Ramans laikam šo jautājumu izlasīja manās acīs, jo teica: «Draugs, tev nevajag par to raizēties. Esmu jau pārkāpis simt gadu slieksni, un vēl nebūt netaisos šo pasauli atstāt. Mana gudrība ir pavisam vienkārša. Kad tu skaidri apzinies, kādus mērķus gribi savā dzīvē sasniegt materiālus, emocionālus, fiziskus vai garīgus un kad tu vadi savas dienas, tos īstenojot, tu galu galā iemanto mūžīgu prieku. Tava dzīve būs tikpat patīkama kā manējā, un tu iepazīsi fantastisku realitāti. Bet tev jābūt skaidrībai par savas dzīves mērķi. Un tad nemitīgā darbībā jāpārvērš šī mērķa iztēles vīzija par realitāti. Mēs, Lielie Skolotāji, apzīmējam šo procesu ar vārdu «dharma,» kas sanskritā apzīmē «dzīves mērķi».»
«Vai manas dharmas īstenošana sniegs apmierinājumu mūža garumā?» es gribēju zināt.
«Pilnīgi noteikti. No dharmas cilvēks gūst iekšēju harmoniju un ilglaicīgu apmierinātību. Dharma balstās uz mūžsenu principu, kas nosaka, ka ikvienam no mums dzīves laikā īstenojama varonīga misija. Mums visiem dots unikāls spēju un talantu kopums, ar kuru palīdzību iespējams šo misiju īstenot. Būtiski svarīgi ir tos atklāt, un, to darot, atklāt arī savas dzīves galveno uzdevumu.»
Es Džūljenu pārtraucu. «Tas zināmā mērā sasaucas ar lo, ko tu sacīji iepriekš par riska uzņemšanos.»
«Varbūt jā, bet varbūt arī nē.»
«Es īsti nesaprotu.»
«Jā, varētu likties, ka tu esi spiests prast riskēt, lai atklātu, kas tev vislabāk padodas, un līdz ar to arī savas dzīves galveno uzdevumu. Brīdī, kad cilvēki atklāj savas esības galveno mērķi, daudzi to darbu, kurš viņu attīstību ir bremzējis, pamet. Sevis paša un dvēseles izzināšanas process vienmēr saistās ar šķietamu risku. Tomēr par risku šeit nebūtu jārunā, jo sevis paša atklāšanā un savas dzīves mērķa noskaidrošanā risks kā tāds jau nemaz nav iespējams. Sava iekšējā Es izzināšana līdzinās savas apgaismības DNS noteikšanai. Tā ir ļoti laba un īstenībā ārkārtīgi svarīga lieta.»
«Kāda ir tava dharma, Džūljen?» es neviļus painteresējos, cenšoties apslāpēt savu degošo ziņkārību.
«Manējā ir pavisam vienkārša pašaizliedzīgi kalpot cilvēkiem. Iegaumē, ka tu nekad negūsi patiesu prieku no gulēšanas, no relaksēšanās, nedz arī no bezmērķīgas un dīkas vaļošanās. Runājot Bendžamina Disraeli vārdiem: «Laimes noslēpums meklējams pastāvīgā mērķa klātesamībā.» Tā laime, pēc kuras tiecies tu, nāk no to pasaulīgo mērķu apzināšanās, kurus tev lemts īstenot, vēlāk nododoties saviem ikdienas darbiem, lai tiem pietuvotos. Tā ir tās laikam pāri stāvošās filozofijas, kura nosaka, ka visbūtiskākās lietas nekad nedrīkst tikt pakļautas j tām, kuras ir vismaznozīmīgākās, tiešs pielietojums dzīvē. Tornis ar bāku joga Ramana līdzībā tev vienmēr atgādinās to, cik svarīgi ir uzstādīt skaidri formulētus un nozīmīgus mērķus, kā arī to, kas ir vēl svarīgāk, rasti sevī gribasspēku tiem pietuvoties.»
