izdevās iekulties tādās nepatikšanās?
— Nāc. Mums ir jāiet vakariņās, — Heimičs aicina.
Es stāvu dušā, cik vien ilgi drīkstu, līdz beidzot ir jānāk laukā un jāļauj sevi sapost. Rādās, ka sagatavošanas komanda neko nenojauš par dienā notikušo. Visi trīs ir sajūsmā par gaidāmajām vakariņām. Apgabalos viņi skaitās pietiekami nozīmīgi, lai tajās piedalītos, bet Kapitolijā šiem reti gadās dabūt ielūgumu uz prestižiem sarīkojumiem. Viņi mēģina paredzēt, kādus tik ēdienus mums pasniegs, bet es visu laiku acu priekšā redzu, kā nošāva veco vīru. Nemanu pat, ko ar mani dara, līdz ir jau jāiet un es ieskatos spogulī. Man mugurā ir gaiši sārta kleita bez lencītēm, kas sniedzas līdz pat kurpēm. Mati ir sasprausti atpakaļ un krīt pār muguru sīkās sprogās.
No mugurpuses pienāk Sinna un man ap pleciem sakārto vizuļojoši sudrabotu lakatu. Spogulī viņa skatiens sastopas ar manējo. — Vai tev patīk?
— Tērps ir skaists. Kā jau vienmēr.
— Paskatīsimies, kā tam piestāv smaids, — viņš liegi saka. Tas ir atgādinājums, ka tūlīt apkārt atkal būs kameras. Man izdodas pacelt lūpu kaktiņus. — Nu redzi nu.
Kad mēs visi savācamies, lai dotos uz pusdienām, redzu, ka Efija ir satraukusies ne pa jokam. Heimičs viņai noteikti nav stāstījis par to, kas notika laukumā. Mani nepārsteigtu, ja to zinātu Sinna un Porcija, bet, šķiet, pastāv vārdos neizteikta vienošanās neko no sliktajām ziņām neatstāstīt Efijai. Nepaiet ilgs laiks, kad noskaidrojas, kas par lietu.
Efija pārskata vakara plānu, bet tad pamet to malā. — Pēc tam mēs, par laimi, varēsim kāpt vilcienā un pazust, — viņa paziņo.
— Vai kaut kas ir noticis, Efij? — Sinna pajautā.
— Man nepatīk tas, kā pret mums izturas. Ka mūs iegrūž furgonā un padzen no paaugstinājuma. Un tad vēl — es pirms kādas stundas nolēmu apskatīt Tiesas ēku. Jūs jau zināt, ka esmu liela arhitektūras speciāliste, — viņa stāsta.
— Jā, esmu par to dzirdējusi, — Porcija atsaucas, pirms klusums pagūst ieilgt.
— Tā nu es mazliet pastaigājos, jo apgabalu drupas šogad būs šausmīgi modē, bet uzradās divi Miera sargi un pavēlēja doties atpakaļ uz savu istabu. Un viens man pat iebakstīja ar ieroci! — Efija sašutumā iesaucas.
Man uzreiz ienāk prātā — tas noteikti ir tāpēc, ka pirmīt nozudām mēs ar Heimiču un Pītu. Patiesībā tas ir neliels mierinājums, ka Heimičam varētu būt bijusi taisnība. Ka neviens nenovēroja putekļaino kupolu, kur mēs sarunājāmies. Varu derēt, ka šobrīd gan to novēro.
Efija izskatās tā uzvilkusies, ka es jūtu uzplūdā viņu apskauju. — Tas ir briesmīgi, Efij. Varbūt mums vispār nevajadzētu iet uz vakariņām. Vismaz kamēr viņi nebūs atvainojušies. — Zinu, ka Efija nemūžam tam nepiekritīs, bet viņa ievērojami atplaukst, dzirdot manu ierosinājumu un to, ka viņas sūdzēšanos kāds ņem nopietni.
— Nē, es tikšu galā. Pārvarēt negludumus piederas pie mana darba. Un mēs nevaram pieļaut, ka jūs abi palaižat garām savas vakariņas, — viņa iebilst. — Bet paldies par piedāvājumu, Katnis.
