prātu, fizisko ķermeni un dvēseli.
• Savu baiļu pārvarēšana.
• Desmit mūžseni pilnskanīgas dzīves rituāli
Drošajiem pieder pasaule. Kad tu reizi par visām reizēm pieņem lēmumu pacelt savu dzīvi augstākā dimensijā, pareizo ceļu tev norāda sirds. Šis dzīves ceļš vienmēr noved tevi brīnumainā vietā, pārpilnā fantastiskiem dārgumiem.
Desmitā nodaļa
DISCIPLINĒTĪBAS SPĒKS
Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šodien mēs paši esam sava likteņa veidotāji, ka mērķi, ko esam noteikuši, nav neizpildāmi, ka ciešanas un pārdzīvojumi nav neizturami. Tik ilgi, kamēr nezaudēsim ticību mērķim un apņēmību uzvarēt, uzvara būs mūsu.
Džūljens turpināja izmantot joga Ramana stāstu par pamatu tai mācībai, kurā dalījās ar mani. Es biju uzzinājis par dārzu, kas zeļ un plaukst manā prātā, jeb vietu, kur rodams mans iekšējais spēks un potenciāls. Iepazinis to, ko simbolizē tornis ar bāku, es biju sapratis, cik ļoti svarīgi ir apzināties savas dzīves aicinājumu un noteikt it visam dzīvē mērķi. Ar deviņas pēdas garā un deviņsimt mārciņu smagā japāņu sumo cīkstoņa palīdzību biju izpratis mūžseno kaizen principu un visu to labo, ko sev līdzi nes sevis pilnveidošana. Un man nebija ne jausmasj ka pats labākais tikai vēl gaidāms.
«Tu droši vien atceries, ka mūsu draugs, sumo cīkstonis, bija pilnīgi kails.»
«Izņemot rozā stiepju pinumu, kas aizsedza viņa vīrietību,» es rotaļīgi iestarpināju.
«Pareizi,» teica Džūljens un sasita plaukstas. «Rozā stieples pinums domāts tam, lai ceļā uz bagātāku, laimīgāku un apskaidrotāku dzīvi atgādinātu tev par paškontroles un disciplinētības spēku. Mani Sivanas Lielie Skolotāji nenoliedzami bija visveselīgākie, visapmierinātākie un iekšēji vislīdzsvarotākie cilvēki, kādus man jebkad mūžā bija gadījies sastapt. Jāpiebilst, ka viņi bija arī visdisciplinētākie. Lielie skolotāji lika man saprast, ka paša disciplinētības tikums ir līdzīgs stiepļu pinumam. Vai tev jebkad ir iznācis laiks papētīt, kāds īsti ir stiepļu pinums, Džon?»
«Šī jautājuma noskaidrošanu laikam gan nekad neesmu izvirzījis kā prioritāti,» es, domīgi pasmaidījis, atzinu.
«Nu kādreiz, ja iznāks laiks, papēti. Tu redzēsi, ka tas sastāv no daudzām smalkām stieplītēm, kas savītas kopā izturīgā grīstē. Katra atsevišķā stieplīte ir trausla un neizturīga, bet, kopā savītas, tās kļūst izturīgākas par dzelzi. Ar paškontroli un gribasspēku ir tieši tāpat Lai izveidotu dzelžainu gribasspēku, ir svarīgi sevi disciplinēt, trenējot gribu mazās lietās. Darot to regulāri, šīs mazās lietiņas sakrājas un saplūst kopā, līdz beidzot rezultējas stiprā gribasspēkā. Iespējams, ka vislabāk šo domu izskaidro sena afrikāņu dzīves gudrība: «Daudzos zirnekļa tīklos iespējams noķert pat lauvu.» Liekot lietā savu gribasspēku, tu kļūsti par sava likteņa noteicēju. Nepārtraukti praktizējot seno sevis iegrožošanas mākslu, neviens žogs nav tik augsts, lai tam nevarētu pārkāpt. Neviens izaicinājums nav tik spēcīgs, lai ar to netiktu galā. Un neviena krīze tik liela, lai to nespētu pārvarēt. Pašdisciplīna tevi nodrošinās ar tām garīgajām rezervēm, kādas nepieciešamas, lai izdzīvotu, kad liktenis tavā ceļā noliek kārtējo pārbaudījumu.»
«Man tevi jābrīdina, ka gribasspēka trūkums ir garīga saslimšana.» Šie Džūljena vārdi mani pārsteidza nesagatavotu. «Ja tev piemīt rakstura vājums, izvirzi sev prioritāti iespējami drīzāk to pārvarēt. Liels gribasspēks un spēja sevi disciplinēt ir svarīgas īpašības, kas piemīt ar stingru raksturu apveltītiem sava izvēlētā ceļa gājējiem. Gribasspēks ļauj tev izdarīt to, ko apņēmies brīdī, kad sacīji, ka gribētu vispār ko tādu izdarīt. Tieši gribasspēks ļauj tev piecelties pulksten piecos no rīta, lai trenētu prātu meditējot, vai arī palutinātu dvēseli ar pastaigu mežā laikā, kad aukstā ziemas vakarā vilina ērta gulta. Tieši gribasspēks ļauj tev savaldīties un klusēt, kad mazāk attīstīts cilvēks tevi apvaino vai arī rīkojas tev nepieņemamā veidā. Tieši gribasspēks palīdz īstenot savus sapņus, kad ceļā nākas sastapties ar šķietami nepārvaramu šķērsli. Tieši gribasspēks ļauj sakrāt spēkus, lai izpildītu pienākumus pret citiem cilvēkiem, un, kas ir vēl svarīgāk arī pienākumus pret sevi.»
«Vai tas tiešām ir tik svarīgi?»
«Pavisam noteikti, mans draugs. Tas ir parametrs, kas raksturo ikvienu cilvēku, kurš dzīvo pilnskanīgu, iespējām bagātu un mierīgu dzīvi.»
Džūljens pameklēja sava apmetņa dziļumos un izvilka laukā mirdzošu sudraba medaljonu, līdzīgu tiem, kādus iespējams aplūkot senās Ēģiptes tematikai veltītajās muzeju ekspozīcijās.
«Tu tagad nēsā šādas rotas?» es pajokoju.
«Sivanas Lielie Skolotāji mūsu pēdējā kopīgajā vakarā pasniedza man to kā dāvanu. Tās bija prieka un mīlestības caurstrāvotas atvadu svinības tādu ģimenes locekļu vidū, kuri dzīvojuši savu dzīvi pilnvērtīgi un piesātināti. Tas bija viens no visskaistākajiem un arī visskumjākajiem vakariem manā dzīvē. Man nepavisam negribējās šķirties no Sivanā pieredzētās nirvānas. Tas bija mans patvērums, oāze, kurā sakoncentrēts viss tas, kas manā dzīvē bijis labs. Sivanas Lielie Skolotāji bija kļuvuši mani garīgie brāļi un māsas. Tovakar Himalajos palika daļa no manas sirds,» Džūljens klusā balsī paskaidroja.
«Kādi vārdi medaljonā iegravēti?»
«Paklausies. Es tev tos nolasīšu. Iegaumē tos uz visu mūžu, Džon. Grūtā brīdī tie man patiešām ir palīdzējuši. Lūgšu Dievu, lai arī tev tie līdzētu pārvarēt grūtības. Tie ir šādi: «Ar tēraudcietu disciplīnu tu kaldināsi raksturu, kurā netrūks ne drosmes, ne miera. Ar stingra gribasspēka palīdzību tev lemts sasniegt
