fizisko ķermeni urt gūstot prāta apgaismību, tu sapratīsi, ko tagad saku.»
«Džūljen, es zinu, ka tev attiecībā uz mani ir vislabākie nodomi. Bet tev jāatzīst, ka pašpilnveidošanās ir visai augstas prasības divsimt piecpadsmit mārciņas smagam ģimenes tēvam, kurš līdz šim lielāko daļu laika pavadījis, nevis pilnveidojot savu dzīvi, bet gan kārtojot citu cilvēku dzīves. Kas notiks, ja man nepaveiksies?»
«Neveiksme nav nekas cits kā vien drosmes trūkums uzsākt ko jaunu. Ne vairāk un ne mazāk. Vienīgais, kas lielākajai cilvēku daļai liedz īstenot savus sapņus, ir bailes no neveiksmes. Tieši neveiksmei ir svarīga loma panākumu kaldināšanā ikvienā dzīves norisē. Neveiksme cilvēku pārbauda, ļaujot viņam augt un pilnveidoties. Tā sniedz dzīves mācībstundas un virza mūs tālāk pa apskaidrības ceļu. Sivanas Lielie Skolotāji uzskata, ka jebkura mērķī trāpīta bulta ir neveiksmju simtu rezultāts. «Iegūst tas, kurš zaudē» tā skan viens no visnozīmīgākajiem Dabas likumiem. Nekad nebaidies no neveiksmes. Tā ir tavs draugs.»
«Vai tas nozīmē, ka neveiksmes vajadzētu uztvert ar prieku?» manā balsī jautās neticība.
«Drošajiem pieder pasaule. Kad tu reizi par visām reizēm pieņem lēmumu pacelt savu dzīvi augstākā dimensijā, pareizo ceļu tev norāda sirds. Jogs Ramans uzskatīja, ka ikviena cilvēka liktenis tam ielikts jau šūpulī. Šis dzīves ceļš vienmēr noved tevi brīnumainā vietā, pārpilnā fantastiskiem dārgumiem. Bet katram cilvēkam pašam jāsaņem sevī pietiekami daudz drosmes, lai ietu šo ceļu. Jogs Ramans pastāstīja man stāstu, kurn tagad pavēstīšu tev.
Reiz senajā Indijā dzīvoja kāds ļauns milzis, kuram piederēja grezna pils ar skatu uz jūru. Daudzus gadus milža prombūtnē, kad viņš bija devies pasaulē karot, tuvējā ciemata bērni mēdza priecīgi rotaļāties pils brīnišķīgajā dārzā. Kādu dienu milzis atgriezās un padzina bērnus no dārza. «Tā kā es jūs vairs te nekad neredzētu!» viņš, niknuma pilns, bērniem uzkliedza, aizcērtot varenās ozolkoka durvis. Lai neļautu bērniem pils dārzā rotaļāties, viņš tam apkārt lika uzcelt augstu akmens mūra sienu.