Efija mūs izkārto ierindā ieiešanai zālē. Sākumā ies sagatavošanas komandas, tad viņa, stilisti un Heimičs. Mēs ar Pītu, protams, noslēgumā.
Kaut kur zemāk sāk spēlēt mūziķi. Kad mūsu nelielās svītas pirmā rinda sāk kāpt lejā, mēs ar Pītu sadodamies rokās.
— Heimičs apgalvo, ka es nedrīkstēju uz tevi kliegt. Tu esot tikai izpildījusi viņa rīkojumus, — Pīta saka. — Un nav jau tā, ka es agrāk nebūtu šo to noklusējis no tevis.
Atceros, cik šokēta biju, kad Pīta atzinās man mīlestībā visas Panemas priekšā. Heimičs to zināja, bet man neko neteica. — Laikam es pēc tās intervijas arī šo to sabojāju.
— Tikai urnu.
— Un tavas rokas. Bet vairs nav nekādas jēgas, vai ne? Kaut ko slēpt no otra? — es jautāju.
— Nav jēgas, — Pīta piekrīt. Mēs stāvam kāpņu augšgalā un ļaujam Heimičam iet piecpadsmit soļus pa priekšu, kā lika Efija. — Vai tiešām tā bija vienīgā reize, kad tu skūpstīji Geilu?
Es tā satrūkstos, ka tiešām atbildu. — Jā. — Vai t iešām šis jautājums viņu vēl nomoka pēc visa, kas šodien ir noticis?
— Piecpadsmit. Ejam!
Sejās iestaro gaisma, un es atplaukstu žilbinošākajā smaidā, kādu vien varu izspiest.
Nokāpjam lejā, un mūs ierauj gandrīz vienādu vakariņu, ceremoniju un vilciena braucienu reibinošajā karuselī. Katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā. Pamosties. Apģērbties. Vizināties caur gavilējošu pūli. Noklausīties runu mums par godu. Atbildēt ar pateicības runu, bet tikai Kapitolija sacerēto, nekādas personiskas piezīmes vairs netiek izteiktas. Dažreiz doties īsā ekskursijā — apskatīt jūru vienā apgabalā, augstus mežus citā, neglītas rūpnīcas, kviešu laukus, smirdīgas rafinēšanas fabrikas. Uzvilkt vakartērpu. Piedalīties vakariņās. Iekāpt vilcienā.
Ceremonijās mēs izturamies svinīgi un ar cieņu, bet vienmēr esam sadevušies rokās. Vakariņu laikā mēs gandrīz kā neprātīgi izrādām savu mīlestību viens pret otru. Skūpstāmies, dejojam, mūs pieķer, kad mēģinām aizla— vīties prom, lai paliktu divatā. Taču vilcienā klusi un nelaimīgi lēšam, kādu iespaidu esam atstājuši.
Pat tagad, kad neapmierinātību nevar izsaukt mūsu personiskās runas — un nav pat jāpiemin, ka tas, ko mēs teicām Vienpadsmitajā apgabalā, pirms pārraidīšanas tika izgriezts no ieraksta -, kaut kas ir jūtams, it kā gaisotne būtu kā verdošs katls, kas tūlīt ies pāri malām.
Visur tā nav. Vairākos apgabalos pūlis izskatās pēc gurdiem ganāmpulka lopiem — tāpat kā uzvarētājiem veltītajās ceremonijās parasti izskatās Divpadsmitā apgabala ļaudis. Toties citos, īpaši Astotajā, Ceturtajā un Trešajā apgabalā, ļaužu sejās, mūs ieraugot, parādās neviltota pacilātība, bet aiz tās — slēptas dusmas. Pūlis skandē manu vārdu, tas drīzāk izklausās kā sauciens pēc atriebības, nevis gaviles. Kad Miera sargi panākas uz priekšu, lai nomierinātu nepaklausīgo pūli, ļaudis nevis atkāpjas, bet stumj viņus
