pilnveidošanas priekšnosacījums. No sāpēm nevajag baidīties, bet gan tās pieņemt.»
«Nu labi. Tā ideja par sevis pieradināšanu celties agri no rīta man patīk. Bet kas īsti domāts ar jēdzienu «agri»?»
«Jautājums vietā. Ideāls laiks nepastāv. Tāpat kā attiecībā uz visu pārējo, ko esmu tev stāstījis, arī šajā gadījumā izvēle jāizdara tev pašam. Atceries joga Ramana novēlējumu: «Visā ievēro mērenību Nekādu pārmērību.»»
«Celties līdz ar sauli man tomēr liekas diezgan ekstrēmi.»
«Īstenībā nav vis Maz ir tādu lietu, kas ir vēl dabiskākas par celšanos līdz ar jaunu dienu vēstošiem, mirdzošiem saules stariem. Sivanas Lielie Skolotāji uzskatīja sauli par debesu dāvanu. Viņi nepārspīlēja ar atrašanos saulē, tomēr katru dienu sauļojās, bet, saulei austot, nereti tika redzēti dejojam. Esmu stingri pārliecināts, ka tas bija vēl viens iemesls viņu neparastajai ilgdzīvošanai.»
«Vai tu arī sauļojies, Džūljen?» es painteresējos.
«Katrā ziņā. Saule mani padara jaunāku. Kad esmu noguris, tā palīdz man saglabāt labu garastāvokli un možu prātu. Saskaņā ar seno Austrumu kultūru saule ir saistīta ar cilvēka dvēseli. Cilvēki to godināja, jo saule briedināja ne tikai ražu, bet cilvēku arī iekšēji atjaunoja. Saule atraisa cilvēkā vitalitāti un atjauno gan tā emocionālo, gan fizisko līdzsvaru. Mērenās devās tā izārstē cilvēku slimības. Bet, ak vai! Atkal esmu novirzījies no tēmas.»
«Hmm Un kā iespējams arī šo rituālu padarīt par savas ikdienas dzīves sastāvdaļu?»
«Nu, arī šajā jautājumā varu tev sniegt dažus padomus. Vispirms vajadzētu paturēt prātā, ka svarīga ir miega kvalitāte, nevis tā daudzums. Labāk sešas stundas nogulēt ciešā miegā nekā desmit, mokoties ar bezmiegu. Doma ir tāda, ka miega uzdevums ir sniegt tavam ķermenim atpūtu. Tā laikā dabiskā veidā tiek koriģēta un atjaunota vesela ķermeņa fiziskā dimensija. Tā ir dimensija, kuru ikdienas stresu un ķīviņu dēļ cilvēks zaudē. Daudzi Sivanas Lielo Skolotāju ieradumi pamatojas uz principu, ka kvalitatīva atpūta ir augstāk vērtējama par ilgu miegu. Jogs Ramans, piemēram, pēc astoņiem vakarā vairs neko neēda. Viņš uzskatīja, ka kuņģim uzspiesta gremošanas slodze mazina miega kvalitāti. Kā vēl vienu piemēru varu minēt Sivanas Lielo Skolotāju paradumu pirms gulētiešanas meditēt liego arfas skaņu pavadībā.»
«Kāds tam visam ir pamatojums?»
«Pamēģini, Džon, pats atbildēt uz šo jautājumu. Ko tu mēdz darīt katru vakaru pirms gulētiešanas?»
«Es kopā ar Dženiju noskatos pēdējās ziņas. Manuprāt, to pašu dara vairākums cilvēku, kurus es pazīstu.»
«Tā jau es domāju,» Džūljens sacīja, acīm atkal noslēpumaini uzzibsnījot.
«Es īsti nesaprotu, kas tur slikts, ja pirms gulētiešanas noskatos pēdējo ziņu raidījumu?»
«Tas, ko cilvēks domā desmit minūtes pirms iemigšanas un desmit minūtes pēc pamošanās, ļoti būtiski ietekmē zemapziņu. Šajos brīžos vajadzētu domāt tikai rāmas un iedvesmojošas domas.»
