iegremdētajiem logiem man virs galvas ieplūst blāvi mēness gaismas stari. Man ir auksti, esmu izmirkuši un aizelsusies, bet bēgšanas mēģinājums nekādi nav palīdzējis apslāpēt histēriju, kas briest manās krūtīs. Ja es to neizlaidīšu ārā, tā mani nosmacēs. Iebāžu mutē krekla krūtežu un sāku kaukt. Nezinu, cik ilgi. Bet, kad apklustu, esmu jau gandrīz aizsmakusi.
Saritinos uz sāniem un ar acīm riju mēnesnīcas plankumus uz cementa grīdas. Atpakaļ arēnā. Atpakaļ tur, kur dzimst murgi. Turp ved mans ceļš. Jāatzīst — to es nebiju gaidījusi. Es paredzēju daudz ko citu. Ka mani publiski pazemos, spīdzinās un nogalinās. Ka bēgšu mežā un man pakaļ dzīsies Miera sargi un helikopteri.
Ka apprecēšos ar Pītu un mūsu bērniem būs jādodas arēnā. Bet es nevarēju iedomāties, ka man pašai būs atkal jāpiedalās Spēlēs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nekad agrāk nav noticis. Uzvarētāji līdz mūža galam ir bijuši pasaudzēti no izlozes. Tas pienācās par uzvaru. Līdz šim.
Uz grīdas mētājas kaut kāds pārklājs, tāds, kādu izmanto grīdu noklāšanai krāsojot. Uzvelku to virsū kā segu. Tālumā sauc manu vārdu. Bet es šobrīd atļauju sev nedomāt pat par tiem, ko mīlu visvairāk. Domāju tikai par sevi. Un to, kas mani sagaida.
Pārklājs ir ciets, bet siltumu notur. Mani muskuļi atslābst, un sirds sāk sisties lēnāk. Atceros koka lādīti mazā zēna rokās un to, kā prezidents Snovs izvilka sadzeltējušo aploksni. Vai iespējams, ka tajā tiešām bija pirms septiņdesmit pieciem gadiem noteiktie Ceturkšņa Spaidi? Tas nevar būt ticami. Kartītē rakstītais pārāk nevainojami atbilst Kapitolija šābrīža problēmām. Tā viņi tiks vaļā no manis un vienlaikus pakļaus apgabalus — visus pie vienas reizes.
Domās es dzirdu prezidentu Snovu: 'Septiņdesmit piektajā gadadienā, lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju, vīriešu un sieviešu kārtas pārstāvjus katrā apgabalā izlozēs no esošajiem uzvarētājiem.'
Jā, uzvarētāji ir stiprākie no mums. Tie ir cilvēki, kuri izdzīvojuši arēnā un izbēguši no nabadzības cilpas, kas žņaudz nost pārējos. Viņi, vai varbūt jāsaka — mēs, ir cerības iemiesojums tiem, kam cerību nav. Un tagad divdesmit trīs no mums nogalinās, lai parādītu, ka pat tāda cerība ir bijusi vienīgi ilūzija.
Priecājos, ka uzvarēju tikai pagājušajā gadā. Citādi es pazītu visus pārējos uzvarētājus — ne tikai tāpēc, ka viņus rāda televīzijā, bet tāpēc, ka viņi viesojas katrās Spēlēs. Vairums uzvarētāju šī notikuma dēļ ik gadu atgriežas Kapitolijā pat tad, ja viņiem nav jābūt padomdevējiem — kā vienmēr Heimičam. Man šķiet, ka daudzi no viņiem ir draugi. Bet man būs jāsatraucas tikai par to, ka jānogalina viens draugs — Pīta vai Heimičs. Pīta vai Heimičs!
Uzraujos sēdus un aizmetu pārklāju. Kas man tikko vispār ienāca prātā? Es nekad un nekādā gadījumā nenogalinātu ne Pītu, ne Heimiču. Bet fakts ir tāds, ka viens no viņiem būs kopā ar mani arēnā. Varbūt viņi par ir vienojušies, kurš tas būs. Lai arī kurš tiktu izlozēts, otram būs iespēja pieteikties brīvprātīgi un ieņemt viņa vietu. Es jau zinu, kas notiks. Pīta lūgs Heimiču ļaut viņam doties arēnā kopā ar mani, lai kas arī notiktu. Manis dēļ. Lai mani sargātu.
