seržanta tradīcijas,» klusībā nodomāju. Bet, ziņkāres mākts un vēlēdamies sevis pārveidošanas kausu iztukšot līdz galam, es padevos.
«Nu un tagad pumpējies, cik pietiek spēka! Nepārtrauc, līdz rodas sajūta, ka esi pilnīgi izsmēlis spēkus.»
Šis vingrinājums mani pamatīgi nokausēja. Ar savām divsimt piecpadsmit mārciņām nebiju radis darīt ko vairāk, kā vien aizvest bērnus uz tuvāko Makdonaldu j vai arī paniekoties ar saviem biznesa partneriem golfa laukumā. Pirmie piecpadsmit uzrāvieni bija visīstākā agonija. Vakara sutīgajai tveicei vēl palielinot mocības, es sāku pamatīgi svīst. Tomēr es biju apņēmies neizrādīt savu vājumu un turpināju pumpēties, līdz nodevīgās rokas mani pievīla. Es padevos.
«Viss, Džūljen. Tas mani nogalinās. Ko tu ar to gribi pierādīt?»
«Vai esi pārliecināts, ka patiešām nespēj vairāk uzpumpēties?»
«Pilnīgi pārliecināts. Paklau, ļauj man atpūsties. Vienīgā mācība, kādu esmu guvis, ir tā, ka tagad zinu, kā iespējams izraisīt sirdslēkmi.»
«Uzpumpējies vēl desmit reizes! Tad varēsi atpūsties.» Džūljens nokomandēja.
«Tu joko vai?»
Bet Džūljens manī neklausījās. Viens! Divi! Trīs! Četri! Pieci! Un tad beidzot desmit. Gulēju uz grīdas absolūti bez spēka.
«Tonakt, kad kopā ar jogu Ramanu bijām devušies kalnos, kur viņš man pastāstīja šo līdzību, es apguvu tieši tādu pašu pieredzi kā tu,» Džūljens paskaidroja. «Viņš man sacīja, ka sāpes ir izcils skolotājs.»
«Ko gan cilvēks var iemācīties, apgūstot šādu pieredzi?» es jautāju, cīnīdamies pēc elpas.
«Jogs Ramans un visi Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja, ka visvairāk cilvēks aug un attīstās, pārkāpjot Neizzinātā robežu.»
«Nu labi. Bet kāds tam visam sakars ar to, ka tu man liki pumpēties?
«Pēc divdesmit trim uzrāvieniem tu jau apgalvoji, ka vairāk nespējot. Tu teici, ka tā esot tavu iespēju galējā robeža. Kad es tev tomēr liku turpināt, tu izdarīji vēl desmit uzrāvienus. Tevī atradās apslēptas spēka rezerves, un, kad tās gribēji likt lietā, tu tās arī atradi un izmantoji. Jogs Ramans pavēstīja man, savam māceklim, vienu absolūtu patiesību: Vienīgais, kassavažo tavu dzīvi, esi tu pats. Kad tu uzdrīksties izlauzties ārpus ierastā komforta rāmjiem, ietiecoties Nezināmajā, tavs iekšējais apslēptai potenciāls sāk atbrīvoties. Tas, lūk, ir pirmais solis ceļā uz sevis pilnveidošanu un visu savas dzīves pārējo as pektu bagātināšanu. Darot ko tādu, kas sniedzas pāri cilvēcisko spēju robežām, tā, kā to pirms brīža darīji tu, tiek atbrīvotas prāta un fiziskā spēka rezerves, par kuru pastāvēšanu tev līdz šim nebija ne mazākās jausmas.»
«Cik fascinējoši,» klusībā nodomāju. Man ienāca prātā, ka es nesen kādā grāmatā biju izlasījis, ka vidēji cilvēks izmanto tikai niecīgu daļu savu spēju un talantu. Ko gan visu cilvēks iespētu paveikt, ja lietotu arī visas apslēptās spēka rezerves?
Džūljens atkal bija «savā elementā».
