vēzi, sirdskaitēm utt. Paskaidrojiet, ka pieeja grāmatā ir pilnīgi citāda un atsauces uz slimībām ir tikai neliela daļiņa no grāmatas materiāla.
PALĪDZIET VIŅAM ATRADINĀŠANĀS PERIODA LAIKĀ!
Vai nu bijušais smēķētājs cieš vai ne, pieņemiet, ka tā ir. Necentieties mazināt viņa ciešanas, sakot, ka atmest ir viegli, viņš pats var to izdarīt. Labāk atkārtojiet, cik ļoti ar viņu lepojaties, cik labi viņš izskatās, cik jauki smaržo, cik patīkama ir viņa elpa. Svarīgi to darīt sistemātiski. Kad smēķētājs mēģina atmest, viņam palīdz šī mēģinājuma eiforija un apkārtējo uzmanība. Tomēr draugi un radinieki mēdz to ātri aizmirst, tāpēc turpiniet viņu slavēt.
Ja viņš par smēķēšanu nerunā, jūs domājat, ka viņš par to aizmirsis, un nevēlaties atgādināt. Pretstats parasti ir gribasspēka metode, kad bijušais smēķētājs mēdz būt ar to apsēsts. Tāpēc nebaidieties aizsākt šo tēmu un turpiniet viņu uzmundrināt, viņš jums pateiks, ja nevēlas par to runāt.
Centieties palīdzēt viņam izturēt atradināšanās perioda spiedienu. Mēģiniet atrast veidus, kā padarīt viņa dzīvi aizraujošāku un interesantāku.
Tas var būt pārbaudes laiks arī nesmēķētājiem. Ja kaut viens grupas loceklis ir aizkaitināms, tas var izraisīt vispārēju situācijas pasliktināšanos. Tāpēc paredziet to, ja bijušais smēķētājs kļūst nesavaldīgs. Viņš savu spriedzi var izgāzt uz jums, taču neatbildiet ar to pašu, tieši tajā brīdī viņam visvairāk vajadzīgas jūsu uzslavas un līdzjūtība. Ja pats jūtaties aizkaitināts, neizrādiet to.
Viens no trikiem, ko mēdzu izspēlēt, mēģinādams atmest ar gribasspēka metodi, bija ļaušanās dusmu lēkmei, es cerēju, ka sieva vai draugi teiks: 'Es nespēju noskatīties, kā tu ciet. Dieva dēļ, paņem taču kādu cigareti.' Šajā gadījumā smēķētājs nezaudē cieņu, jo nav padevies, bet izpilda norādījumu. Ja bijušais smēķētājs izmanto šo gājienu, nekādā gadījumā neiedrošiniet viņu smēķēt. Tā vietā sakiet: 'Ja tādu tevi padara cigaretes, paldies Dievam, ka drīz būsi brīvs. Cik brīnišķīgi, ka tev pietika drosmes un veselā saprāta, lai atmestu.'
Nobeigums — palīdziet izbeigt šo skandālu
Manuprāt, cigarešu smēķēšana ir lielākais cilvēces negods, pat lielāks par kodolieročiem.
Bez šaubām, civilizācijas pamats, iemesls, kāpēc cilvēce ir tiktāl attīstījusies, ir mūsu spēja ne tikai apmainīties ar zināšanām un pieredzi, bet arī nodot to nākamajām paaudzēm. Pat zemākās sugas uzskata par nepieciešamu brīdināt savas atvases par dzīves grūtībām.
Ja kodolieroči neuziet gaisā, nav nekādu problēmu. Kodolbruņojuma piekritēji var pašapmierināti noteikt: 'Tie uztur mieru.' Ja tie tomēr uzietu gaisā, tas atrisinātu smēķēšanas problēmu un arī visas pārējās problēmas, turklāt politiķu ieguvums būtu tas, ka nebūs neviena, kas teiktu: 'Jums nebija taisnība.' (Prātoju, vai tas ir iemesls, kāpēc viņi atbalsta kodolieročus.)