Iestājās barga un auksta ziema, kāda raksturīga Indijas vistālākajā ziemeļu daļā. Milzim ļoti gribējās, lai laiks kļūst siltāks. Ciematā, kas atradās pils kalna pakājē, iestājās pavasaris. Bet dārzā vēl aizvien valdīja ziema. Tad kādu dienu milzis caur atvērtajiem pils logiem un saules glāsmaino pieskārienu sajuta pavasara elpu. «Beidzot ir atnācis pavasarisf» viņš iesaucās un izskrēja ārā dārzā. Bet tas, ko viņš dārzā ieraudzīja, bija kas pavisam negaidīts. Ciemata bērni kaut kā bija pamanījušies tikt pāri pils mūrim un dārzā rotaļājās. Tieši viņu klātbūtnes dēļ dārzs no novārtā pamesta ziemīgā kailuma bija pārtapis auglīgā zaļumā, kurā ziedēja rozes, narcises un orhidejas. Visi bērni smējās un rotaļājās, izņemot vienu zēnu. Pašķielējis ar vienu acs kaktiņu, milzis pamanīja mazu zēnu, kurš augumā bija padevies daudz mazāks nekā pārējie bērni. Viņš gauži raudāja, jo nespēja pārrāpties pāri augstajam mūrim, lai iekļūtu dārzā. Milzis iežēlojās par zēnu, un viņam pirmo reizi mūžā kļuva kauns par saviem ļaunajiem darbiem. «Es palīdzēšu šim bērnam,viņš sacīja, dodoties klāt zēnam. Kad pārējie bērni ieraudzīja tuvojamies milzi, tie, bīdamies par savu dzīvību, no dārza aizbēga. «Es to milzi nogalināšu,» mazais zēns izstomīja. «Es viņam neatdošu mūsu rotaļu vietu.» Kad milzis zēnam tuvojās, viņš izpleta rokas un sacīja: «Es esmu tavs draugs. Es atnācu, lai palīdzētu tev tikt pāri mūrim. Tagad tas būs tavs dārzs.» Tagad mazais zēns pārējo bērnu acīs bija kļuvis varonis un jutās ļoti laimīgs. Viņš uzdāvināja milzim zelta ķēdīti, kas tam vienmēr bija aplikta ap kaklu. «Tas ir mans laimes talismans,» zēns teica. «Es gribu to uzdāvināt tev.Sākot ar to dienu, ciemata bērni rotaļājās brīnišķīgajā pils dārzā kopā ar milzi. Bet mazais, drosmīgais zēns, kurn milzis bija iemīlējis visvairāk, nekad neatgriezās. Laikam ritot, milzis sasirga un kļuva pavisam vārgs. Bērni turpināja pils dārzā rotaļāties, bet milzim to darīt vairs nebija spēka. Šajās rāmajās dienās milzis visvairāk domāja par mazo zēnu. Kādā īpaši saltā un skaudrā ziemas dienā milzim pa logu pavērās brīnumains skats. Lai gan lielāko dārza daļu klāja dziļš sniegs, pašā dārza vidū bija izaudzis milzum krāšņs rožu krūms, tā zari vai lūza no fantastiski skaistu ziedu pārbagātības. Līdzās rožu krūmam stāvēja mazais zēns, kuru milzis tā mīlēja. Zēns smaidīja. Milzis, prieka pārņemts, pietrūkās kājās un izskrēja ārā no pils, lai zēnu apskautu. «Kur tu biji visus šos garos gadus, mans jaunais draugs? Man tevis tik ļoti pietrūka.» Zēns pēc neilga pārdom u brīža atbildēja: «Pirms daudziem gadiem tu palīdzēji man tikt pāri pils mūrim un iekļūt tavā brīnišķīgajā dārzā. Tagad esmu atnācis, lai ievestu tevi manējā.»Kad tajā pašā dienā, lai milzi apciemotu, pils dārzā ieradās ciemata bērni, viņi atrada to guļam zemē bez dzīvības. Milža augumu no galvas līdz kājām klāja tūkstošiem rožu ziedu.
«Esi vienmēr tikpat drosmīgs, Džon, kāds bija šis zēns. Aizstāvi savu pārliecību un seko saviem sapņiem, jo tie tevi novedīs pie tava likteņa. Seko savam liktenim, un tas ļaus tev sajust Visuma brīnumaino spēku. Seko Visuma brīnumainajam spēkam, jo tas tevi novedīs īpašā dārzā, kas pildīts ar rozēm.»
Palūkojies uz Džūljenu, lai pateiktu, cik ļoti dziļi šis stāsts mani aizkustinājis, es ieraudzīju ko tādu, ka izbijos šim akmenscietajam bijušajam jurisprudences korifejam, kurš savas dzīves labākos gadus bija ziedojis tam, lai aizstāvētu šīs pasaules varenos, bagātos un slavenos, pār vaigiem ritēja asaras.
Devītās nodaļas kopsavilkums
Kaizen praktizēšana
Pašpilnveidošanās ir cilvēka dzīves pilnveidošanas DNS. Panākumi ārējā pasaulē sākas ar uzvarām sevis pārveidošanā. Apskaidrība sasniedzama, tikai nemitīgi pilnveidojot savu
