prom. Un es zinu, ka nemūžam nespēšu izdarīt neko, lai to izmainītu. Nekāda mīlestības izrādīšana, lai cik ticama tā arī būtu, nepalīdzēs. Kad es izstieptā plaukstā turēju tās ogas, mani bija pārņēmis neprāts, toties šie ļaudis ir gatavi mesties tādā pašā neprātā.
Sinna viduklī iešuj manas drēbes. Sagatavošanas komanda raizējas par tumšajiem lokiem zem manām acīm. Efija sāk man dot miega zāles, bet tās neiedarbojas. Ne pietiekami labi. Es iesnaužos, bet tad, vienalga, mostos no murgiem, kas ir biežāki un spilgtāki. Pīta lielāko nakts daļu staigā pa vilcienu un sadzird mani kliedzam, kad pūlos izrauties no zāļu skurbuma, kas tikai paildzina drausmīgos sapņus. Viņam izdodas mani pamodināt un nomierināt. Tad viņš ierāpjas gultā un tur mani apskautu, līdz atkal iemiegu. Pēc tam es pārstāju lietot tabletes. Bet katru nakti ļauju Pītam gulēt savā gultā. Mēs cīnāmies pret tumsu tāpat kā arēnā — guļam viens otra skavās un modri gaidām briesmas, kas var draudēt kuru katru brīdi. Nekas vairāk, bet vilcienā par to drīz vien sāk baumot.
Kad Efija man par to ieminas, nodomāju: tas labi. Varbūt prezidents Snovs par to padzirdēs. Es viņai pasaku, ka centīsimies rīkoties diskrētāk, bet mēs necenšamies.
Vienotram sekojošie Otrā un Pirmā apgabala apmeklējumi savā ziņā ir īpaši briesmīgi. Ja mājās nebūtu atgriezušies mēs ar Pītu, to būtu varējuši Otrā apgabala pārstāvji Kāto un Klouva. Splgalu un zēnu no Pirmā apgabala es nogalināju pati personīgi. Mēģinu neskatīties uz viņa ģimeni un uzzinu, ka zēnu sauca Brlnūms. Kā tas var būt, ka es to nezināju? Laikam jau pirms Spēlēm tam nepievērsu uzmanību un vēlāk nemaz negribēju zināt.
Nokļuvuši Kapitolijā, mēs jau esam galīgā izmisumā. Neskaitāmas reizes uzstājamies pielūdzēju masas priekšā. Šeit nepastāv nekāds risks, ka varētu sākties sacelšanās, te mīt privileģētie — tie, kuru vārdus nekad neiemet izlozes lodē un kuru bērniem nekad nav jāmirst it kā pirms daudzām paaudzēm izdarītu noziegumu dēļ. Kapitolijā mums neviens nav jāpārliecina par savu mīlestību, varam tikai saglabāt vārgu cerību, ka varbūt mums vēl izdosies no attāluma ietekmēt kādu no tiem, ko neizdevās pārliecināt apgabalos. Visu laiku liekas, ka mēs darām par maz un ka ir jau par vēlu.
Kad nonākam savos vecajos apartamentos Treniņu centrā, tieši es ierosinu bildinājumu. Pīta piekrīt, bet pēc tam uz krietnu laiku nozūd savā istabā. Heimičs man pavēl likt viņu mierā.
— Man likās, ka viņš taču to gribēja, — es sapīkstu.
— Ne jau tā, — Heimičs nepiekrīt. — Viņš gribēja, lai tas būtu pa īstam.
Aizeju uz savu istabu, apgulos zem segas un mēģinu nedomāt par Geilu, bet nespēju domāt ne par ko citu.
Tovakar uz skatuves pie Treniņu centra mēs atbildam uz veselu jautājumu gūzmu. Cēzars Flikermans mirguļojošā pusnakts ziluma uzvalkā un joprojām gaiši ziliem plakstiem un lūpām interviju vada nevainojami. Kad viņš pajautā par nākotnes nodomiem, Pīta nometas uz viena ceļa, atklāj savu sirdi un lūdz mani precēties ar viņu. Es, protams, esmu ar mieru. Cēzars ir mēms no sajūsmas, kapitolieši krīt pilnīgā histērijā, un ekrānos parāda ļaužu barus visā Panemā, kas ir kā apreibuši no laimes.
