manām durvīm Heimičs papliķē man pa plecu un saka: — Zini, varēja jau būt arī sliktāk. — Viņš aiziet uz savu kupeju, un līdz ar viņu pagaist arī vīna smaka.
Savā istabā novelku izmirkušās čības, slapjo halātu un pidžamu. Atvilktnēs ir vēl citas drēbes, bet es ieraušos zem segas vienā apakšveļā. Blenžu tumsā, atcerēdamās sarunu ar Heimiču. Viss, ko viņš sacīja, bija patiesība — par to, ko Kapitolijs no manis sagaida, par manu nākotni kopā ar Pītu un pat viņa pēdējā piezīme. Protams, varēja būt sliktāk nekā ar Pītu. Bet ne jau par to ir runa, vai ne? Viena no nedaudzajām lietām, ko mēs Divpadsmitajā apgabalā drīkstam brīvi izvēlēties, ir lēmums, ar ko precēties un vai vispār precēties. Un nu man ir atņemta pat šī iespēja. Interesanti: vai prezidents Snovs uzstās, ka mums jābūt bērniem? Ja mums būs bērni, tiem katru gadu vajadzēs piedalīties izlozē. Un vai tas nebūtu ko vērts, ja arēnai izvēlētu pat ne tikai viena, bet divu uzvarētāju atvasi? Jau agrāk ir gadījies, ka uzvarētāju bērni nonāk Spēlēs. Tad vienmēr izceļas liels satraukums un visi runā par to, ka veiksme ir pavisam novērsusies no tās ģimenes. Bet tā notiek pārāk bieži, lai varētu runāt tikai par neveiksmi. GeiLs ir pārliecināts, ka Kapitolijs to dara speciāli, ka viņi manipulē ar lozēm, lai viss būtu vēl dramatiskāk. Ņemot vērā, cik daudz nepatikšanu esmu šiem sagādājusi, laikam gan būšu savam bērnam garantējusi vietu Spēlēs.
Es prātoju par Heimiču — viņš nav precējies, viņam nav ģimenes un viņš dzer, lai aizmirstu apkārtējo pasauli. Viņš būtu varējis izvēlēties jebkuru no apgabala sievietēm. Taču viņš izvēlējās palikt viens. Nē, ne gluži palikt viens — tas izklausās pārāk mierpilni. Drīzāk viņš izvēlējās pats sevi norobežot no sabiedrības. Vai tāpēc, ka viņš bija bijis arēnā un zināja, ka tā būs labāk nekā tad, ja piepildīsies otra iespēja? Tajā dienā, kad izlozē izsauca Primas vārdu un es noskatījos, kā viņa iet uz skatuvi nāvē, dabūju izjust to, kāda ir otra iespēja. Bet es esmu Primas māsa un varēju ieņemt viņas vietu, turpretī mūsu mātei tas bija liegts.
Domās drudžaini meklēju izeju. Nevaru pieļaut, ka prezidents Snovs mani nolemj tādam liktenim. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka man ir jāatņem sev dzīvība. Bet vispirms es mēģinātu bēgt. Ko šie darītu, ja es vienkārši nozustu? Ja pagaistu mežā un nekad neatgrieztos? Vai man varētu izdoties paņemt līdzi visus mīļos un sākt jaunu dzīvi dziļi meža biezoknī? Diezin vai, tomēr pilnīgi neiespējami tas arī nav.
Papurinu galvu, lai noskaidrotu prātu. Nav īstais brīdis kalt pārdrošus bēgšanas plānus. Man ir jākoncentrējas uz Uzvaras turneju. No tā, vai man izdosies nospēlēt labu izrādi, ir atkarīgi pārāk daudzi likteņi.
Rītausma pienāk ātrāk, nekā es iemiegu, un Efija jau grabinās pie durvīm. Uzrauju mugurā drēbes, kas atvilktnē pagadās pa rokai, un aizvelkos uz ēdamva— gonu. Nesaprotu, kāda tur atšķirība, vai es ceļos vai ne, jo šodien mēs visu dienu tikai brauksim, bet izrādās, ka vakardienas sapošanās bija paredzēta vienīgi ceļam uz staciju. Šodien mani apstrādās sagatavošanas komanda.
— Kāpēc? Ir pārāk auksti, lai kaut ko varētu pamanīt, — es rūcu.
