paralīzi, bet arī
