vairākiem desmitiem gadu devās savā Uzvaras turnejā. Bet viņam laikam ir ļoti laba atmiņa vai arī attīstīts instinkts, jo patlaban viņš mūs ved augšup pa izliektu kāpņu un arvien šaurāku gaiteņu labirintu. Dažreiz viņam ir jāapstājas un jāatgrūž vaļā kādas durvis. Pēc tā, kā čīkst eņģes, var noprast, ka tās sen neviens nav vēris. Beigās pa redeļu kāpnēm uzkāpjam līdz kādai lūkai. Heimičs to atver, un mēs iekļūs— tam Tiesas ēkas kupolā. Telpa ir milzīga un piekrauta ar salauztām mēbelēm, grāmatu un rēķinu burtnīcu kaudzēm un sarūsējušiem ieročiem. Visu klāj tik bieza putekļu sega, ka ir skaidrs — neviens te neko nav aizticis jau daudzus gadus. Gaisma ar pūlēm spraucas cauri četriem netīriem kvadrātveida logiem, kas iebūvēti kupola malās. Heimičs ar kāju aizsper ciet lūku un pagriežas pret mums.
— Kas tur bija? — viņš prasa.
Pīta izstāsta visu, kas notika laukumā. Par svilpošanu, par sveicienu, par mūsu aizkavēšanos verandā, par vecā vīra noslepkavošanu. — Kas notiek, Heimič?
— Būs labāk, ja tu izstāstīsi, — Heimičs pievēršas man.
Es nepiekrītu. Man šķiet, ka būs tikai simtreiz sliktāk, ja stāstīšu es. Taču izklāstu Pītam visu tik mierīgi, cik vien varu. Par prezidentu Snovu, par nemieriem apgabalos. Nenoklusēju pat Geila skūpstu. Es atklāju, ka manas viltības dēļ ar ogām mums draud briesmas, ka briesmas draud visai valstij. — Šajā turnejā man vajadzēja visu labot. Man vajadzēja panākt, lai visi, kam ir kādas šaubas, noticētu, ka es to daru mīlestības dēļ. Man vajadzēja visu izlīdzināt. Bet izskatās — esmu panākusi tikai to, ka šodien nogalināja trīs cilvēkus un visus pārējos laukumā sodīs. — Man sametas tik slikti, ka ir jāapsēžas uz dīvāna, kaut arī no tā ārā rēgojas atsperes un pildījums.
— Tad jau arī es visu padarīju vēl ļaunāku. Piesolot naudu, — Pīta saka. Pēkšņi viņš iekrauj pa lampu, kas nedroši stāv uz kādas kastes, un tā aizlido pāri telpai un sašķīst uz grīdas. — Tas ir jāizbeidz! Tūlīt pat! Tā… tā… spēle, ko jūs abi te spēlējat, tā spēle, kurā jūs abi atklājat noslēpumus viens otram, bet noklusējat man, it kā es būtu pārāk mazsvarīgs vai dumjš, vai vājš, lai kaut kā tos izmantotu mūsu labā.
— Tā tas nav, Pīta… — cenšos iebilst.
— Tieši tā ir! — viņš man uzkliedz. — Arī man ir cilvēki, kas ir svarīgi, Katnis! Ģimene un draugi Divpadsmitajā apgabalā, kurus nogalinās tāpat kā tavējos, ja mums neizdosies! Vai tiešām pēc visa, ko mēs pārdzīvojām arēnā, es tev neliekos tā vērts, lai teiktu patiesību?
— Tev viss vienmēr padodas nemainīgi labi, Pīta, — ierunājas Heimičs. — Tu tik veikli proti uzstāties kameru priekšā. Es negribēju traucēt.
— Nu ko, tad jau tu esi mani pārvērtējis. Jo šodien es visu salaidu galīgā dēlī. Kā tu domā, kas notiks ar Rū un Treša ģimenēm? Domā, viņi dabūs viņiem pienākošos daļu no mūsu ienākumiem? Domā, es viņiem pagādāju gaišu nākotni? Viņiem būs paveicies, ja pārdzīvos kaut vai tikai šo dienu! — Pīta atkal aizmet kaut ko pa gaisu,
šoreiz tā ir kāda statuete. Tādu es vinu vēl nekad neesmu redzējusi.
