«Njā… nu labi. Kas notika tālāk?»
«Nu, situācija arvien pasliktinājās. Man piezvanīja no tiesas nama un paziņoja, ka mani savā kabinetā vēlas redzēt tiesnesis Vaildabests. Un, ja es neieradīšoties tuvāko desmit minūšu laikā, tad viņš par sekām neatbildot. Tu taču atceries Vaildabestu, vai ne? Tu biji tas, kurš nosauca viņu par nezvēru, pēc tam, kad viņš bija tev izteicis piezīmi par necieņas izrādīšanu tiesai, jo biji novietojis savu Ferrari vietā, kas bija paredzēta viņa automašīnai,» es atcerējos, izplūzdams smieklos.
«To tu būtu varējis arī nepieminēt,» Džūljens attrauca, un viņa acīs iezibsnījās tās nerātnās uguntiņas, kas bija viņam tik raksturīgas tiesas zālē.
«Lai nu kā, trakā ātrumā nesos uz tiesu, kur iznāca saraušanās ar vēl vienu ierēdni. Kad beidzot atgriezos savā birojā, mani gaidīja atstāta ziņa par divdesmit septiņiem telefona zvaniem, pilnīgi visi bija atzīmēti kā neatliekami. Vai turpināt?»
«Jā gan.»
«Pa ceļam uz mājām piezvanīja Dženija un lūdza aizbraukt pie viņas mātes uz mājām, lai paņemtu viņas izcepto fantastisko pīrāgu, ar kuriem mana sievasmāte bija slavena. Problēmu radīja tas apstāklis, ka, izbraucot no viņas pagalma, es iekļuvu tādā satiksmes sastrēgumā, kādu savu mūžu nebiju pieredzējis. Tā nu es tur stāvēju ar visu mašīnu pašā sastrēgumstundas vidū deviņdesmit piecu grādu karstumā, stresā trīcot un jūtot, ka mans laiks ir vienkārši nomests zemē.»
«Kā tu uz to reaģēji?»
«Es to satiksmi nolādēju,» es atklāti atbildēju. «Īstenībā es savas mašīnas salonā skaļi kliedzu. Vai gribi zināt ko?» es piemetināju.
«Nedomāju, ka tas būtu kas tāds, kas varētu manam prāta dārzam noderēt,» Džūljens, rāmi pasmaidot, atbildēja.
«Bet tas varētu būt labs mēslojums.»
«Nē, paldies. Varbūt ka šajā vietā mēs varētu apstāties. Atskaties tagad vēlreiz uz šo dienu. Jādomā, ka retrospekcijā izkristalizēsies dažas lietas, kuras tu, ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ, būtu darījis citādi.»
«Domāju gan.»
«Un kuras tās būtu?»
«Hmm. Nu vispirms ideālos apstākļos es būtu piecēlies agrāk. Nedomāju, ka man nāk par labu kārtot lietas steigā. Es gribētu, lai man no rīta atliktu kāds brīdis arī tam, lai mierīgi apsēstos un padomātu par dienā darāmajiem darbiem. Te laikam īsti vietā būtu Rozes Sirds tehnika, par kuru tu man stāstīji. Bez tam man gribētos pie brokastgalda sēdēt ģimenes lokā, kaut arī pasniegta tiktu vienīgi auzu tume. Tas piešķirtu manai dzīvei zināmu līdzsvaru. Mani vienmēr nomāc sajūta, ka es pārāk maz laika pavadu kopā ar Dženiju un bērniem.»
«Bet mums ir perfekta pasaule, un tu dzīvo perfektu dzīvi Tev ir iespēja pašam noteikt, kāda veidosies tava diena. Tev ir iespēja domāt labas domas. Tev ir iespēja dzīvot tieši tādu dzīvi, par kādu tu sapņo,» Džūljens piebilda jau skaļākā balsī.
«Tagad es to saprotu Es patiešām sāku sajust, ka spēju mainīties.»
«Lieliski Ievērtē tālāk tās dienas notikumus,» viņš izrīkoja.
