īstenot savu apņēmību skriet apkārt parkam nākamajā rītā? Šāds uzvedības modelis ievelkas vairāku dienu garumā, līdz kamēr tu nolem, ka esi pārāk vecs, lai mainītu savu dzīvi, un iestāsti sev, ka nodoms sākt uzturēt sevi labā fiziskā formā ir pārāk nereāls.»
«Tu mani pārāk labi pazīsti, Džūljen,» es klusā balsī noteicu.
«Bet tagad izveidosim alternatīvu rīcības scenāriju. Vēl aizvien ir pats ziemas vidus. Modinātājs nozvana, un prātā iezogas doma, ka tu varētu palikt gultā. Bet, tā vietā, lai kļūtu savu paradumu vergs, tu met tiem izaicinājumu, prātā rosinot kādu spēcīgāku domu. Tu sāc gara acīm iztēloties, kā izskatīsies, jutīsies un rīkosies, kad būsi savā vislabākajā fiziskajā formā. Birojā, iedams garām saviem darba kolēģiem slaids un jauneklīgs, tu dzirdēsi sev adresētus komplimentus. Veltī uzmanību visam tam, ko spēsi paveikt, izmantojot to enerģiju, ko dos regulāra ikrīta nodarbošanās ar sportu. Vairs nekādas televizora ekrāna priekšā pavadītas naktis, kad pēc garās un nogurdinošās dienas tiesā tu jutīsies pārāk noguris, lai darītu vēl ko citu. Tavas dienas pildīsies ar enerģiju, entuziasmu un jēgu.»
«Nu bet pieņemsim, ka es to visu daru, un tomēr joprojām ilgojos labāk pavalstīties pa gultu, nekā skriet apkārt parkam. Ko tad?»
«Sākumā dažas pirmās dienas būs grūti, un tev stipri vien gribēsies atgriezties atpakaļ pie saviem vecajiem paradumiem. Bet jogs Ramans bija cieši pārliecināts par viena konkrēta mūžsena principa pareizību, kura būtība ir šāda: «Labais vienmēr uzvar slikto.» Bet, ja tu daudzu gadu gaitā vienmēr pieteiksi karu visām tām negatīvajām domām, kurām izdodas klusi ielavīties tava prāta cietoksnī, tad ar laiku tās pašas sapratīs, ka nav vēlamas, un pagaisis kā nevēlami viesi, apzinoties, ka to klātbūtne ir traucējoša.»
«Vai tādējādi tu centies man pateikt, ka domas ir materiālas?»
«Jā. Un tu tās spēj pilnībā kontrolēt. Domāt pozitīvas domas ir tikpat viegli kā domāt negatīvas.»
«Bet, kāpēc tādā gadījumā tik daudz cilvēku uz mūsu planētas raizējas, novirzot savas domas tikai uz negācijām?»
«Tāpēc, ka viņi nekad mūžā nav mācījušies sevi kontrolēt un disciplinēt savas domas. Lielākajai dajai cilvēku, ar kuriem man iznācis kontaktēties, nav ne mazākās jausmas par to, ka viņi spēj kontrolēt ikvienu savu domu. Turklāt viņu spēkos ir to darīt ik dienu, ik minūti, ik sekundi. Viņi uzskata, ka domas ieklīst prātā tāpat vien, nejauši, un nekad nav aizdomājušies līdz tam, ka, neizbrīvējot laiku, lai sāktu kontrolēt savas domas, domas sāks kontrolēt pašus. Kad tu sāksi koncentrēties tikai uz labajām domām, ar gribasspēka palīdzību apspiežot negatīvās, es galvoju, ka tās drīz vien izzudīs.»
«Tātad, ja vēlos atrast sevī iekšēju spēku, lai agrāk celtos, mazāk ēstu, vairāk lasītu, mazāk raizētos, kļūtu pacietīgāks vai mīlošāks, tad vienīgais, kas man darāms, ir sakopot gribasspēku, lai savās domās atbrīvotos no negācijām.»