— Viņam ir taisnība, Heimič, — atzīstu. — Mēs nerīkojāmies pareizi, viņam neko nesakot. Arī toreiz Kapitolijā.
— Pat arēnā jums abiem bija izdomāta kaut kāda sistēma, vai ne? — Pīta noprasa. Tagad viņa balss skan klusāk. — Kaut kas tāds, par ko es nezināju.
— Nē. Oficiāli ne. Es tikai varēju pateikt, ko Heimičs grib, lai es daru atkarībā no tā, ko viņš atsūtīja vai neat— sūtīja, — paskaidroju.
— Nu redzi, man tādas iespējas vispār nebija. Jo man viņš neko nesūtīja līdz brīdim, kad uzradies tu.
Nebiju daudz par to domājusi. Kā tas bija no Pītas viedokļa, kad es arēnā uzrados pie viņa un jau biju saņēmusi pretapdeguma ziedi un maizi, bet viņš, pat būdams uz nāves sliekšņa, nebija dabūjis neko. Droši vien izskatījās, ka Heimičs glābj mani uz viņa rēķina.
— Paklau, puis… — Heimičs iesāk.
— Nepūlies, Heimič. Zinu, ka tev bija jāizvēlas viens no mums. Un es pats būtu gribējis, lai tu izvēlies viņu. Bet tagad ir citādi. Ir nonāvēti cilvēki. Ja netēlosim ļoti labi, mirs vēl citi. Mēs visi esam pārliecinājušies, ka es kameru priekšā izturos ticamāk nekā Katnisa. Nevienam mani nav jāmāca, kas sakāms. Bet man jāzina, ar ko ir darīšana, — Pīta skaidro.
— Sākot ar šo brīdi, tu būsi pilnībā informēts, — Heimičs apsola.
— Skaties, lai tā būtu, — Pīta pabrīdina. Aizejot viņš pat nepaskatās uz mani.
Viņa saceltie putekļi savijas vērpetēs un meklē jaunas vietas, kur nosēsties. Man matos, acīs, uz spožās zelta piespraudes.
— Vai tu tiešām izvēlējies mani, Heimič? — jautāju.
— Aha, — viņš apstiprina.
— Kāpēc? Pīta tev patīk labāk, — es nesaprotu.
— Tiesa gan. Bet atceries, ka līdz tam laikam, kad mainīja noteikumus, es varēju cerēt pie dzīvības noturēt tikai vienu no jums. Un es domāju: tā kā Pīta ir apņēmies tevi sargāt, tad varbūt trijatā mums izdosies tevi atdabūt atpakaļ mājās.
— A… — Neko vairāk neattopos atbildēt.
— Tu pati redzēsi, ka būs jāizdara izvēle. Ja mēs izdzīvosim, — Heimičs noteic. — Tu to iemācīsies.
Nu ko, vismaz vienu es šodien tiešām esmu iemācījusies. Šeit nav tāds pats Divpadsmitais apgabals, tikai plašāks. Mūsu žogs ir neapsargāts, un to tikai dažreiz pieslēdz elektrībai. Mūsu Miera sargus gan neviens nepriecājas redzēt, bet viņi nav tik brutāli. Mūsu grūtības izraisa drīzāk nogurumu nekā dusmas. Šeit, Vienpadsmitajā, cilvēki cieš sāpīgāk un ir izmisušāki. Prezidentam Snovarn ir taisnība. Te pietiktu ar dzirksteli, lai sāktos ugunsgrēks.
Viss notiek pārāk ātri, lai es to saprastu. Brīdinājums, šāvieni, apziņa, ka varbūt esmu iekustinājusi kaut ko tādu, kam būs loti tālejošas sekas. Tas viss izklausās tik neticami. Un ja vēl es būtu nolēmusi radīt nemierus… Bet ņemot vērā apstākļus… Kā man vispār
