Ir patīkami atkal just, kā viņa pirksti savijas ar manējiem nevis tēlojot, bet patiesā draudzībā. Mēs rokrokā ejam atpakaļ uz vilcienu. Pie durvīm es kaut ko atceros. — Man vispirms ir jāatvainojas Efijai.
— Nebaidies pārspīlēt, — Pīta iesaka.
Tā nu, kad mēs esam atgriezušies ēdamvagonā, kur pārējie joprojām pusdieno, es noturu veselu atvainošanās runu, kas, manuprāt, ir pārspīlēta, bet, pēc Efijas domām, droši vien tik tikko izlīdzina manu etiķetes pārkāpumu. Jāteic gan, ka Efija izturas teicami. Viņa saka: protams, uz mani tiek izdarīts liels spiediens. Un piezīmes par to, ka tomēr kādam ir jāparūpējas par grafiku, ilgst varbūt tikai piecas minūtes. Es tiešām esmu viegli tikusi cauri.
Kad Efija ir beigusi, Pīta mani aizved dažus vagonus tālāk apskatīt viņa gleznas. Nezinu, ko biju gaidījusi. Laikam tādus pašus ziedus kā uz cepumiem, tikai lielākus. Bet gleznās ir kaut kas pavisam cits. Pīta ir uzgleznojis Spēles.
Dažas bildes skatītājs nevarētu saprast uzreiz, ja vien pats nebūtu bijis arēnā kopā ar Pītu. Tajās ir ūdens pilieni no klints plaisām mūsu alā. Izžuvušais dīķis. Kāda plaukstas — paša Pītas -, kas rok saknes. Citas gleznas pazītu ikviens. Zeltaino Pārpilnības ragu. Klouvu, kas kārto nažus jakas iekšpusē. Vienu no mutantiem — precīzi atainotu gaišspalvaino, zaļacaino briesmoni, kam vajadzēja būt Spīgalai, — kas atņirgtiem zobiem metas mums virsū. Un mani. Es esmu visur. Karājos augstu kokā. Beržu kreklu pret akmeni pie upes. Bezsamaņā guļu asins peļķē. Vēl starp pārējām ir kāda glezna, ko īsti neizprotu: es tajā iznirstu no sudrabaini pelēkas miglas, kas precīzi atbilst manu acu krāsai. Varbūt tā es Pītas acīs izskatījos tad, kad viņu mocīja drudža murgi.
— Kā tev patīk? — viņš jautā.
— Man riebjas. — Gandrīz vai jūtu asiņu, dubļu un mutanta nedabiskās elpas dvaku. — Es te visu laiku to vien daru, kā pūlos aizmirst arēnu, bet tu to esi atdzīvinājis. Kā tu visu tik skaidri atceries?
— To es redzu katru nakti, — viņš nosaka.
Es viņu saprotu. Murgi man vispār rādījās jau pirms Spēlēm, bet tagad tie mani vajā katru mirkli, kad iesnau— žos. Taču mans vecais sapnis — tas, kurā uzspridzina manu tēvu, man rādās reti. Es parasti vēlreiz izdzīvoju arēnā notikušo. Veltīgo mēģinājumu glābt Rū. Pītas noasiņošanu. Spīgalas uztūkušā ķermeņa sadalīšanos manās rokās. Kāto drausmīgo galu mutantu ķetnās. To visu redzu visbiežāk. — Es arī. Vai tas palīdz? Ka tu to visu uzglezno?
— Ne jausmas. Man šķiet, ka tā es mazāk baidos iet gulēt vai vismaz to es sev iegalvoju, — viņš atbild. — Bet pazuduši tie murgi nav.
— Varbūt nepazudīs arī. Heimičam murgi rādās joprojām. — Heimičs pats to nav teicis, bet esmu pārliecināta, ka tas ir iemesls, kura dēļ viņam nepatīk gulēt tumsā.
— Jā. Bet man labāk ir pamosties ar otu, nevis nazi rokā, — Pīta attrauc. — Tev tiešām nepatīk?
— Tiešām. Tomēr gleznas ir neparastas. Patiešām. — Tā arī ir. Ber es vairs negribu uz tām skatīties. — Vai gribi redzēt, kāds ir mans talants? Sinna krietni pastrādāja.
