sašķobīja ekstremitātes. Vispārpieņemtā ārstēšana izpaudās, ieliekot locekļus dzelžos, lai novērstu sašķobīšanos. Rezultāts bija paralīze uz mūžu.
Māsa Kenija bija pārliecināta, ka dzelži padara atveseļošanos neiespējamu, un tūkstoškārt pierādīja, ka muskuļus iespējams trenēt, lai bērns atkal varētu staigāt. Taču viņa bija tikai medmāsa, nevis ārste. Kā gan viņa uzdrošinājās izvērsties kvalificētu ārstu pakļautā provincē? Nešķita svarīgi, ka māsa Kenija bija atradusi problēmas risinājumu un pierādījusi tā efektivitāti. Viņas izārstētie bērni un viņu vecāki zināja, ka viņai taisnība, taču medicīniskā sistēma ne tikai atteicās pieņemt šo metodi, bet pat aizliedza to praktizēt. Pagāja divdesmit gadu, lai mediķi ieraudzītu acīmredzamo.
Pirmoreiz skatījos šo filmu, ilgi pirms biju atklājis Vieglo ceļu. Filma bija ļoti interesanta, un nenoliedzami tajā bija daļa patiesības. Lai gan tāpat redzams bija, ka Holivuda ir izmantojusi poētiskos izteiksmes līdzekļus. Māsa Kenija nebūtu varējusi atklāt kaut ko tādu, ko nevarēja atklāt visa medicīnas zinātne. Gan jau ārsti nebija tādi dinozauri, kādi tika attēloti; kā gan varēja paiet divdesmit gadu, lai viņi pieņemtu faktu, kas blenza tiem sejā?
Runā, ka īstenība ir dīvaināka par izdomu. Es atvainojos 'Māsas Kenijas' veidotājiem, ka apsūdzēju viņus tēlaino izteiksmes līdzekļu izmantošanā. Pat šajā, tā dēvētajā apgaismotajā moderno komunikāciju laikmetā, pat pēc deviņpadsmit gadiem, pat izmantojot šīs modernās komunikācijas, man nav izdevies nodot savu ideju tālāk. Es esmu pierādījis savu taisnību, jo vienīgais iemesls, kāpēc jūs lasāt šo grāmatu, ir tas, ka to ieteicis kāds izbijis smēķētājs. Atcerieties — man nav veselības organizāciju finansiālās varas. Tāpat kā māsa Kenija, esmu vienkārša privātpersona. Tāpat kā viņa, esmu slavens tikai tāpēc, ka mana sistēma darbojas. Mani jau uzlūko kā guru, kas palīdzējis daudziem. Kā māsa Kenija esmu pierādījis savu. Ko tas devis pasaulei, kurā joprojām pieņem metodes, kas ir pretstatā nepieciešamajām?
Šīs grāmatas pēdējais teikums ir tāds pats kā manuskriptā: 'Sabiedrībā jaušams pārmaiņu vējš. Ir sākusi velties sniega pika, kas, cerams, pārtaps lavīnā.'
No manām atziņām jūs varētu secināt, ka necienu mediķus. Tie ir maldi un nav patiesība. Viens no maniem dēliem ir ārsts, un es nevaru iedomāties cēlāku profesiju. Mūsu klīnikas arī lielākoties iesaka ārsti, un pārsteidzoši, ka pacientu vidū ir vairāk ārstu nekā jebkuras citas profesijas pārstāvju.
Iesākumā ārsti mani uztvēra kā šarlatānu un viltvārdi. 1997. gadā man bija tas gods būt ielūgtam uz desmito vispasaules konferenci 'Par tabaku un veselību', kas notika Pekinā, Ķīnā. Domāju, esmu pirmais nekvalificētais ārsts, kas tiek šādi pagodināts. Šis ielūgums ir mana progresa mēraukla.