Dažās nākamajās stundās no Džūljena uzzināju, ka visi attīstītākie un motivētākie cilvēki izprot, cik svarīgi ir izzināt savas spējas un talantus, un atklāt savas personiskās dzīves galveno uzdevumu, vēlāk savas spējas pielietojot, lai šo dzīves uzdevumu īstenotu. Daži cilvēki pašaizliedzīgi kalpo cilvēcei kā ārsti, citi kā mākslinieki. Daži atklāj sevī spējas lieliski saprasties ar cilvēkiem un kļūst izcili skolotāji, turpretī citi apjauš, ka nāksies sevi realizēt jaunrades, biznesa vai zinātnes jomā. Pats galvenais ir izveidot sevī pašdisciplīnu un vīziju, lai spētu savu misiju atpazīt, lai tā jau meklējumu laikā kalpotu pārējiem cilvēkiem.
«Vai tas ir veids, kā tiek izvirzīts tuvākais mērķis?»
«Tuvākā mērķa izvirzīšana ir tikai pats sākums. Savu tuvāko mērķu apzināšanās atbrīvo cilvēkā tos radošos spēkus, kādi nepieciešami, lai noskaidrotu dzīves galveno mērķi. Gribi tici, gribi netici, bet jogs Ramans un pārējie Sivanas Lielie Skolotāji mērķu izvirzīšanai pievērsa ļoti lielu uzmanību.»
«Nevar būt, ka tu runā nopietni. Augsti mācītie Lielie Skolotāji, kuri dzīvo pašā Himalaju sirdī, tikai to vien dara, kā caurām naktīm meditē un augām dienām nodarbojas ar mērķu uzstādīšanu. Tas nu gan ir jauki!»
«Džon, cilvēkus vajag vērtēt pēc to sasniegtā. Paskaties uz mani. Dažkārt, palūkojoties spogulī, es nepazīstu pats sevi. Manu reiz tik seklo un nepiepildīto esību nomainījusi jauna, daudz bagātāka piedzīvojumiem, noslēpumainības un priecīga satraukuma caurstrāvota. Esmu atguvis jaunību, lokanību un veselību. Esmu paliesi laimīgs. Šīs mūžvecās zināšanas, ko tagad nododu tev, ir iedarbīgas, tik nozīmīgas un dzīvīgas, ka tev vienkārši sevi tām jāatver.»
«Es tāds esmu, Džūljen. Es patiešām tāds esmu. Viss, ko tu man stāsti, izklausās absolūti loģiski un sakarīgi, lai gan dažas tehnikas liekas nedaudz savādas. Bet esmu tev apsolījis tās izmēģināt un savu solījumu turēšu. Saprotu, ka šajās zināšanās slēpjas liels spēks.»
Ja esmu kaut ko saskatījis tālāk nekā citi, tad tikai tāpēc, ka esmu bijis pakāpies Lielajiem Skolotājiem uz plei iem,» Džūljens pazemīgi paskaidroja. «Minēšu tev vēl vienu I nemēru. Jogs Ramans lieliski šāva ar loku. Šajā jomā viņš bija īsts sava amata meistars. Lai ilustrētu to savas filozofijas daļu, kurā runāts par to, cik svarīgi ir skaidri noformulēti mērķi Ikvienā dzīves norisē un dzīvē kopumā, viņš nodemonstrēja ko tādu, ko es nekad mūžā neaizmirsīšu.»
«Netālu no tās vietas, kur sēdējām, auga milzīgs zols. Jogs Ramans izņēma no ziedu vijas, kuru parasti nēsāja apliktu ap kaklu, vienu rozi un piestiprināja to pie koka stumbra. Tad viņš no lielās mugursomas, savas pastāvīgās pavadones klejojumos pa kalnu takām, pa kādu mēs arī tobrīd gājām, izņēma trīs priekšmetus. Pirmais no tiem bija viņa iemīļotais loks, izgatavots no brīnišķīgi smaržojoša, trausla, bet izturīga sandalkoka; Otrs priekšmets bija bulta, bet trešais bija kabatlakatiņš lilijas zieda baltumā. Tik koši balts, kādu mēdzu nēsāt savu dārgo uzvalku krūšu kabatiņā, lai atstātu iespaidu uz tiesnešiem un zvērinātajiem,» Džūljens kā