«Vai tu runā nopietni? Man vienmēr likās, ka tu kopā ar slavenajiem draugiem mielojies tikai visizsmalcinātākajos restorānos.»
«Tas bija kādreiz, agrā jaunībā. Ne visiem tas zināms, bet šis nesakārtotais dzīves stils noveda pie asiņojošas kuņģa čūlas. Nespēju apēst pat siltu maizīti ar cīsiņu, lai nejustos galīgi slims. Kas tās bija par mokām! Man bija tik daudz naudas, bet vienīgais, ko varēju ieēst, bija tikai maize un ūdens. Tas bija tik nožēlojami,» Džūljenam nācās atzīt.
«Bet es neesmu no tiem, kuri dzīvo pagātnē. Tā bija vēl viena no dzīves lielajām mācībstundām. Kā jau teicu, sāpes spēj daudz ko iemācīt. Lai sāpes pārvarētu, man vispirms vajadzēja tās izjust. Bez tām es nebūtu kļuvis tas, kas esmu,» viņš stoiskā mierā atzina.
Vai tev ir kāda doma par to, ko man vajadzētu darīt, lai arī savā dzīvē īstenotu Vienkāršības rituālu?» es vaicāju.
«Ir tik daudz, ko tu varētu darīt. Tavu dzīvi spēj izmainīt arī pavisam nenozīmīgas lietas.»
«Piemēram?»
«Neej pie telefona ikreiz, kad tas zvana. Nelasi visādas muļķības, kuras saņem pa pastu. Pārtrauc trīs reizes nedēļā ieturēt vakariņas restorānā. Atsakies no golfa kluba. Pavadi vairāk laika kopā ar bērniem. Atļaujies vienu dienu nedēļā iztikt bez pulksteņa. Centies biežāk pavērot saullēktu. Pārdod savu mobilo telefonu un aizmet prom peidžeri. Vai man vēl turpināt?» Džūljens retoriski pavaicāja.
«Skaidrs. Tagad es sapratu. Bet pārdot mobilo telefonu?» es nobažījies atkārtoju, juzdamies kā zīdainis, kam pārgriež nabassaiti.
«Kā jau teicu iepriekš, mans pienākums ir nodot tās zināšanas, ko apguvu sava ceļojuma laikā, tālāk. Tev, lai pārveidotu savu dzīvi, nav nepieciešams izmantot pilnīgi visas tehnikas un stratēģijas. Izmēģini tikai tās, kas tev šķiet pieņemamas.»
«Zinu jau zinu. Ievēro visā mērenību. Nekā ekstrēma.»
«Tieši tā.»
«Man jāatzīst, ka ikviena no piedāvātajām stratēģijām izklausās lieliska. Bet vai to pielietošana patiešām spēj trīsdesmit dienu laikā būtiski izmainīt manu dzīvi?»
«Tam vajadzēs pat mazāk laika nekā trīsdesmit dienas un pat vairāk,» Džūljens atbildēja, vaigos kā parasti ievelkoties nerātnām bedrītēm.
«Te nu mēs esam. Atkal kārtējais paradokss. Jel paskaidro, ko tas nozīmē, tu, gudrākais no visgudrākajiem.»
«Pietiktu jau arī vienkārši ar uzrunu «Džūljen», lai gan «gudrākais no visgudrākajiem» būtu uz maniem juridiskajiem dokumentiem,» viņš atjokoja. «Er saku, ka būs nepieciešams pat mazāk laika nekā trīsdesmit dienas, jo dzīvē patiesās izmaiņas notiek spontāni.»
«Spontāni?»
«Jā. Tas notiek vienā acumirklī. Tieši tajā brīdī, kad tu savā visdziļākajā būtībā izlem paaugstināt savas dzīves kvalitāti. Sākot ar šo mirkli, tu jau esi kļuvis pavisam cits cilvēks. Tāds, kurš apņēmies mainīt savu likteni.»
«Un kāpēc tas ilgst vairāk nekā trīsdesmit dienas?»