Taču tikpat labi es varēju lasīt lekciju ķieģeļu sienai. Ja jau nikotīna košļājamās gumijas un plāksteri neatrisina problēmu, paši smēķētāji šķiet samierinājušies, ka narkotiku atkarību neārstē tās pašas narkotikas izrakstīšana. Tas ir tāpat kā teikt atkarīgajam no heroīna: 'Nesmēķē heroīnu, tas kaitē veselībai, pamēģini to injicēt sev vēnā.' (Nemēģiniet to ar nikotīnu, tas jūs acumirklī nogalinās.) Mediķiem un plašsaziņas līdzekļiem nav ne jausmas par to, kā palīdzēt smēķētājiem atmest, viņi pievēršas sen zināmu lietu sludināšanai: smēķēt ir neveselīgi, tas ir netīri un pretīgi, tas ir antisociāli un dārgi. Viņi nesaprot, ka ļaudis nesmēķē tāpēc, ka to nevajadzētu darīt. īstā problēma ir izskaust iemeslus, kāpēc viņi to dara.
Nacionālajās 'pretsmēķēšanas dienās' eksperti saka: 'Šī ir diena, kad katrs smēķētājs cenšas atmest!' Katrs smēķētājs zina, ka šajā dienā vairums smēķē divtik daudz un divreiz atklātāk nekā parasti, jo smēķētājiem nepatīk instrukcijas, īpaši, ja tās nāk no cilvēkiem, kas uzskata viņus par idiotiem un nesaprot, kāpēc viņi smēķē.
Tieši tāpēc, ka viņi neizprot smēķētājus un nezina, kā padarīt atmešanas procesu vieglu, viņu attieksme ir: 'Izmēģiniet šo metodi, ja nelīdz, izmēģiniet citu.' Vai varat iedomāties, ja būtu desmit dažādu apendicīta ārstēšanas veidu? Deviņi no tiem izārstē 10% pacientu, tas nozīmē, ka tie nogalina 90% un desmitais veids izārstē 95%. Iedomājieties, ka informācija par desmito veidu ir bijusi pieejama vairāk nekā deviņpadsmit gadu, bet vairums mediķu joprojām iesaka pārējos deviņus.
Viens no ārstiem konferencē pievērsās jautājumam, par ko es nebiju aizdomājies. Viņš norādīja, ka ārsti varētu sevi uzskatīt par tiesīgiem nepildīt savus pienākumus, neiesākot labāko veidu, kā atmest smēķēšanu. Ironiski, bet viņš bija kvēls nikotīna aizstājēju (košļājamo gumiju, plāksteru utt.) piekritējs. Nevēlos būt atriebīgs, taču ceru, ka viņš kļūs par pirmo savas terapijas upuri.
Šobrīd, kad rakstu, valdība ir tikko izšķiedusi 2,5 miljonus mārciņu kampaņai, kas mēģina pārliecināt pusaudžus nekļūt atkarīgiem no nikotīna. Tikpat labi to varēja izšķiest, mēģinot pārliecināt, ka motocikli ir bīstami. Vai viņi neaptver, ka pusaudži zina — pirmā cigarete viņus nenogalinās un ka neviens jaunietis nedomā, ka kļūs atkarīgs? Saistība starp smēķēšanu un plaušu vēzi ir zināma jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Taču mūsdienās vairāk jauniešu nekā jelkad kļūst atkarīgi. Pusaudžiem nav jāskatās smēķēšanas šausmas TV. Smēķētāji tāpat mēdz no šādiem raidījumiem izvairīties. Praktiski katrs pusaudzis ir pieredzējis smēķēšanas postu savā ģimenē. Es redzēju, kā tabaka iznīcina manu tēvu un manu māsu, tas mani neatturēja no iekrišanas nikotīna slazdā.
Es piedalījos TV pārraidē ar ārsti no veselības veicināšanas organizācijas, kura nekad mūžā nebija smēķējusi vai jelkad izārstējusi kādu smēķētāju, bet pārliecinoši stāstīja skatītājiem, kā šī kampaņa atturēs jauniešus no atkarības. Ja vien valdībai būtu bijis tik daudz veselā saprāta, lai piešķirtu šos 2,5 miljonus man! Es būtu varējis finansēt kampaņu, kas garantētu nikotīna atkarības izmiršanu pāris gados. Es patiesi ticu, ka sniega
