labākajā gadījumā, novedīs pie viduvējības. Es cenšos pateikt lūk ko: neviena pieredze pati par sevi, neatkarīgi no tā, vai tā ir publiska uzstāšanās, algas paaugstinājuma lūgšana savam priekšniekam, peldēšanās saules pielietā ezerā vai pastaiga mēnesnīcā okeāna krastā, pēc sava rakstura nav nedz sāpīga, nedz patīkama. Tādu vai citādu to padara tikai un vienīgi mūsu domāšana.»
«Interesanti.»
«Bērnu var iemācīt uztvert saulainu dienu kā nomācošu. Bērnam var iestāstīt, ka kucēns ir mežonīgs zvērs. Pieaugušajam var iestāstīt, ka narkotikas ir lielisks līdzeklis, ar kā palīdzību panākt iekšēju atbrīvotību. Tātad, tas nav nekas cits, kā vien atkarības veidošana.»
«Piekrītu.»
«Nu, un tieši tāpat ir arī ar bailēm. Bailes ir jau iepriekš nosacīta cilvēka atbildes reakcija. Tas ir ieradums, kas dzīvei atņem krāsainību un, ja zaudēsi modrību, var viegli nosūkt cilvēkam enerģiju, kā arī mazināt radošās un gara spējas. Tiklīdz bailes uzdrošinās pacelt savu pretīgo galvu, vajag tās ātri izgaisināt. Vislabākais veids, kā to paveikt, ir izdarīt tieši to, no kā tu baidies. Mācies izprast baiļu anatomiju. Bailes ir tevis paša radītas. Un tieši tāpar kā jebko citu, ko radījušas cilvēka rokas, tās tikpat viegli kā izveidot, iespējams arī iznīcināt. Metodiski pārmeklē savu prātu, un tad pa vienai vien iznīcini savas bailes, kuras slepeni ielavījušās lava prāta cietoksnī. Tas paaugstinās tavu pašapziņas līmeni, sniegs laimi un dvēseles mieru.»
«Vai cilvēka prāts spēj atbrīvoties no pilnīgi visa veida bailēm?» es gribēju zināt.
«Labs jautājums. Atbilde ir absolūti viennozīmīga un nepārprotama: «Jā!» Sivanas Lielie Skolotāji, visi kā viens, bija pilnīgi brīvi no bailēm. Tas bija nojaušams jau no veida, kā viņi staigāja. To varēja redzēt pēc tā, kā viņi sarunājās. To varēja saskatīt, dziļi ielūkojoties viņiem acīs. Un es tev vēl kaut ko pateikšu, Džon.»
«Jā? Ko tieši?» es pavaicāju, visa dzirdētā ārkārtīgi aizkustināts.
«Manas bailes arī ir izgaisušas. Es sevi pazīstu un esmu pārliecinājies, ka tagad mans dabiskais stāvoklis ir nelokāmas gribas, vitalitātes un neierobežota spēka caurstrāvots. Visus līdzšinējos gadus manu vitalitāti bija nobloķējusi nevērība pret sevi un neizlīdzsvarota domāšana. Pateikšu vēl kaut ko. Padzinis bailes no sava prāta, tu sāc izskatīties jaunāks un veselīgāks.»
«Ak, šī mūžsenā saistība starp prātu un ķermeni,» es atteicu, cerībā nomaskēt savu nezināšanu.
«jā gan. Austrumu Lielajiem Skolotājiem tas zināms jau vairāk nekā piectūkstoš gadu. Tā kā pagrūti kaut ko tādu asociēt ar Jauno laikmetu, vai ne?» viņa starojošajos sejas vaibstos iegūla plats smaids.
«Sivanas Lielie Skolotāji uzticēja man vēl kādu nozīmīgu senās mācības principu, par ko bieži domāju. Domāju, ka tev, nostājoties uz sevis un savas dzīves pilnveidošanas ceļa, tas varētu lieti noderēt. Tas mani ir motivējis tajās reizēs, kad man ne visai gribas iedziļināties lietu būtībā, īsi un kodolīgi to varētu noformulēt šādi: spēcīgi motivēti cilvēki no inertajiem, kuriem sevis pilnveidošana nav aktuāla, atšķiras ar to, ka viņi paveic darbus, kurus mazāk attīstīti cilvēki dara nelabprāt, kaut motivētajiem arī to nemaz tik ļoti negribas darīt.»