«Es tev apsolu, ka pēc tam, kad būsi sācis praktizēt manis ieteiktās tehnikas un stratēģijas, tu jau pēc viena mēneša savā dzīvē sāksi just pārmaiņas. Tev būs vairāk enerģijas, mazāk rūpju, lielāka iedvesma jaunradei un mazāk stresa ikvienā dzīves jomā. Bet, neraugoties uz to, tev jāsaprot, ka Sivanas Lielo Skolotāju praktizētās metodes dod ātru rezultātu uz laiku laikiem. Tās ir laika pārbaudi izturējušas tradīcijas, kas izkopjamas dienu no dienas visu tavu atlikušo mūžu. Beidzis tās praktizēt, tu konstatēsi, ka pamazām atkal atslīdi atpakaļ savā iepriekšējā dzīvē.»
Pēc tam, kad Džūljens bija man izskaidrojis desmit pilnskanīgas dzīvošanas rituālus, viņš, brīdi klusējis, turpināja: «Es zinu, ka tu vēlies, lai es turpinu savu stāstu, tāpēc tā arī darīšu. Es esmu par to, ko tev stāstu, tik ļoti pārliecināts, ka man nav nekas pretim pavadīt visu šo nakti kopā ar tevi nomodā. Iespējams, ka šis ir vispiemērotākais brīdis, lai ielūkotos šajā mūžsenajā mācībā nedaudz dziļāk.»
«Vēl dziļāk? Ko tu ar to domā? Man šķiet, ka viss, ko šovakar esmu dzirdējis, ir bijis pietiekami dziļš,» to sakot, es nespēju noslēpt pārsteigumu.
«Tie noslēpumi, kurus esmu tev izskaidrojis, pavērs iespēju tev un tiem cilvēkiem, ar kuriem kontaktējies, pašiem veidot savu dzīvi. Bet Sivanas Lielo Skolotāju dzīves filozofijā slēpjas kas vairāk, nekā liekas pirmajā acu uzmetienā. Tas, ko esmu tev izstāstījis, vairāk saistīts ar šīs mācības praktisko aspektu. Bet tev vajadzētu šo to uzzināt arī par to garīgo strāvojumu, ar kuru piesātināti šīs mūžsenās mācības principi, kurus esmu tev darījis zināmus. Ja tu šobrīd īsti neizproti to, par ko tagad runāju, nesatraucies. Vienkārši pieņem to zināšanai un kādu laiku pārdomā. Saprašana nāks ar laiku.»
«Vai tas jāsaprot tā, ka Skolotājs ierodas tad, kad māceklis tam ir gatavs?»
«Tieši tā,» Džūljens plati pasmaidīja. «Tu vienmēr esi visu sapratis no pusvārda.»
«Nu labi. Kā tad tur ir ar to garīgo piesātinājumu?» es enerģiski noprasīju, pavisam aizmirsis, ka pulkstenis jau rāda pustrīs no rīta.
«Tevī ir gan saule, gan mēness, gan debesis, gan plašais un neizzinātais Visums. Prāts, kas to visu radījis, ir tas pats, kas radījis arī tevi. Visas tās lietas, kas redzamas visapkārt, nāk no viena un tā paša avota. Mēs visi esam viens veselums.»
«Neesmu pārliecināts, ka saprotu, ko tu ar to gribi pateikt.»
«Ikvienai būtnei, kas dzīvo uz mūsu planētas, ikvienai lietai, kas atrodas uz mūsu planētas, piemīt dvēsele. Un visas šis dvēseles saplūst vienā kopīgā Visuma dvēselē. Redzi, Džon, tāpēc, pilnveidojot savu prātu un garu, tu būtībā papildināsi arī Visuma dvēseli. Pilnveidojot sevi, tu pilnveido arī visu apkārtējo cilvēku dzīvi. Un, kad esi uzdrīkstējies sākt apzināti īstenot savus sapņus, tu gūsti pieeju Visuma enerģijai. Kā jau teicu, dzīve nodrošina visu, ko tu no tās lūdz. Tā visu laiku ieklausās tevī.»
«Vai tas jāsaprot tā, ka pašpilnveidošanās un kaizen, palīdzot sev pašam, man ļaus palīdzēt arī citiem?»
«Jā, apmēram tā. Bagātinot savu prātu, rūpējoties par savu
