nejauši izlasot valdības brīdinājumu par vēža draudiem, katru reizi jūtot sāpes krūšu apvidū vai elpas trūkumu, kā arī katru reizi esot nesmēķētāju sabiedrībā. Ko viņš iegūst, dzīvojot ar šo tumšo apziņu? PILNĪGI NEKO! Prieku? Baudu? Atslābināšanos? Balstu? Atspērienu? Muļķības, ja vien neuzskatāt par baudu ciešu kurpju valkāšanu.
Kā jau teicu, grūti ir ne tikai paskaidrot, kāpēc ir tik grūti atmest, bet arī to, kāpēc kāds vispār smēķē. Droši vien jūs sakāt:
'Ļoti labi, es to zināšu, bet, ja jau esi kļuvis atkarīgs, atmest ir ļoti grūti.' Bet kāpēc tas ir grūti un kāpēc mums tas jādara? Smēķētāji visu mūžu meklē atbildes uz šiem jautājumiem.
Daži apgalvo, tas esot nepatīkamo atmešanas blakusefektu dēļ. Patiesībā šie blakusefekti ir tik nejūtami (skat. 6. nodaļu), ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, nezinot, ka ir narkomāni.
Daži apgalvo, ka cigaretes ir baudāmas. Nav gan. Tās ir nejaukas un atbaidošas. Pajautājiet smēķētājam, kas apgalvo, ka gūst prieku no cigaretes, vai viņš turpinātu smēķēt, ja nebūtu iespējams iegūt viņa iecienīto cigarešu marku. Smēķētājs labprātāk aizdedzinātu vecas auklas gabalu, nekā nesmēķētu vispār. Baudai ar to nav nekāda sakara. Man garšo omāri, taču nekad nevēlētos, lai man ap kaklu karātos divdesmit jūras vēži. Mēs izbaudām citas lietas, kad tās darām, bet neizjūtam tukšumu, kad nedarām.
Daži meklē psiholoģiskus iemeslus (Freida sindroms, bērns pie mātes krūts). Gluži pretēji. Parasti mēs sākam smēķēt, lai parādītu, ka esam pieauguši. Mēs no kauna nomirtu, ja publiski būtu jāsūkā māneklis.
Daži domā, ka tas ir 'mačo' efekts — elpot dūmus un uguni caur nāsīm. Ari šim argumentam nav pamata. Degoša cigarete ausī izskatītos smieklīgi. Vēl nejēdzīgāk ir ieelpot vēzi izraisošās vielas savās plaušās.
Daži saka: 'Tam ir kāds sakars ar manām rokām.' Tad kāpēc to aizdegt? 'Tas ir morāls apmierinājums.' Tad kāpēc to aizdegt? 'Tā ir sajūta, kad dūmi iekļūst manās plaušās.' Šausmīga sajūta, to sauc par nosmakšanu.
Daudzi domā, ka smēķēšana kliedē garlaicību. Ari tā ir tikai iedoma. Garlaicība ir prāta stāvoklis. Cigaretē nav nekā interesanta. Mans iemesls trīsdesmit trīs gadus bija — tas mani atslābina, dod pašpārliecinātību un drosmi. Es zināju, ka tas mani nogalina un izmaksā veselu bagātību. Kāpēc es negāju pie ārsta, lai atrastu kādu citu nomierinošu līdzekli? Negāju, jo zināju, ka viņš to atrastu. Tas nebija mans smēķēšanas iemesls, bet gan attaisnojums.
Daži saka, viņi to dara tikai tāpēc, ka viņu draugi tā dara. Vai tiešām esat tik stulbs? Ja tā, lūdziet Dievu, lai jūsu draugi nesāktu griezt nost savas galvas, tā ārstējot galvassāpes.