«Kad tu kontrolē savas domas, tu vienlaikus kontrolē arī prātu. Kad tu kontrolē prātu, tu kontrolē savu dzīvi. Un, tiklīdz tu esi visā pilnībā apguvis prasmi kontrolēt savu dzīvi, tu kļūsti noteicējs pār savu likteni.»
Man vajadzēja to visu dzirdēt. Šajā vienā vienīgajā, dīvainajā, bet reizē arī iedvesmojošajā nakti es biju nogājis ceļu no skeptiski noskaņota aizstāvības advokāta, kurš rūpīgi iedziļinājās sava bijušā kolēģa, bet tagad joga stāstījumā, līdz patiesi ticīgajam, kuram pirmo reizi daudzu gadu gaitā vērušās acis. Man būtu gribējies, lai arī Dženija būtu to dzirdējusi. Īstenībā es vēlējos, lai arī mani bērni būtu to dzirdējuši. Es zināju, ka Džūljena stāsts būtu viņus ietekmējis tikpat dziļi kā mani. Es vienmēr biju ilgojies kļūt labāks ģimenes tēvs un dzīvot piepildītāku dzīvi. Bet vienmēr izrādījās, ka es biju pārāk aizņemts, lai apdzēstu visus tos lielos raižu uzkurinātos ugunskurus, kas man līdz šim likās tik svarīgi. Iespējams, ka tas bija mans vājums un paškontroles trūkums. Iespējams, ka tā bija mana nespēja ieraudzīt aiz kokiem mežu. Dzīve paskrēja kā viens vienīgs acumirklis. Liekas, es vēl tikai vakar biju pavisam jauns Hārvarda universitātes Juridiskās fakultātes students, pārpilns enerģijas un entuziasma. Tolaik es sapņoju kļūt par ievērojamu politiķi vai par Augstākās tiesas tiesnesi. Bet, laikam ritot, es ieslīgu ikdienas rutīnā. Vēl būdams pašpārliecināts advokāts, Džūljens mēdza man sacīt, ka pašapmierinātība cilvēku nogalina.
Jo biežāk es par to domāju, jo vairāk sāku apzināties, ka esmu pazaudējis izsalkuma sajūtu sevī. Tas nebija izsalkums nolūkā iegūt lielāku māju vai automašīnu. Nē, mans izsalkums bija nesalīdzināmi dziļāks. Tas bija saistīts ar vēlmi piepildīt savu dzīvi ar mērķtiecību un jēgu. Nodzīvot to ar svētku sajūtu, izjūtot gandarījumu par padarīto.
Kamēr Džūljens turpināja runāt, es sāku sapņot vaļējām acīm. Izklaidīgi ieklausīdamies viņa teiktajā, vispirms iztēlojos sevi kā piecdesmitgadīgu un pēc tam vēl par desmit gadiem vecāku vīru. Vai es vēl aizvien darīšu to pašu darbu? Vai būšu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem? Vai man nāksies risināt tādas pašas problēmas kā tagad? Tas mani biedēja. Es vienmēr biju vēlējies kaut kādā veidā uzlabot pasauli, bet pašlaik es neko tādu nedarīju. Es domāju, ka izmainījos tieši tobrīd, kad sēdēju tajā tveicīgajā naktī kopā ar Džūljenu uz manas dzīvojamās istabas grīdas. Japāņi šādu stāvokli apzīmē ar vārdu satori. Tas nozīmē «pamošanās vienā mirklī».. Un tieši tā arī bija. Es nolēmu īstenot savus sapņus un padarīt savu dzīvi daudz pilnskanīgāku. Tāds bija mans pirmais solis ceļā uz patiesu atbrīvotību. Uz tādu atbrīvotību, kādu izjūti, kad reizi par visām reizēm izlem ņemt dzīves grožus, visplašākajā nozīmē, pats savās rokās.
«Pateikšu tev formulu gribasspēka veidošanai,» sacīja Džūljens, kuram nebija ne mazākās nojausmas par tām iekšējām pārmaiņām, kādas biju tikko kā izjutis. «Gudrība bez pielietojuma vispār nav nekāda gudrība.»
Tad viņš turpināja, «Es gribētu, lai tu katru dienu ceļā uz darbu atkārtotu kādu vienkāršu frāzi.»