«Kaizen nepieciešams praktizēt, piespiežot sevi aktīvi rīkoties katru dienu. Lai pilnveidotu prātu un fizisko ķermeni, ir smagi jāstrādā. Nedrīkst aizmirst arī dvēseli. Ir jādara tieši tas, no kā tu baidies. Sāc dzīvot pa īstam, ļaujot vaļu entuziasmam un neierobežotam dzīvespriekam. Vēro saullēktu. Izbaudi deju spēcīgā lietusgāzē. Esi tāds, kāds vēlies būt savos sapņos. Dari to, ko vienmēr esi vēlējies darīt, bet neesi uzdrīkstējies, jo esi sev maldīgi iestāstījis, ka esi par jaunu, par vecu, par bagātu vai par nabagu. Esi gatavs pilnvērtīgai un pulsējošai dzīvei. Austrumos ir tāds teiciens: «Veiksme izvēlas tai sagatavotu prātu.» Es šo tautas gudrību nedaudz koriģētu. Manuprāt, «Dzīve izvēlas tai sagatavotu prātu.»»
Džūljens aizsākto domu kaismīgi izvērsa tālāk. «Noskaidro, kas īsti velk tevi atpakaļ un nobremzē. Vai tev ir bail no runāšanas? Vai arī nav kaut kas kārtībā ar cilvēciskajām attiecībām? Vai tev pietrūkst pozitīva skatījuma uz dzīvi un enerģijas? Uzraksti uz papīra savu nūkumu uzskaitījumu. Cilvēki, kuriem dzīve sniedz gandarījumu, salīdzinot ar pārējiem, ir daudz intensīvāk domājoši. Atlicini laiku tam, lai padomātu, kas īsti tevi kavē dzīvot tādu dzīvi, pēc kādas ilgojies un kādu dziļi zemapziņā jūties pelnījis. Tiklīdz būsi ticis skaidrībā par saviem trūkumiem, tūlīt nepieciešams drosmīgi stāties tiem pretī un uzbrukt, lai bailes pārvarētu. Ja baidies no uzstāšanās auditorijas priekšā, piesakies divdesmit reizes uzstāties publiski. Ja baidies uzsākt jaunu biznesu vai saraut nepatīkamas attiecības, mobilizē visu savu iekšējo enerģiju, lai pieņemtu šādu lēmumu un tad to īstenotu. Tā tu pirmo reizi izbaudīsi īstas brīvības garšu, kādu nebūsi izjutis gadiem ilgi. Bailes nav nekas cits kā vien prāta kultivēts monstrs, kuru pats esi radījis. Citiem vārdiem sakot, tā ir negatīva apziņas plūsma.»
«Bailes nav nekas vairāk kā negatīva apziņas plūsma? Tas man patīk! Vai ar to gribi teikt, ka visas manas bailes nav nekas cits kā vien mazi iztēles mošķīši, kuri daudzu gadu gaitā pamazām ieperinājušies.manā prātā?»
«Tieši tā, Džon. Ikreiz, kad tie tevi ir atturējuši sākt aktīvi rīkoties, tu esi vairojis to dzīves enerģiju. Bet, bailes pārvarot, tava dzīve tiek pārradīta no jauna.»
«Varbūt tu varētu minēt kādu piemēru?»
«Protams. Piemēram, kaut vai uzstāšanās auditorijas priekšā. Lielākā daļa cilvēku no tās baidās vairāk kā no nāves. Tiesas zālē nereti sastapos ar advokātiem, kuri nespēja publiski uzstāties. Viņi bija gatavi darīt visu, pat atteikties no visādā ziņā izdevīgas aizstāvības lietas, lai tikai izvairītos no publiskas uzstāšanās tiesas zālē.»
«Man arī ir gadījies tādus sastapt.»
«Vai tu domā, ka viņi jau ar šādām bailēm nāca pasaulē?»
«Ceru, ka ne.»
«Iedomājies mazu zīdainīti. Viņš vēl nepazīst nekādas robežas. Viņa prātu raksturo milzīgs spēka un iespēju potenciāls. Pareizi ievirzīts, tas ved pie izcila rezultāta. Turpretī, gūstot negatīvu ievirzi, tas,
