Sinna teica, lai tevī neko nemaina.
— Jā, no tevis mēs tiešām varētu iztaisīt kaut ko īpašu, — Oktāvija piebalso.
— Kad viņa būs vecāka, — gandrīz svinīgi drūmi iejaucas Vīnija. — Tad viņam būs mums jāatļauj.
Ko tādu? Uzpūst manas lūpas kā prezidentam Sno— vam? Notetovēt krūtis? Nokrāsot ādu violetu un im— plantēt tajā dārgakmeņus? Iegriezt sejā dekoratīvus rakstus? Pielikt man izliektus zvēra nagus? Vai kaķes ūsas? Kapitolijā es redzēju ne to vien. Vai tiešām viņi pat nenojauš, cik kroplīgi izskatās pārējo acīs?
Doma, ka mani varētu pakļaut sagatavošanas komandas modes kaprīzēm, pievienojas pārējām manām bēdām — nomocītajam augumam, miega trūkumam, gaidāmajai piespiedu laulībai un šaušalām, ka nespēšu izpildīt prezidenta Snova prasības. Pusdienās ierodos, kad EFija, Sinna, Porcija, Heimičs un Pīta jau ir sākuši ēst, bet es esmu pārāk nomākta, lai sarunātos. Šie pļāpā par to, cik gards ir ēdiens un cik labi šie varot gulēt vilcienos. Visi ir priecīgi satraukti par turneju. Visi, izņemot Heimiču. Viņam ir paģiras, un viņš knibinās ap smalkmaizīti. Es arī nejūtos īpaši izsalkusi — vai nu tāpēc, ka jau no rīta saēdos visādas sātīgas lietas, vai arī tāpēc, ka esmu tik nelaimīga. Spēlējos ar buljona bļodiņu, bet izēdu tikai karoti vai divas. Uz savu nolemto nākamo viru Pītu nespēju pat paskatīties, kaut arī zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs.
Pārējie ievēro manu neomu un mēģina iesaistīt sarunā, bet es izvairos. Vienā brīdī vilciens vairs nekustas. Mūsu apkalpotājs pastāsta, ka mēs neesam apstājušies tikai uzpildīt degvielu — ir salūzusi kaut kāda detaļa un to vajadzēs nomainīt. Tam nepieciešama vismaz stunda. Efijai sākas totāla histērija. Viņa izrauj savu grafiku un sāk kalkulēt, kāda būs kavēšanās ietekme uz notikumiem līdz mūsu mūža beigām. Galu galā es vairs nespēju viņā klausīties.
— Nevienu tas neinteresē, Efij! — noskaldu. Visi ēdēji stīvi blenž uz mani, pat Heimičs, par kuru varētu domāt, ka viņš šādā situācijā būs manā pusē, jo Efija pataisa vinu traku. Es uzreiz sāku aizstāvēties. — Tā taču ir! — To pateikusi, pieceļos un izeju no vagona.
Pēkšņi vilcienā liekas ļoti smacīgi un man tiešām sametas nelabi. Atrodu izeju, atgrūžu durvis vaļā, iedarbinot kaut kādu signalizāciju, bet es neņemu to galvā un nolecu zemē, cerēdama, ka piezemēšos sniegā. Bet gaiss uz manas ādas jaušas silts un maigs. Kokiem vēl ir zaļas lapas. Cik tālu uz dienvidiem mēs esam aizbraukuši vienas dienas laikā? Eju gar sliedēm un miedzu acis spožajā saulē, jau nožēlodama to, ko pateicu Efijai. Viņu nekādi nevar vainot manā stāvokli. Vajadzētu atgriezties un atvainoties. Mans izlēciens bija vispēdīgā sliktu manieru izpausme, un labas manieres viņai ir ārkārtīgi svarīgas. Bet es turpinu soļot garām vilcienam un aiz tā. Stundas aizkavēšanās. Varu vismaz divdesmit minūtes iet vienā virzienā un tikr atpakaļ, un vēl būs laika atliku likām. Bet jau pēc pārsimt metriem noslīgstu zemē un sēžu, lūkodamās tālumā. Ja man būtu loks un bultas — vai tad es turpinātu iet?