«Tu jau prātu iztēlo gandrīz vai kā personālo datoru.»
«Tas nemaz nav slikts salīdzinājums. Ko tu tajā ieprogrammē, to arī dabū laukā. Bet svarīgs ir tas apstāklis, ka programmētājs nav neviens cits kā tikai tu pats. Izvēloties domas, kādas ielaist savā prātā, tu jau iepriekš nosaki to, ko saņemsi. Tāpēc, pirms laisties miegā, nevajadzētu skatīties ziņu pārraides, nevajadzētu ne ar vienu strīdēties un nevajadzētu arī iztēlē atgriezties pie aizvadītās dienas notikumiem. Šai laikā ieteicams relaksēties, izdzert kādu tasi zāļu tējas, paklausīties lēnu klasisko mūziku un sagatavot sevi ciešam un atjaunojošam miegam.»
«Ļoti prātīga doma. Jo labāks būs miegs, jo mazāk vajadzēs gulēt.»
«Tieši tā. Un atceries likumu par skaitli divdesmit viens, proti, ja darīsi kaut ko divdesmit vienu dienu no vietas, tas tev kļūs par ieradumu. Tāpēc celies augšā līdz ar sauli trīs nedēļas pēc kārtas, iekams atsakies to darīt, jo tas tev sagādā lielas neērtības Pēc trim nedēļām agrā celšanās būs kļuvusi par paradumu. Pēc neilga laika tu jau spēsi pamosties pavisam viegli piecos vai sešos no rīta, gatavs izjust un nodzīvot vēl vienu dienu visā tās lieliskajā daudzveidībā.»
«Nu labi. Pieņemsim, ka es katru dienu celšos augšā pussešos. Ko es tādā agrumā darīšu?»
«Tavi jautājumi liecina par to, ka tu pārdomā manis teikto, draugs. Es to novērtēju. Kad būsi piecēlies, varēsi tik daudz ko darīt. Svarīgs princips, ko vajadzētu paturēt prātā, ir šāds ir ļoti būtiski labi iesākt savu dienu. Kā jau minēju, tavas domas un rīcība pirmajās desmit minūtēs pēc pamošanās ļoti lielā mērā ietekmē gaidāmo dienu.»
Nopietni?»
«Pilnīgi nopietni. Domā pozitīvi! Noskaiti Pateicības lūgšanu par visu to, kas tev pieder. Pateicies visiem tiem, kuri tev kaut ko iemācījuši. Paklausies labu mūziku un pavēro saullēktu. Vai arī izej pastaigāties brīvā dabā. Sivanas Lielie Skolotāji, neatkarīgi no sava garastāvokļa, piespieda sevi smieties, lai jau no paša rīta izraisītu sevī laimes sajūtu.»
«Džūljen, es tavā stāstā klausos ļoti uzmanīgi. Domāju, tu piekritīsi, ka iesācējam tas ir visai atzīstami. Bet nu gan tu mazliet pārspīlē. Tas liekas pārāk dīvaini pat mūkiem, kuri apmetušies uz dzīvi Himalaju kalnu augstumos.»
Nepārspīlēju vis. Pamēģini uzminēt, cik reizes dienā smejas četrgadīgi bērni!»
«Kurš to var pateikt?»
«Es. Trīssimt reižu. Un tagad pamēģini uzminēt, cik reizes dienā mūsu sabiedrībā vidēji smejas pieaugušie?»
«Varbūt piecdesmit?» es izteicu minējumu.
«Precīzi runājot piecpadsmit,» Džūljens, apmierināti pasmaidot, sacīja.
«Vai uztvēri, ko es ar to gribēju pateikt? Smiekli ārstē dvēseli. Pat, ja tev nemaz negribas smieties, paraugies spogulī un pāris minūtes pasmejies. Tevi pārņems fantastiska sajūta. Viljams Džeimss savulaik teicis: «Mēs smejamies nevis tādēļ, ka esam laimīgi, bet esam laimīgi tādēļ, ka
