trūkumu. Vēlāk paskaidrošu par to ko vairāk.
Patiesie atmešanas blakusefekti ir tik slēpti, ka vairums smēķētāju ir dzīvojuši un nomiruši, nezinot, ka ir atkarīgi no narkotikām. Kad mēs lietojam jēdzienu 'atkarīgs', domājam, ka esam tikai 'aizrāvušies ar ieradumu'. Vairums smēķētāju baidās no narkotikām, taču paši ir narkomāni. Par laimi, šo atkarību viegli pārtraukt, taču jums vispirms jāpieņem, ka esat atkarīgs.
Nikotīna 'atkāpšanās periodā' nav nekādu fizisku sāpju. Ir tikai nemiera un tukšuma sajūta, kad šķiet —- kaut kā trūkst, tāpēc daži domā, ka tam ir kāds sakars ar viņu rokām. Ja tas ieilgst, smēķētājs kļūst nervozs, nedrošs, saspringts, viegli aizkaitināms un nepārliecināts par sevi. Tas ir kā izsalkums pēc indes — NIKOTĪNA.
Paiet tikai septiņas sekundes no cigaretes aizdegšanas, kad organismā ieplūst nikotīns un tukšuma sajūta izzūd, iestājas miers un pašpārliecinātība; to smēķētājam sniedz cigarete.
Iesākumā, kad tikai mācāmies smēķēt, šis blakusparādības ir tik nemanāmas, ka pat nenojaušam par to esamību. Kad sākam smēķēt regulāri, domājam, ka vai nu sākam to izbaudīt, vai arī aizraujamies ar 'ieradumu'. Patiesībā mēs jau esam kļuvuši atkarīgi. Kaut arī to neapzināmies, mazais nikotīna nezvērs jau mūsos ieperinājies, un tas ik pa laikam ir jāpabaro.
Visi iesāk smēķēt muļķīgu iemeslu dēļ. Nevienam tas nav jādara. Smēķētājs (kā pastāvīgs, tā 'gadījuma') turpina to darīt tikai tādēļ, lai pabarotu šo mazo nezvēru.
Smēķēšana ir rēbusu ķēde. Sirds dziļumos katrs smēķētājs zina, ka ir kāda ļaunuma sagūstīts vientiesis. Viens no smēķēšanas skumjākajiem aspektiem ir tas, ka prieks, ko smēķētājs gūst no cigaretes, ir prieks, mēģinot atgūt miera un pašpārliecinātības sajūtu, kas viņam piemita pirms atkarības.
Jūs pazīstat sajūtu, kad visu dienu zvana kaimiņu mājas signalizācija vai jūs ilgstoši kaitina kas cits. Tad troksnis pēkšņi apklust un iestājas brīnišķīga miera sajūta. Tas nav īsti miers, bet aizkaitinājuma izbeigšanās.
Pirms uzsākam nikotīna ķēdi, mūsu ķermenis ir pilnīgs. Tad mēs uzspiežam tam nikotīnu; kad cigarete nodziest un viela sāk atstāt organismu, sākam izjust ne gluži fiziskas sāpes, bet jau pieminēto tukšuma sajūtu. Mēs nenojaušam par tā esamību, taču tas ir kā pilošs krāns mūsu organisma iekšienē. Mūsu analītiskais prāts to nesaprot. Tas nav vajadzīgs. Viss, ko zinām — mums vajag cigareti, un, kad to aizdedzam, tukšums pagaist un mēs uz brīdi atkal esam pašpārliecināti un mierīgi kā pirms atkarības iestāšanās. Diemžēl šis apmierinājums ir īslaicīgs, jo, lai novērstu tukšumu, ķermenim jāpiegādā nikotīns. Tiklīdz cigarete nodzisusi, nemiers ir klāt un ķēde turpinās. Tā ir ķēde dzīves garumā —- JA VIEN JŪS TO NEPĀRTRAUKSIET.