— Ne jau Vienpadsmitajā apgabalā, — aizrāda Efija.
Vienpadsmitais apgabals. Mūsu pirmā pieturvieta. Es daudz labprātāk sāktu jebkur citur, jo Vienpadsmitais apgabals bija Rū mājas. Bet Uzvaras turneja ir izplānota citādi. Parasti tā sākas Divpadsmitajā apgabalā un tad turpinās citos apgabalos dilstošā secībā līdz Pirmajam, pēc kura seko Kapitolijs. Uzvarētāja apgabalu izlaiž un pietaupa pašām beigām. Tā kā svētki Divpadsmitajā apgabalā ir vispieticīgākie — parasti ir tikai bankets pārstāvjiem un uzvaras manifestācija galvenajā laukumā, kur neviens no sanākušajiem neizskatās sajūsmināts, — droši vien ir labi mūs pēc iespējas ātrāk dabūt prom no acīm. Šogad pirmo reizi pēc Heimiča Uzvaras turnejas Divpadsmitais apgabals būs pēdējā pietura un Kapitolijs segs svinību izmaksas.
Mēģinu darīt tā, kā pieteica Heizella, un krietni pamieloties. Pavāri acīmredzot vēlas man izpatikt. Līdz ar citiem gardumiem viņi ir pagatavojuši manu mīļāko ēdienu — jēra gaļas sautējumu ar žāvētām plūmēm. Manā vietā uz galda gaida apelsīnu sula un krūze karstas, kūpošas šokolādes. Es ēdu daudz, un maltīte ir nevainojama, bet nevarētu teikt, ka to tiešām izbaudu. Mani kaitina arī tas, ka brokastīs esam atnākušas tikai mēs ar Efiju.
— Kur tad pārējie? — pajautāju.
— Ak, kas to lai zina, kur ir Hcimičs, — Efija attrauc. Heimiču es arī nebiju gaidījusi, jo viņš droši vien tikai ap šo laiku dodas gulēt. — Sinna līdz vēlai naktij kārtoja tavu apģērbu kupeju. Viņš ir sagatavojis vairāk nekā simt tērpu. Tavi vakartērpi ir ļoti izsmalcināti. Un Pītas komanda droši vien vēl guļ.
— Vai tad viņam nemaz nav jāgatavojas? — es nesaprotu.
— Ne jau tik daudz kā tev, — Efija atbild.
Ko tad tas nozīmē? Tas nozīmē, ka no manis visu rītu plēsīs matus, bet Pīta varēs izgulēties. Nebiju par to daudz piedomājusi, taču arēnā vismaz dažiem puišiem bija saglabāts ķermeņa apmatojums, no meitenēm gan nevienai. Atminos Pītu — kā mazgāju viņu strautā. Kad bija noskaloti dubļi un asinis, matiņi saules gaismā bija ļoti gaiši. Tikai viņa seja bija pilnīgi gluda. Nevienam no zēniem neauga bārda, kaut arī daudzi tam bija jau pietiekami nobrieduši. Interesanti: ko ar viņiem izdarīja?
Varbūt esmu galīgi neizgulējusies, bet mana sagatavošanās komanda liekas esam vēl bēdīgākā stāvoklī — viņi tempj krūzēm kafiju un padod cits citam mazas košu krāsu tabletītes. Man rādās, ka šie nekad neceļas agrāk par pusdienlaiku, ja vien nav jāmostas valsts mēroga ārkārtas gadījuma dēļ, kā, piemēram, mana kāju apmatojuma dēļ. Es priecājos, kad tas atauga. It kā tā būtu zīme, ka varbūt viss būs pa vecam. Tagad ar pirkstiem nobrauku mīkstās, sprogainās pūkas uz kājām un nododu sevi komandas rokās. Neviens no trijotnes nav tik pļāpīgs kā parasti, tāpēc es dzirdu, kā katru kušķi izrauj ar visām saknēm. Man ir jāmērcējas vannā ar biezu, nelāgi smirdošu šķīdumu, un pa ro laiku uz sejas un matos triepj kaut kādus krēmus. Man ir jāiet vannā vēl divas reizes, bet vairs ne tik kodīgos brūvējumos. Mani plūkā un tīra, un masē, un ieziež, līdz āda ir pilnīgi jēla.
Flāvijs paceļ augšup manu zodu un nopūšas. — Žēl gan, ka
