iepriekšējā dzīvē, būdams vēl spožs advokāts.
«Un tā nu esam nonākuši pie devītā jeb Pilnskanīgas Dzīvošanas rituāla. Tas ir harmoniska dzīvesveida rituāls. Tas uzskatāms par tādu kā atvasinājumu tai paštēla koncepcijai, par kādu tikko kā runājām. Vienkārši sakot, šis likums nosaka to, ka nepieciešams nemitīgi pilnveidot savu raksturu. Rakstura pilnveidošana ietekmē gan cilvēka pašvērtējumu, gan viņa rīcību. Dažādas cilvēka aktivitātes saplūst kopā vienā veselā, izveidojot paradumus, bet paradumi, kas ir īpaši svarīgi, nosaka tavu likteni. Iespējams, ka jogam Ramanam izdevās noformulēt šo domu vislabāk, sakot šādus vārdus: «Tu iesēj domu, bet nopļauj rīcību. Nopļaujot rīcību, tu sēj paradumu. Sējot paradumu, tu nopļauj raksturu. Sējot raksturu, tu nopļauj likteni».»
«Kas tieši man būtu darāms, lai pilnveidotu savu raksturu?»
«Jebkas, kas paaugstina tavu tikumību. Pirms tu vaicā man, kas domāts ar vārdu «tikumi», ļauj man tev šo to paskaidrot. Sivanas Lielie Skolotāji bija cieši pārliecināti, ka tikumīga dzīve ir jēgpilna dzīve. Tāpēc jebkurā savā rīcībā tie balstījās uz neskaitāmiem, mūžseniem dzīves principiem.»
«Bet vai tad tu pirmīt neapgalvoji, ka viņi savā dzīvē izvirzīja mērķi?»
«Jā, tā tas arī ir. Bet viņi par vienu no savas dzīves galvenajiem priekšnoteikumiem uzskatīja dzīvošanu saskaņā ar tiem tikumiskajiem principiem, kādus tūkstošiem gadu garumā bija ievērojušu viņu senči.»
«Kādi ir šie principi, Džūljen?» es gribēju zināt.
«Tie ir pavisam vienkārši strādīgums, līdzcietība, pazemība, pacietība, godīgums un drosme. Ja viss, ko tu dari, nav pretrunā šiem principiem, tu jutīsi sevī dziļu iekšēju harmoniju un mieru. Šāda dzīve ļaus tev garīgi pilnveidoties, tāpēc ka tu rīkosies tā, kā katrā gadījumā būs pareizi. Tu rīkosies atbilstoši Dabas un Visuma likumiem. Tad tu gūsi iespēju pieslēgties augstākam enerģētiskajam līmenim. Ja vēlies, vari to saukt par Augstāko varu. Tai brīdī tava dzīve no vienkāršas un ikdienišķas pārtaps par neparastu, un tu sāksi apzināties savas esības garīgumu. Tas ir pirmais solis ceļā uz apgaismību visas dzīves garumā.»
«Vai tu pats to esi pieredzējis?» es degu nepacietībā uzzināt.
«Jā, esmu. Un domāju, ka tu arī to pieredzēsi. Rīkojies tā, kā ir pareizi, lai tas nebūtu pretrunā ar tavu patieso būtību. Esi godīgs savā būtībā. Rīkojies tā, kā liek tava sirds. Pārējais notiks tā, kā tam jānotiek. Tev jāatceras, ka tu nekad neesi viens,» Džūljens paskaidroja.
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Varbūt paskaidrošu to kādu citu reizi. Pagaidām tev vajadzētu iegaumēt, ka nolūkā pilnveidot savu raksturu, tev katru dienu tas jāpierāda sīkās un mazās lietās. Citēšu Emersona vārdus: «Raksturs vērtējams augstāk par intelektu. Garīgi attīstīts cilvēks ir tas, kuram piemīt spēks gan dzīvot, gan domāt.» Cilvēka raksturs veidojas, pakļaujot savu rīcību tiem tikumiskajiem principiem, par kuriem tikko kā runājām. Ja tu tā nerīkosies, tu nekad neizjutīsi patiesu laimi.»
«Un kāds ir pēdējais rituāls?»