Smēķēšana ir kā ciešu kurpju valkāšana, lai izbaudītu prieku, tās novelkot. Tam, ka smēķētājs šo procesu uztver citādi, ir trīs iemesli.
1. Mums no dzimšanas tiek iestāstīts, ka smēķētāji gūst milzīgu baudu un/vai labumu no smēķēšanas. Kādēļ lai mēs tam neticētu? Kāpēc tad cilvēki izšķiestu tik daudz naudas?
2. Fiziskie 'atmešanas blakusefekti' neizraisa fiziskas sāpes, bet tikai nedrošības un tukšuma sajūtu, kas pavada izsalkumu vai stresu, un tāpēc, ka tieši tādās situācijās mēdzam uzsmēķēt, tiecamies uzskatīt šo sajūtu par normālu.
3. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc smēķētājs neredz lietas īstajā gaismā, ir tas, ka process darbojas otrādi. Jūs ciešat no tukšuma sajūtas tad, kad nesmēķējat, un, tā kā atkarība iesākumā ir slēpta un pakāpeniska, smēķētāji šajās sajūtās nevaino iepriekšējo cigareti. Aizsmēķējot iespējams gūt gandrīz tūlītēju atvieglojumu un atslābināties. Ari nervozitāte mazinās. Un viss it kā šīs cigaretes dēļ. Ačgārnais process padara jebkuru atmešanu grūtu. Iztēlojieties narkomāna paniku, kad tam nav heroīna. Tagad iztēlojieties nevaldāmo prieku, kad viņš beidzot iedur šļirces adatu savā vēnā. Vai varat iedomāties, ka var gūt prieku, sevi durstot, vai arī pati doma jums šķiet šausminoša? Nē — narkomāni necieš no šādas panikas. Heroīns to neremdē, bet gluži otrādi — izraisa. Nesmēķētājs neizjūt tukšumu vai vajadzību pēc cigaretes un nekrīt panikā, kad cigaretes beigušās. Nesmēķētājs nespēj saprast, kā gan smēķētājs var gūt prieku, ieliekot tos priekšmetus sev mutē, aizdedzinot un vēl ieelpojot netīrumus savās plaušās. Vai zināt ko? Arī paši smēķētāji to nespēj saprast.
Mēs runājam, ka smēķēšana nomierina un sniedz apmierinājumu, bet kā gan jūs varat kļūt apmierināts, ja vien iepriekš nebijāt neapmierināts? Kāpēc nesmēķētājs necieš no šīs neapmierinātības, kāpēc pēc maltītes nesmēķētāji ir pilnīgi atslābinājušies, bet smēķētāji ir saspringti, kamēr nav pabarojuši mazo nikotīna monstru?
Piedodiet, ja pakavēšos pie šā jautājuma. Smēķētājiem ir tik grūti atmest, jo viņi patiesi tic, ka atsakās no kāda prieka vai labuma. Ir svarīgi saprast, ka jūs pilnīgi ne no kā neatsakaties.
Vislabāk nikotīna lamatas var izprast, ja tās salīdzina ar ēšanu. Ja esam pieraduši ieturēt maltīti noteiktā laikā, tās starplaikos nejūtamies izsalkuši. Tādi kļūstam, ja ēdienreize aizkavējas, bet pat tad nav fizisku sāpju, tikai nemiera un nedrošības sajūta, kuru pazīstam kā: 'Man jāēd.' Un izsalkuma remdēšanas process ir ļoti patīkams.
Smēķēšanas process šķiet gandrīz identisks. Tukšuma un nedrošības sajūta — 'vēlme vai vajadzība pēc cigaretes' — ir identiska izsalkumam pēc ēdiena, kaut gan tas to neremdēs. Tāpat kā izsalkums šī sajūta ir tik netverama, ka starp cigaretēm mēs to pat neapjaušam. Izjūtam diskomfortu tikai tad, ja vēlamies aizsmēķēt, bet nedrīkstam to darīt. Kad aizsmēķējam, jūtamies apmierināti.
Tieši šī līdzība ar ēšanu maldina