Pēc kāda brīža sadzirdu aiz muguras soļus. Tas noteikti ir Heimičs, kas nāk mani sunīt. Nav jau tā, ka nebūtu to pelnījusi, bet, vienalga, negribu to klausīties. — Man nenesas prāts uz morāli, — es brīdinu nezāļu puduri pie savām kājām.
— Centīšos izteikties īsi. — Pīta apsēžas man blakus.
— Man likās, ka tu esi Heimičs.
— Nē, viņš joprojām cīnās ar to smalkmaizīti. — Skatos, kā Pīta iekārto mākslīgo kāju. — Nelāga diena, ko?
— Pupu mizas, — attraucu.
Viņš dziļi ieelpo. — Paklau, Katnis, jau sen gribu ar tevi aprunāties par to, kā es izturējos vilcienā. Tas ir, iepriekšējo reizi. Tajā vilcienā, ar kuru mēs braucām mājās. Es zināju, ka starp tevi un Geilu kaut kas ir. Es uz viņu biju greizsirdīgs jau pirms tam, kad vispār oficiāli ar tevi iepazinos. Un nebija godīgi uzvelt tev atbildību par jebko, kas notika Spēlēs. Piedod.
Viņa atvainošanās mani pārsteidz nesagatavotu. Tas ir tiesa, ka Pīta pret mani pavisam atsala, kad biju atzinušies, ka mana mīlestība pret viņu Spēlēs ir bijusi tēlota. Bet es uz viņu neļaunojos. Arēnā no mūsu mīlasstāsta izspiedu visu, ko vien varēju. Reizēm es tiešām pat nezināju, ko pret viņu jūtu. Patiesībā joprojām nezinu.
— Piedod man arī. — Nesaprotu, par ko īsti atvainojos. Varbūt par to, ka pastāv pavisam reāla iespēja: manis dēl viņš drīz mirs.
— Tev ne par ko nav jāatvainojas. Tu tikai glābi mūsu abu dzīvību. Bet es negribētu, lai viss turpinās tā kā tagad, kad mēs īstajā dzīvē viens otru neievērojam, bet, tiklīdz parādās kameras, gāžamies sniegā. Tāpēc iedomājos: ja es izbeigtu būt tik… aizvainots, mēs varētu pamēģināt būt vienkārši draugi, — viņš ierosina.
Visi mani draugi droši vien ies bojā, bet, ja atteikšos, tas Pītu, vienalga, nepasargās. — Labi, — es piekrītu. Pēc viņa piedāvājuma sajūtos labāk. Ne tik melīga. Būtu bijis jauki, ja viņš mani būtu uzrunājis agrāk, pirms es uzzināju, ka prezidentam Snovam ir citi nolūki un draudzība mums vairs nav lemta. Bet es tik un tā priecājos, ka mēs atkal sarunājamies.
— Tagad stāsti — kas ir noticis? — viņš jautā.
Plucinu nezāļu kumški — es nevaru viņam to stāstīt.
— Sāksim ar kaut ko vienkāršāku. Vai nav savādi: tu riskēji ar pašas dzīvību, lai glābtu manējo… bet es pat
nezinu, kāda ir tava mīļākā krāsa? — viņš runā.
Man lūpās atplaukst smaids. — Zaļa. Un tavējā?
— Oranža.
— Oranža? Tāda kā Efijas mati? — prasu.
— Mazliet maigāka, — viņš piebilst. — Drīzāk tāda kā… saulrieta debesis.
Saulriets. Uzreiz ieraugu to acu priekšā — grimstošās saules apli un debesis, kas krāsojas maigi oranžīgos toņos. Skaisti. Atceros cepumu ar tīģerliliju, un tagad, kad Pīta atkal ar mani sarunājas, man ir ļoti grūti neizstāstīt viņam visu par prezidentu Snovu. Bet es apzinos, ka Heimičs negribētu, lai to daru. Labāk turēties pie ikdienišķiem tematiem.
— Zini, visi vienmēr sajūsminās par tavām gleznām. Man žēl, ka neesmu tās redzējusi.
— Vispār viens vilciena vagons ir pilns ar tām gleznām. — Piecēlies viņš pastiepj man roku. — Nāc līdzi.