Vairums smēķētāju, kas domā par smēķēšanu, nonāk pie secinājuma, ka tas ir tikai ieradums. Tas neko īsti neizskaidro, taču, izslēdzot pārējos parastos ieganstus, šķiet vienīgais aizbildinājums. Diemžēl tas ir tikpat neloģisks. Katru dienu mēs mainām ieradumus, un daudzi no tiem ir patīkami. Mums iestāsta, ka smēķēšana ir ieradums un tos grūti atmest. Vai tiešām? Šeit, Anglijā, mēs esam pieraduši braukt pa ceļa kreiso joslu. Taču kontinentā vai ASV mēs šo ieradumu bez jūtamām grūtībām aizmirstam. Tie ir māni, ka ieradumus grūti lauzt, īstenībā mēs veidojam un atmetam ieradumus katru dienu.
Tad kāpēc mēs neatbrīvojamies no ieraduma, kas garšo šausmīgi, kaitē mūsu veselībai, izmaksā veselu bagātību un kuru mēs labprāt atmestu, ja tas ir tik vienkārši? Tāpēc, ka smēķēšana nav ieradums — tā ir atkarība no nikotīna!
Tāpēc tik grūti šķiet no tās 'atteikties'. Varbūt jūs nojaušat, kā tas izskaidro to, kāpēc ir tik grūti atmest. Tas izskaidro, kāpēc vairumam smēķētāju ir tik grūti 'atteikties'. Viņi neizprot šo atkarību. Galvenais iemesls ir tas, ka smēķētāji ir pārliecināti, ka gūst no smēķēšanas patiesu baudu un/vai labumu un domā, ka upurē kaut ko, to atmetot.
Skaistā patiesība ir tā, ka, reiz sapratis patiesos iemeslus, kāpēc smēķējat, jūs to pārtrauksiet, un pēc trim nedēļām vienīgā mīkla būs — kāpēc jums šķita nepieciešams smēķēt tik ilgi, cik esat to darījis, un kāpēc nevarat pārliecināt citus smēķētājus par to, cik jauki ir būt nesmēķētājam!
Baisais slazds
Smēķēšana ir baisākais slēptais slazds, ko radījusi cilvēce un daba. Kas mūs vispār tajā iesaista? Tūkstošiem pieaugušo, kas to jau dara. Viņi pat brīdina mūs, ka tas ir pretīgs ieradums, kas mūs iznīcinās un izputinās, taču mēs nespējam noticēt, ka viņi no tā negūst prieku. Viens no smēķēšanas ironiskākajiem aspektiem ir tas, ka mēs ārkārtīgi nopūlamies, lai kļūtu atkarīgi.
Tas ir vienīgais slazds bez ēsmas, bez siera gabaliņa. Lamatas aizcērtas ne tāpēc, ka cigarete garšotu tik brīnišķīgi, bet tāpēc, ka tā garšo pretīgi. Ja pirmā cigarete būtu tik lieliska, ieskanētos trauksmes signāli un kā inteliģenti cilvēki mēs saprastu, kāpēc puse cilvēces maksā tik dārgi, lai sevi noindētu. Tieši tāpēc, ka šī pirmā cigarete garšo briesmīgi, mūsu jaunie prāti ir pārliecināti, ka nekad nekļūsim atkarīgi un spēsim jebkurā mirklī atmest, jo mums tas nesagādā prieku.
Šī ir vienīgā narkotika, kas neļauj mums sasniegt mērķi. Zēni parasti sāk, jo grib izskatīties pieauguši un stilīgi, kā Hamfrijs Bogarts vai Klints Īstvuds. Smēķējot pirmo cigareti, tu nekādi nejūties stilīgs. Tu neuzdrošinies ieelpot un, ievelkot pārāk daudz dūmu, apreibsti, un jūties nelabi. Viss, ko vēlies, ir tikt prom no pārējiem un izmest tās pretīgās lietas.
Meiteņu mērķis ir kļūt par noslēpumainu jaunu dāmu. Mēs visi esam redzējuši, cik smieklīgas viņas izskatās, velkot dūmus.