«Tas ir ļoti būtisks rituāls, proti Vienkāršības rituāls. Tas liek dzīvot pavisam vienkāršu dzīvi. Joga Ramana vārdiem runājot, cilvēks nedrīkst sevi izniekot sīkumos. Koncentrējies tikai uz prioritātēm, uz tām darbībām, kas ir patiesi jēgpilnas. Tādā veidā tava dzīve netiks pieblīvēta ar nenozīmīgām lietām, bet ritēs rāmi un mierīgi, kā arī sniegs gandarījumu par paveikto. To es tev apsolu.»
«Viņam bija taisnība. Brīdī, kad sāku atsijāt graudus no pelavām, mana dzīve kļuva harmoniska. Es pārtraucu traukties pa dzīvi tajā trakajā tempā, kādu biju uzņēmis. Pārtraucu dzīvot tā, it kā atrastos pašā virpuļviesuļa epicentrā. Tā vietā es dzīves tempu samazināju, izbrīvējot laiku arī tam, lai sajustu dzīves metaforas.»
«Un kā tu šo Vienkāršības principu īstenoji dzīvē?»
«Es pārtraucu nēsāt dizaineru tērpus. Atteicos no paraduma lasīt sešas avīzes dienā. Pārtraucu būt pieejams un izmantojams jebkurā brīdī. Kļuvu par veģetārieti un ēdu mazāk. Vispārīgi runājot, es ierobežoju savas vajadzības. Redzi, Džon, iekams tu nesamazināsi savas vajadzības, tev nekad nebūs gana. Tu vienmēr līdzināsies tam azarta spēlmanim Lasvegasā, kurš nespēj piecelties un aiziet no ruletes galda cerībā, ka jāuzspēlē tikai vēl vienu vienīgu reizi, lai vinnētu. Tev vienmēr vajadzēs vairāk, nekā jau ir. Kā šādā situācijā iespējams justies laimīgam?»
«Iepriekš tu apgalvoji, ka laimes sajūtu nodrošina veiksme un panākumi, bet tagad centies mani pārliecināt, ka man jāierobežo savas vajadzības un jābūt mierā ar mazumiņu. Vai tas nav paradokss?»
«Lieliski, ka tu to uztvēri, Džon. Patiešām lieliski. Tas patiesi var izklausīties pretrunīgi, bet tā tas tomēr nav. Laimi mūža garumā nodrošina centieni īstenot savus sapņus un ideālus. Cilvēks jūtas laimīgs tad, ja virzās dzīvē uz priekšu. Svarīgi ir apzināties, ka laimes sajūtu nesniedz pa varavīksnes tiltu nostaigātā ceļa galā iemantotais materiālais un finansiālais nodrošinājums. Piemēram, es, tolaik būdams ne viena vien miljona īpašnieks, iestāstīju sev, ka manā izpratnē panākumi un veiksme nozīmē trīssimt miljonu dolāru lielu kontu manā bankā. Tas bija ceļš pretī sabrukumam.»
«Trīssimt miljonu dolāru?» es neticīgi pārjautāju.
«Jā, trīssimt miljonu dolāru. Tāpēc, lai cik daudz man bija naudas, man tās vienmēr bija par maz. Es nekad nejutos laimīgs. Bet tā bija tikai un vienīgi alkatība. Tagad varu to atklāti pateikt. Tas bija tā kā tajā stāstā par valdnieku Midu. Esmu pārliecināts, ka esi to dzirdējis.»
«Protams. Tas virs tik ļoti mīlēja zeltu, ka lūdza Dievu, lai zeltā pārvērstos viss, kam vien viņš pieskaras. Kad valdnieka lūgšana tika uzklausīta, viņš līksmoja. Bet līdz brīdim, kad pārliecinājās, ka nespēj neko ēst, jo arī ēdiens, tiklīdz viņš tam pieskārās, pārvērtās zeltā.»
«Tieši tā. Nu lūk, un tieši tāpat arī mani kāre pēc naudas bija pārņēmusi tik ļoti, ka es vairs nespēju priecāties par to, kas man bija. Un, zini, tad pienāca laiks, kad vienīgais, ko spēju ieēst, bija maize un ūdens,» Džūljens sacīja, kļuvis kluss un domīgs.
