brīvam no šausmīgajām zemapziņas mokām. Vai vēl labāk — lieciet viņam izlasīt šo grāmatu.
Ir būtiski nenoniecināt smēķētāju, norādot uz to, ka viņš piesārņo atmosfēru vai pats kaut kādā veidā ir netīrs. Tiek uzskatīts, ka bijušie smēķētāji šajā ziņā ir vissliktākie. Esmu pārliecināts, ka šim uzskatam ir savs pamats, un domāju, ka tas radies saistībā ar gribasspēka metodi. Šajā gadījumā bijušo smēķētāju joprojām ietekmē 'smadzeņu skalošana', daļa viņa būtības tic, ka viņš ir upurējies, par spīti tam, ka ir atbrīvojies no kaitīgā ieraduma. Viņš jūtas ievainojams, un dabiskais aizsardzības mehānisms ir uzbrukt smēķētājam. Tas var palīdzēt bijušajam smēķētājam, taču tas nedara neko smēķētāja labā. Tas tikai liek viņam justies nomāktam un ar laiku pat paaugstina vēlmi pēc cigaretes.
Kaut arī izmaiņas sabiedrības attieksmē ir galvenais iemesls, kāpēc smēķētāji atmet, tas šo procesu neatvieglo. Patiesībā tas situāciju tikai apgrūtina. Mūsdienās vairums tic, ka atmet veselības dēļ. Tā gluži nav tiesa. Kaut arī acīmredzamais veselības risks ir milzīgs, smēķētāji gadiem ilgi ir sevi mocījuši, un tas nešķita radām nekādas problēmas. Galvenais iemesls, kāpēc smēķētāji atmet, ir tas, ka sabiedrība sāk uztvert smēķēšanas patieso būtību — tā ir nejauka ķīmiska atkarība. Bauda vienmēr ir bijusi ilūzija, šī attieksme ilūziju likvidē, un smēķētājs paliek tukšā.
Klasisks smēķētāja dilemmas piemērs ir pilnīgais veto smēķēšanai Londonas metro. Smēķētājs var izvēlēties attieksmi: 'Labi, es nedrīkstu smēķēt vilcienā, tad izvēlēšos citu pārvietošanās veidu,' — bet tas neko nedod, tikai nenes peļņu Londonas transportam. Vai arī sacīt: 'Lieliski, tas palīdzēs man atradināties no smēķēšanas.' Un viņš nesmēķē veselu stundu to divu vai triju cigarešu vietā, ko citādi būtu izsmēķējis un tāpat nebūtu izbaudījis. Šīs piespiedu atturēšanās laikā viņš jutīsies ne tikai fiziski un garīgi apspiests, gaidot savu atalgojumu, bet arī viņa organisms pieprasīs nikotīnu, un, ak, cik vērtīga būs cigarete, kad viņš beidzot drīkstēs aizsmēķēt.
Piespiedu atturēšanās nesamazina uzņemtā nikotīna daudzumu, jo smēķētājs vienkārši izsmēķē vairāk cigarešu, kad drīkst smēķēt. Tas viss tikai nostiprina smēķētāja apziņu par to, cik dārgas ir cigaretes un cik ļoti viņš no tām ir atkarīgs.
Domāju, ka šīs piespiedu atturēšanās viltīgākais aspekts skar grūtnieces. Mēs ļaujam neveiksmīgām pusaudzēm uzķerties uz masu reklāmas āķa. Tad, iespējams, viņu dzīves saspringtākajā periodā, kad viņu maldinātais prāts izjūt lielāko vajadzību pēc cigaretes, ārsti šantāžas ceļā piespiež viņas atmest, domājot par ļaunumu, kas tiek nodarīts bērnam. Daudzas to nespēj un ir spiestas, kaut arī tā nav viņu vaina, ciest vainas kompleksu visu atlikušo mūžu. Daudzām tas izdodas, par ko viņas priecājas, domādamas: 'Labi, es to darīšu bērna dēļ un pēc deviņiem mēnešiem tāpat būšu izārstējusies.' Tad nāk dzemdību sāpes un bailes, kam seko viņu dzīves lielākais 'pacēlums'. Bailes un sāpes ir pāri, un ir ieradies jaukais bērniņš, un te sāk darboties vecais mehānisms. 'Smadzeņu skalošana' joprojām daļēji darbojas, un, tikko ir pārgriezta nabassaite, meitenes mutē atkal ir cigarete. Mirkļa pacilājums neļauj viņai sajust pretīgo garšu. Viņai nav ne mazāko nodomu atkal uzķerties. 'Tikai vienu cigareti.' Par vēlu! Viņa jau ir uzķērusies. Nikotīns atkal ir nokļuvis viņas organismā. Vecā tieksme pēc nikotīna atsāksies, un, ja arī viņa neuzķersies tūlīt pat, atkarība viņu uzies pēcdzemdību depresijas laikā.
Dīvaini, ka, neskatoties uz to, ka heroīna lietotāji tiek uzskatīti par likumpārkāpējiem, sabiedrības attieksme ir tāda: 'Ko gan mēs varam darīt šo nožēlojamo cilvēku labā?' Domāsim par nabaga smēķētājiem līdzīgi. Viņš nesmēķē tāpēc, ka to grib, bet gan tāpēc, ka domā, ka viņam tas jādara, un, pretēji heroīna narkomānam, viņam parasti gadiem jācieš fiziskas un garīgas mokas. Mēs vienmēr sakām, ka ātra nāve ir labāka par lēnu, tāpēc neapskaudiet nabaga smēķētāju. Viņš ir pelnījis jūsu līdzcietību.
Padomi nesmēķētajiem
LIECIET IZLASĪT ŠO GRĀMATU SAVIEM DRAUGIEM UN RADINIEKIEM, KAS SMĒĶĒ!
Vispirms izpētiet šīs grāmatas saturu un pacentieties iedomāties sevi smēķētāja ādā.
Nespiediet viņu lasīt šo grāmatu un necentieties likt viņam atmest, stāstot, ka viņš sagrauj savu veselību un izšķiež naudu. Viņš to jau zina labāk par jums. Smēķētāji nesmēķē tāpēc, ka vēlas vai izbauda to. To viņi tikai iegalvo sev un apkārtējiem, lai nezaudētu pašcieņu. Viņi smēķē, jo jūtas atkarīgi no cigaretes, jo domā, ka tā dod viņiem drosmi un pašpaļāvību un ka dzīve bez tās nebūs baudāma, ja jūs centīsities piespiest viņu atmest, smēķētājs jutīsies kā notverts dzīvnieks un vēl vairāk alks pēc cigaretes. Tas var pārvērst viņu slepenajā smēķētājā, un cigarete viņa apziņā kļūs vēl dārgāka (skat. 26. nodaļu).
Labāk ievediet viņu bijušo smēķētāju sabiedrībā (Lielbritānijā vien viņu ir 15 miljoni). Lai viņi pastāsta par to, kā domājuši, ka ir atkarīgi uz mūžu, par to, cik lieliska ir nesmēķētāja dzīve. Tiklīdz liksiet viņam noticēt, ka viņš spēj atmest, viņa prāts atvērsies. Tad sāciet skaidrot atradināšanās simptomu radītos maldus. Cigaretes ne tikai nedod viņam atspērienu, bet tieši posta viņa pašpaļāvību un padara viņu aizkaitināmu un saspringtu.
Tad viņam vajadzētu būt gatavam patstāvīgi izlasīt šo grāmatu. Viņš gaidīs lappusēm garu apcerējumu par plaušu