«Patiesi apskaidroti cilvēki, kuri katru dienu izjūt patiesu laimi, liela un attāla mērķa īstenošanas labā ir gatavi atteikties no komforta, kādu tiem sagatavojusi tuvākā nākotne. Tāpēc viņi uzreiz metas cīņā ar savām vājībām un bailēm, jo ietiekšanās nezināmajā saistīta ar krietnu devu diskomforta. Viņi izšķiras dzīvot dzīvi pēc kaizen principa, nemitīgi un bez paguruma pilnveidojot ikvienu savas dzīves aspektu. Ar laiku tas, kas sākumā likās grūti paveicams, vairs nesagādā nekādas grūtības. Bailes, kuras agrāk tiem liedza izjust tādu laimi, veselību un labklājību, kādu tie bija pelnījuši, izgaist gluži kā smilšu graudi viesuļvētrā.»
«Tātad tu ar to gribi teikt, ka, pirms izmainīt savu dzīvi, noteikti jāizmainās man pašam?»
«Tieši tā. Tas ir tāpat kā tajā sen zināmajā stāstā, ko Izstāstīja mans iemīļotais profesors, kad vēl studēju Juridiskajā fakultātē. Kādu vakaai tēvs pēc nogurdinošas darba dienas noguris sēdēja savā kabinetā, atlaidies klubkrēslā, un lasīja avīzi. Dēlēns, gribēdams rotaļāties, nelika viņu mierā. Kad lēvs to vairs nespēja izturēt, viņš izplēsa no avīzes tur ievietoto attēlu ar globusu un saplēsa to sīkos gabaliņos. «Paklau, dēls, izveido no šiem mazajiem gabaliņiem atkal globusu,» viņš izrīkoja cerībā, ka šī nodarbe dēlēnam paņems pietiekami daudz laika, lai tēvs pagūtu izlasīt avīzi. Viņam par lielu pārsteigumu, dēlēns jau pēc minūtes bija klāt ar perfekti saliktu globusa attēlu rokā. Kad pārsteigtais tēvs gribēja zināt, kā dēlam tas izdevies, zēns pasmaidīja un atbildēja: «Tēt, globusam otrā pusē bija cilvēka attēls. Kad man izdevās salikt cilvēku, arī ar globusu viss bija kārtībā.»
«Tas ir ļoti interesants stāsts.»
«Liekas, ka visiem gudrākajiem cilvēkiem, kādus esmu savā mūžā saticis, sākot ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar maniem profesoriem Hārvarda universitātē, bija zināma laimes formula.»
«Stāsti tālāk,» es teicu, un manā balsī ieskanējās nepacietīga nots.
«Tas ir tieši tas, ko teicu jau pirmīt, proti, ka laimes sajūtu sniedz aizvien lielāka nozīmīga mērķa apzināšanās. Kad cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam patīk, viņš tajā visā rod dziļu apmierinājumu.»
«Bet, ja jau laimi spēj iegūt ikviens, vienkārši darot to, kas tam patīk, kāpēc tik daudzi cilvēki tomēr jūtas nelaimīgi?»
«Ļoti labs jautājums, Džon. Redzi, lai darītu to, kas tev patīk, neatkarīgi no tā, vai tas nozīmē atteikties no sava pašreizējā darba, lai kļūtu par aktieri, vai arī netērēt tik daudz laika nenozīmīgu darbu veikšanai, izbrīvējot laiku lietām, kas tev ir patiesi nozīmīgas, nepieciešama liela drosme. Tā liek cilvēkam iziet ārpus pierastās komforta zonas, bet sākuma stadijā jebkura pārmaiņa ir saistīta ar nelielu diskomfortu. Turklāt, šāda uzdrīkstēšanās arī ir diezgan riskanta. Kad