Steberēju apkārt pa pagrabu, meklēdama izeju. Kā es te vispār iekļuvu? Uztaustos pa pakāpieniem virtuvē un ieraugu, ka durvju stikls ir saplēsts. Droši vien tāpēc man ir sajūta, ka asiņo roka. Izsteidzos laukā naktī un eju taisnā ceļā uz Heimiča māju. Viņš sēž pie virtuves galda, vienā rokā iežņaudzis pustukšu degvīna pudeli un otrā — savu dunci. Viņš ir pilns kā mārks.
— Ā, redz, kur viņa ir. Galīgi nomocījusies. Tu beidzot saprati, kāds ir rēķins, ko, sirsniņ? Izdomāji, ka nedosies turp viena pati? Un tagadiņ tu esi atvilkusies, lai man pajautātu… ko tad? — viņš prasa.
Neatbildu. Logs ir līdz galam vaļā, un vējš mani plosa tā, it kā es būtu ārā.
— Jāatzīst, ka puikam bija vieglāk. Viņš te bija ātrāk, nekā es paspēju atkorķēt pudeli. Un lūdzās, lai dodu viņam iespēju iziet arēnā vēlreiz. Bet ko tad varētu lūgt tu? — Viņš atdarina manu balsi: — 'Ej tu viņa vietā, Hei— mič. Ja tā ņem, tad es labāk gribētu, lai dzīvi varētu turpināt Pīta, nevis tu'?
Iekožu lūpā, jo brīdī, kad viņš ir izrunājies, sabīstos, ka tieši to es arī gribu. Gribu, lai Pīta dzīvo pat tad, ja tas nozīmētu Heimiča nāvi. Bet nē, es taču to nemaz negribu. Heimičs, protams, ir drausmīgs, bet viņš ir kļuvis par manu ģimenes locekli. Kāpēc es šurp nācu? Ko gan es te varētu gribēt?
— Atnācu piedzerties.
Heimičs aizkaucas smieklos un triec pudeli galdā man priekšā. Ar piedurkni apslauku kakliņu un pagūstu ieraut pāris malku, bet sāku rīstīties. Atgūstos tikai pēc dažām minūtēm, un pat tad man vēl pil no acīm un deguna. Toties degvīns iekšā dedzina kā uguns, un man tas patīk.
— Varbūt tev vajadzētu turp doties, — es it kā starp citu izmetu, pievilkdama sev krēslu. — Tev taču riebjas dzīvot.
— Tas tiesa, — Heimičs piekrīt. — Un, tā kā iepriekšējā reizē mēģināju izglābt tavu dzīvību… liekas — mans pienākums šoreiz būtu izglābt puiku.
— Tas arī ir labs arguments, — es saku, noslaucīdama degunu un atkal piešķiebdama pudeli.
— Pītas arguments ir tāds: tā kā es izvēlējos tevi, tagad esmu viņa parādnieks. Esmu viņam parādā jebko. Un viņš vēlas iespēju vēlreiz iziet arēnā un tevi sargāt, — Heimičs paskaidro.
Tā jau domāju. Šajā ziņā Pītas rīcību nav grūti paredzēt. Kamēr vārtījos pagrabā uz grīdas un domāju tikai par sevi, viņš bija te un domāja tikai par mani. Kauns nav pietiekami spēcīgs vārds, lai apzīmētu to, ko šobrīd jūtu.
— Vai zini, tu varētu nodzīvot simt mūžu, bet, vienalga, nebūtu viņu pelnījusi, — Heimičs pārmet.
— Jā, jā, — strupi atmetu. — Nav nekādu šaubu, ka viņš no mūsu trijotnes ir vislabākais. Un — ko tad tu darīsi?
— Nezinu, — Heimičs nopūšas. — Varbūt atgriezīšos
