«Nu labi. Un kāds ir pilnskanīgās dzīvošanas piektais rituāls?»
«Tas ir Personisko Pārdomu rituāls. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti par cilvēka iekšējo pārdomu spēku. Izbrīvējot laiku sevis paša iepazīšanai, cilvēks pieslēdzas tādai savas esības dimensijai, par kā pastāvēšanu viņam nav bijis ne maiākās jausmas.»
«Izklausās ļoti dziļi.»
«Patiesību sakot, tā ir ļoti praktiska koncepcija. Redzi, ikvienā no mums ir apslēpti neizzināti talanti. Atlicinot laiku tam, lai tos noskaidrotu, mēs tos aizdedzam. Tomēr gremdēšanās klusās pārdomās spēj ko vairāk. Tā padara tevi stiprāku, dzīvesgudrāku un ļauj pārāk nesaspringt pašam par sevi. Šī prāta prakse sniedz lielu gandarījumu.»
«Pagaidām gan man šī koncepcija liekas vēl diezgan miglaina, Džūljen.»
«Tā varētu būt. Arī es, kad to pirmo reizi dzirdēju, to līdz galam neizpratu. Iedziļinoties tajā līdz pašai būtībai, kļūst skaidrs, ka personiskās pārdomas nav nekas vairāk kā ieradums domāt.»
«Bet mēs taču visi domājam! Vai tas mums nav ielikts jau šūpulī?»
«Nu jā, lielākā daļa cilvēku patiešām domā, be problēma slēpjas tai apstāklī, ka viņi domā tikai un vienīgi par savu izdzīvošanu. Ar Personisko Pārdomu rituālu es saprotu tādu domāšanu, kas nepieciešama, lai bagātinātu sevi un savu dzīvi. Lasot Bendžamina Franklina biogrāfiju, tu sapratīsi, ko es ar to domāju. Katru vakaru pēc pilnvērtīgas darba dienas viņš devās uz mājām un pilnīgā nošķirtībā pārdomāja, ko tajā dienā paveicis. Viņš izvērtēja ikvienu savu mazāko rīcību, konstatējot, vai tā bijusi pozitīva, konstruktīva vai arī destruktīva, proti, tāda, kurai nepieciešama transformēšana. Skaidri apzinoties tai laikā, ko viņš darījis nepareizi, Franklins spēja nekavējoties reaģēt un aktīvi rīkoties, lai pieļauto kļūdu izlabotu un pa sevis pilnveidošanas ceļu virzītos tālāk. Sivanas Lielie Skolotāji rīkojās tieši tāpat. Katru nakti viņi nozuda savu smaržīgām rozēm greznoto mājokļu patvērumā un gremdējās dziļās pārdomās. Jogs Ramans mēdza sīki uzskaitīt, ko viņš katru dienu darījis.»
«Ko viņš tai sarakstā ietvēra?» mani mocīja ziņkāre.
«Vispirms viņš uzskaitīja visas savas rīta aktivitātes, sākot ar sevis savešanu kārtībā, turpinot aprakstīt savstarpējo mijiedarbību ar pārējiem Lielajiem Skolotājiem un beidzot ar klejojumiem pa mežu, meklējot malku un svaigu pārtiku. Interesanti atzīmēt, ka viņš mēdza atzīmēt arī domas, kas attiecīgajā dienā bija uzplaiksnījušas prātā.»
«Vai tas nav grūti?» Es tik tikko spēju atcerēties, par ko domāju pirms piecām minūtēm, kur nu vēl pirms divpadsmit stundām.»
«Nav grūti, ja praktizē šo rituālu katru dienu. Redzi, to, ko esmu sasniedzis es, spēj sasniegt ikviens. Ikviens cilvēks. īstenībā problēma ir tā, ka pārāk daudz cilvēku cieš no briesmīgas slimības ar nosaukumu excusitus.»
«Domāju, ka pagātnē būtu zinājis, kā šc vārdu saīsināt,» es sacīju, pilnībā izprotot to, ko mans draugs sacīja.
«Beidz meklēt aizbildinājumus, bet vienkārši ņem un to izdari,» Džūljens iesaucās, balsī ieskanoties stingrai pārliecībai.
«Izdarīt ko?»
«Izbrīvē laiku tam, lai padomātu. Padari ielūkošanos sevī par ikdienas paradumu. Tiklīdz jogs Ramans vienā slejā bija uzskaitījis visas savas darbības un domas, viņš blakus slejā pierakstīja to izvērtējumu. Pārskatot uz papīra uzrakstīto, viņš sev vaicāja, vai kāda no tām bija pozitīva. Ja bija, viņš nolēma to attīstīšanai veltīt enerģiju, jo garākā laika periodā šāda rīcība atmaksāsies ar uzviju.»
«Un ko tad, ja šīs domas un darbības izrādījās negatīvas?»
«Tad viņš izdomāja rīcības plānu, kā no tām atbrīvoties.»
«Es vēlētos dzirdēt kādu piemēru.»
«Vai tas drīkstētu attiekties uz tevi?» Džūljens painteresējās.
«Protams. Es ļoti labprāt gribētu zināt tavas visapslēptākās domas,» es nevilcinoties atbildēju.
«Īstenībā es iedomājos par tevi.» Mēs abi sākām ķiķināt kā puišeļi skolas pagalmā.
«Nu labi. Tev vienmēr piederējis pēdējais vārds.»
«Tā. Nu tad padomāsim par to, ko tu šodien darīji. Pieraksti visu uz tā papīra, kas atrodas uz kafijas galdiņa,» Džūljens izrīkoja.
Man sāka likties, ka teju teju notiks kas svarīgs. Šī bija pirmā reize manā mūžā, kad es faktiski nedarīju neko citu, kā vien nodevos pārdomām par to, ko esmu darījis un ko esmu domājis. Tas viss likās tik dīvaini, un tomēr tajā visā slēpās dziļa gudrība. Kā tad es galu galā jebkad varētu cerēt pilnveidot sevi un savu dzīvi, neatlicinot laiku domām par attīstību?
«Ar ko lai sāku?» mani māca nezina.
«Sāc ar to, ko darīji no rīta, un tad pārej pie tā, ko darīji vēlāk. Izstāsti tikai pašu galveno, jo mums vēl diezgan daudz kas pārrunājams, un es pēc pāris minūtēm vēlētos pāriet pie joga Ramana stāstītās līdzības.»
«Nu tā. Es tātad pamodos pusseptiņos no rīta, klausoties sava elektroniskā gaiļa dziesmā,» es pajokoju.
«Labāk esi nopietns un turpināsim,» Džūljens neļāvās novirzīties no tēmas.
«Nu labi. Tad es iegāju dušā un noskuvos, steigā notiesāju vienu grauzdiņu un steidzos uz darbu.»
«Un kā ar ģimeni?»
«Viņi visi vēl gulēja. Kad beidzot nokļuvu savā birojā, ieraudzīju, ka mani jau kopš agra rīta gaida klients, ar kuru tikšanās bija norunāta tikai septiņos trīsdesmit, un, jā gan, viņš bija noskaities kā negaisa mākonis.»
«Kāda bija tava reakcija?»
«Sadevu viņam kārtīgi pretī. Ko tad citu man bija darīt? Ļaut, lai viņš mani izlamā?»