Tomēr, lai cik ļoti es neatbalstītu kodolieročus, šādi lēmumi vismaz ir labu nodomu vadīti, patiesā ticībā, ka tas palīdz cilvēcei, turpretī īstie fakti par smēķēšanu ir zināmi. Varbūt pēdējā kara laikā cilvēki patiesi ticēja, ka cigaretes dod drosmi un pašpārliecinātību. Šodien varas iestādes zina, ka tas ir māns. Tikai pavērojiet mūsdienu cigarešu reklāmas. Tās nepretendē uz atslābināšanos un baudu. Tās uzsver vienīgi tabakas kvalitāti. Kāpēc mums būtu jāsatraucas par indes kvalitāti?
Atklātā liekulība ir neticama. Kā sabiedrība mēs raizējamies par līmes ostīšanu un narkomāniem. Salīdzinājumā ar cigaretēm šīs problēmas ir nieka pūtītes sabiedrības sejā. Sešdesmit procenti iedzīvotāju ir atkarīgi no nikotīna, un lielākā daļa no viņiem iztērē savu kabatas naudu cigaretēm. Desmitiem tūkstošu cilvēku ik gadu sagrauj savu dzīvi, jo uzķeras uz tabakas āķa. Smēķēšana ir izplatītākais nāves iemesls, taču tā ir arī valsts kases lielākais ieguvums. Katru gadu nelaimīgo nikotīna narkomānu posts dod 8 miljardus mārciņu, un tabakas impērijas ik gadu drīkst izlietot 120 miljonus mārciņu, reklamējot indi. Cik viltīgi tabakas kompānija uzdrukā brīdinājumus uz cigarešu paciņām, un valdība iztērē grašus TV kampaņās, kas stāsta par vēža draudiem, sliktu elpu un amputētām kājām, un tad sevi morāli attaisno, sakot: 'Mēs esam jūs brīdinājuši par briesmām. Tā ir jūsu izvēle.' Smēķētāja izvēle nav lielāka par heroīna lietotāja izvēli. Smēķētāji neizlemj uzķerties, viņi tiek ievilināti viltīgajā slazdā. Ja smēķētājiem būtu izvēle, vienīgie smēķētāji rīt no rīta būtu pusaudži, kas tikko sākuši un domā, ka jebkurā brīdi var atmest.
Kāpēc šie muļķīgie standarti? Kāpēc narkomāni tiek uzskatīti par noziedzniekiem, taču, ja reģistrējas, var dabūt heroīnu un atbilstošu medicīnisko aprūpi, lai varētu tikt no tā vaļā? Tikai pamēģiniet reģistrēties kā nikotīna narkomāns. Jūs nevarat bez maksas dabūt cigaretes, ļums jāmaksā trīstik, un katru budžeta dienu valdība jūs krāps arvien vairāk. It kā smēķētājam jau nebūtu gana nepatikšanu!
Ja vēršaties pēc palīdzības pie sava ārsta, viņš vai nu pateiks jums to, ko pats jau zināt: 'Izbeidziet to darīt. Tas jūs nobeigs,' — vai arī parakstīs jums citu nikotīna atkarības formu, kas jums izmaksās pacienta nodevas tiesu un patiesībā saturēs to pašu vielu, no kuras cenšaties tikt vaļā.
Iebaidīšanas kampaņas nepalīdz smēķētājiem atmest. Gluži otrādi. Tās tikai nobiedē smēķētājus un liek tiem smēķēt vēl vairāk. Tās pat neattur pusaudžus no uzķeršanās. Tīņi zina, ka cigaretes nogalina, bet viņi zina arī to, ka viena cigarete to neizdarīs. Dominējošā ieraduma dēļ pusaudzis agrāk vai vēlāk, sociālā spiediena vai ziņkārības vadīts, pamēģinās vienu cigareti. Un tāpēc, ka tā garšo pretīgi, viņš droši vien uzķer sies.