Pīta iesmejas. — Vēlāk. — Vilciens ar grūdienu sāk kustēties, un es pa logu redzu, kā garām slīd lauki. — Nāc, mēs gandrīz esam Vienpadsmitajā apgabalā. Iesim paskatīties.
Mēs aizejam uz pēdējo vagonu. Tur ir dīvāni un krēsli sēdēšanai, bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka aizmugurējos logus var iebīdīt griestos, izkļūstot ārā, svaigā gaisā, un acīm paveras plaša ainava. Bezgalīgi, atklāti lauki, kuros ganās piena lopu bari. Te ir pilnīgi citādi nekā mūsu mežiem aizaugušajā apgabalā. Vilciens mazliet palēnina gaitu, un es jau domāju, ka mēs atkal apstāsimies, bet tad priekšā parādās žogs. Tas ir vismaz desmit metrus augsts, un tā augšpusē vijas nejauki dzeloņdrāšu rituļi. Salīdzinājumā ar šo mūsu apgabala žogs izskatās pavisam bērnišķīgs. Uzmetu žiglu skatienu pamatnei, kas ir aplikta ar milzīgām metāla plāksnēm. Tur nekādi nevarētu parakties apakšā un nevarētu izlīst pamedīt. Es pamanu uzraugu torņus, kas ir izvietoti vienmērīgos attālumos visa žoga garumā, un katrā ir bruņoti sargi, kas galīgi neiederas savvaļas puķēm pilnajās pļavās visapkārt.
— Te ir citādi, — nosaka Pīta.
Rū vispār deva mājienu, ka likumi Vienpadsmitajā apgabalā ir jāievēro stingrāk. Bet kaut ko tādu es nemūžam nebūtu iedomājusies.
Sākas labības lauki, kas stiepjas tik tālu, cik vien acu skatiens sniedz. Vīrieši, sievietes un bērni salmu cepurēs, kas pasargā no saules, iztaisnojas, pagriežas šurp un ātri izstaipās, nolūkodamies pakaļ mūsu vilcienam. Vēl tālāk es redzu dārzus un iedomājos, ka varbūt tur strādāja Rū, varbūt tur viņa vāca augļus no vissīkākajiem zariem koku galotnēs. Šur tur ir nelieli ciemati ar būdiņām — salīdzinājumā ar tām Vīles mājas izskatītos greznas —, taču tur neviena nav. Laikam visas rokas ir vajadzīgas ražas novākšanā.
Lauki turpinās bezgalīgi. Nespēju noticēt, ka Vienpadsmitais apgabals ir tik liels. — Kā tu domā, cik cilvēku te dzīvo? — Pīta pajautā. Papurinu galvu. Skolā Vienpadsmito sauc par lielo apgabalu, un viss. Konkrētu iedzīvotāju skaitu nekad nemin. Bet bērnu, kurus katru gadu rāda televīzijā gaidām uz izlozi, taču nevar būt vairāk kā tikai niecīga daļa no tiem, kas šeit patiesībā mitinās. Ko tad viņi te dara? Rīko iepriekšēju atlasi? Izvēlas uzvarētājus jau pirms laika un tad parūpējas, lai tie atrastos sanākušajā pūlī? Kā tas gadījās, ka Rū nokļuva uz skatuves un neviens, pilnīgi neviens nepieteicās iet viņas vietā?
Mani sāk nogurdināt milzīgie lauki un nebeidzamie plašumi. Kad atnāk Efija un saka, lai ģērbjamies, es neiebilstu. Aizeju uz savu kupeju un ļauju sagatavošanas komandai ieveidot man matus un uzkrāsot seju. Sinna ienāk, nesot glītu, oranžu kleitu, kas ir rotāta ar rudens lapām. Iztēlojos, cik ļoti šī krāsa patiks Pītam.
Efija pasauc mūs ar Pītu un vēl pēdējo reizi izstāsta dienas programmu. Dažos apgabalos uzvarētāji vizinās cauri pilsētai un iedzīvotāji viņiem uzgavilē. Bet Vienpadsmitajā mūsu uzstāšanās ir paredzēta tikai galvenajā laukumā — varbūt tāpēc, ka te tā īsti nemaz nav pilsētas, vai arī rāpēc, ka