Negaidīti pienāk prezidents Snovs, lai mūs apsveiktu. Viņš paspiež Pītam roku un atzinīgi uzsit puisim pa plecu. Viņš apskauj mani, ietīdams rožu un asins smaržu mākonī, un ar savām uzpūstajām lūpām nobučo vaigu. Kad viņš atraujas, pirksti iespiežas man rokās un viņš uzsmaida, un es uzdrošinos pacelt uzacis. Tās jautā to, ko nedrīkst jautāt lūpas. Vai man izdevās? Vai ar to pietika? Vai pietiek, ka es tev atdodu visu, ka es turpinu spēli un apsolos precēties ar Pītu?
Par atbildi viņš gandrīz nemanāmi papurina galvu.
6
Šajā vieglajā kustībā es ieraugu galīgu cerību sagrāvi un nāves spriedumu visam, kas man pasaulē ir dārgs. Nespēju iztēloties, kāds tieši būs mans sods un cik tālu sniegsies Kapitolija roka, bet droši vien tad, kad viss būs galā, vairs nebūs nekā. Tāpēc varētu domāt, ka es kritīšu pilnīgā izmisumā. Tomēr dīvaini — es jūtu galvenokārt atvieglojumu. Tāpēc, ka varu beigt izlikties. Tāpēc, ka uz jautājumu, vai man izdevās paveikt pārdrošo pasākumu, vismaz ir atbildēts, kaut arī atbilde ir nepārprotama — nē. Ja izmisums liks rīkoties izmisīgi, es drīkstēšu brīvi ļauties izmisumam.
Bet ne šeit un ne tagad. Ir ārkārtīgi svarīgi tikt atpakaļ uz Divpadsmito apgabalu, jo, lai ko es izlemtu, tas attieksies arī uz manu māti un māsu, Geilu un viņa ģimeni. Un Pītu, ja vien man izdosies viņu pierunāt mums pievienoties. Es iekļauju sarakstā vēl Heimiču. Tie visi ir cilvēki, kas man ir jāņem līdzi, kad aizbēgšu mežos. Kā es viņus pārliecināšu, kur mēs iesim pašā ziemas vidū un kā mums izdosies izvairīties no ķērājiem, nav skaidrs. Bet tagad es vismaz zinu, kas man ir jādara.
Tāpēc nevis sabrūku un raudu, bet iztaisnojos un sa— jūtos pārliecinātāka nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Mans smaids varbūt izskatās kā drusku ķertai, bet tas nav piespiests. Un, kad prezidents Snovs apklusina skatītājus un jautā: — Kā jums šķiet, vai mums nevajadzētu sarīkot kāzas tepat Kapitolijā? es nevilcinādamās notēloju līksmē teju aptrakušu skuķi.
Cēzars Flikermans prašņā, vai prezidentam jau ir padomā datums.
— Pirms noteikt datumu, varbūt mums vispirms jāaprunājas ar Katnisas māti? — prezidents atsaucas. Skatītāji sāk smieties kā kutināti, un prezidents apliek man roku. — Ja visa valsts lūgtu, varbūt tu varētu apprecēties pirms trīsdesmit gadu vecuma.
— Tad jums droši vien būs jāizdod jauns likums, -iekikinos.
— Ja citādi nevarēs, — prezidents noteic sazvērnieciskā vēlīgumā.
Ak, cik mums abiem kopā ir jautri!
Balle, kas notiek prezidenta Snova savrupnama banketu zālē, ir krāšņāka par visu līdz šim redzēto. Divpadsmit metru augstie griesti ir pārvērsti nakts debesīs, un zvaigznes ir tieši tādas pašas kā mājās. Droši vien jau zvaigznes no Kapitolija izskatās tāpat, bet kas to lai zina?