«Nu, es vēlētos, kaut nebūtu sakliedzis uz savu klientu Man nevajadzēja arī strīdēties ar to ierēdni tiesā. Un nepavisam nevajadzēja kliegt, iekļūstot satiksmes sastrēgumā.»
«Satiksmei jau tas būtībā ir vienalga.»
«Jā, protams, satiksme jau ir un paliek tikai satiksme,» man nācās atzīt.
«Man šķiet, ka tagad tev ir pilnīgi skaidrs, ko nozīmē Personisko Pārdomu rituāls. Paraugoties atpakaļ uz to, ko esi darījis, kā esi pavadījis savu dienu un kādas domas esi domājis, tu jau esi nodrošinājis izejas punktu, no kura sākt sevis pilnveidošanu. Vienīgais veids, kā padarīt labāku rītdienu, ir apzināties tās kļūdas, kuras esi pieļāvis šodien.»
«Jā, un sastādīt konkrētu rīcības plānu, lai turpmāk tādas lietas vairs nepieļautu,» es papildināju.
«Tieši tā. Pieļaut kļūdas ir dabiski. Kļūdas ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, un tās ir nepieciešamas, lai mēs spētu sevi pilnveidot. Tas ir tā, kā vēstī sena tautas gudrība: «Laimi nodrošina I?.bs izvērtējums. Labu izvērtējumu nodrošina pieredze. Bet pieredzi, savukārt, nodrošina slikts izvērtējums.» Kaut kas nepavisam nav kārtībā tikai tad, ja dienu no dienas vienas un tās pašas kļūdas tiek pieļautas atkal un atkal. Tas liecina par pilnīgu pašapziņas trūkumu, šī īpašība atšķir cilvēku no dzīvnieka.»
«Šādu apgalvojumu nekad agrāk nebiju dzirdējis.»
«Tajā slēpjas dziļa patiesība Cilvēks spēj paraudzīties uz sevi no malas un izvērtēt, ko viņš dara pareizi vai nepareizi. Suns to nespēj. Putns arī to nespēj. Pat pērtiķis to nespēj, bet cilvēks spēj. Tieši tam domāts Personisko Pārdomu rituāls. Izvērtēt to, kas bijis labs un kas bijis slikts kā aizvadītajā dienā, tā arī visā mūžā. Un, lai padomātu, kā citreiz rīkoties labāk.»
«Cik daudz jādomā, Džūljen! Cik ļoti daudz jādomā,» es, domās nogrimis, atkārtoju.
«Tagad mēs varētu pāriet pie pilnskanīgas dzīvošanas sestā rituāla, proti, pie Agras Mošanās rituāla.»
«Nu jā. Man liekas, ka es jau nojaušu, kas tas būs.»
«Viens no vislabākajiem padomiem, kuru uzklausīju un ievēroju, dzīvojot kopā ar Sivanas Lielajiem Skolotājiem, bija celties un sākt jaunu dienu reizē ar sauli. Lielākā daļa cilvēku guļ ilgāk, nekā nepieciešams. Vidēji cilvēkam, lai viņš justos vesels un možs, nepieciešamas sešas stundas miega. Miegs nav nekas cits kā vien ieradums, un to kā jebkuru citu ieradumu iespējams mainīt, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Šai gadījumā saīsināt miegā pavadīto laiku.»
«Bet, ja pieceļos pārāk agri, es jūtos ļoti noguris,» es sacīju.
«Sākumā tu vairākas dienas patiešām jutīsies ļoti noguris. Es tev pilnīgi piekrītu. Tu tāds varētu justies pat visu pirmo nedēļu. Mēģini to uztvert kā nelielu pārejošu neērtību, kas pieciešama liela un ilglaicīga guvuma labad. Veidojot jaunu paradumu, cilvēks vienmēr izjūt zināmu diskomfortu. Tas ir apmēram tāpat kā ievalkāt jaunas kurpes. Sākumā tās spiež un liekas neērtas, bet vēlāk pielāgojas kājām, un tad tās pat nejūt. Kā jau teicu, sāpes nereti ir sevis
