smēķētājus, liekot ticēt, ka viņi gūst patiesu prieku. Viņiem grūti aptvert, ka no smēķēšanas nav pilnīgi nekāda prieka vai labuma. Daži iebilst: 'Kā varat apgalvot, ka tas nesniedz mierinājumu. Pats teicāt, ka jūtos mazāk nervozs, kad aizsmēķēju.'
Kaut arī smēķēšana un ēšana šķiet līdzīgas, tie ir pilnīgi pretēji procesi.
1. Jūs ēdat, lai izdzīvotu un pagarinātu savu dzīvi, kamēr smēķēšana to saīsina.
2. Ēdiens patiesi garšo labi, un mēs izbaudām maltītes, jo tās ir patīkamas, kamēr smēķējot mēs ieelpojam netīrus un indīgus dūmus.
3. Ēšana nerada bada sajūtu, bet remdē to, kamēr pirmā cigarete aizsāk izsalkumu pēc nikotīna un katra nākamā pārliecina mūs, ka patiesi ciešam no tā.
Šis ir piemērots bridis, lai grautu vēl vienu mītu par smēķēšanu, proti, ka tas ir ieradums. Vai ēšana ir ieradums? Ja tā domājat, pamēģiniet pilnīgi tikt no ēšanas vaļā. Nē, tā sacīt būtu tas pats, kas apgalvot, ka arī elpošana ir ieradums. Abi šie procesi ir būtiski, lai izdzīvotu. Taisnība, ka dažādi cilvēki paraduši remdēt savu izsalkumu dažādos laikos un ar dažādu ēdienu. Bet ēšana pati par sevi nav ieradums. Tāpat kā smēķēšana. Cigarete tiek iedegta tādēļ, lai pārtrauktu tukšumu un nedrošības sajūtu, ko radījusi iepriekšējā cigarete. Taisnība, ka dažādi smēķētāji paraduši remdēt savu atkarību dažādos laikos, kas ir ieradums. Taču pati smēķēšana tāds nav.
Sabiedrība bieži uztver smēķēšanu kā ieradumu, tāpēc ērtības labad arī es savā grāmatā to šādi dēvēšu. Tomēr apzinieties, ka tas nav ieradums, bet gan ne vairāk, ne mazāk — ATKARĪBA.
Kad sākam smēķēt, mums sevi jāpiespiež iemācīties tikt ar to galā. Pirms paši esam to aptvēruši, mēs jau cigaretes ne tikai regulāri pērkam, bet mums tās vajag. Ja mums to nav, iestājas panika, un, laikam ejot, mēs smēķējam arvien vairāk.
Tas tāpēc, ka ķermenis kļūst imūns pret nikotīna iedarbību un tā uzņemtais daudzums pieaug. Pēc brīža cigarete pārstāj pilnīgi remdēt stresu, ko pati rada, un aizsmēķējot jūs jūtaties mazliet labāk nekā brīdi pirms tam, taču pat smēķējot esat nervozāks par nesmēķētāju. īstenība ir vēl smieklīgāka nekā valkājot ciešās kurpes, jo, laikam ejot, diskomforts pieaug, pat tās novelkot.
Ir pat sliktāk, jo, cigaretei nodziestot, nikotīns ātri pamet ķermeni, tas izskaidro, kāpēc stresa situācijās mēs mēdzam smēķēt nepārtraukti.
Kā jau teicu — 'ieradums' nepastāv. Smēķētājs turpina tikai tā mazā monstra dēļ, kas viņam šad un tad jāpabaro. Smēķētājs pats izlemj, kad to darīt, taču tas mēdz notikt četros gadījumos vai to kombinācijās.
GARLAICĪBA/KONCENTRĒŠANĀS — divi pilnīgi pretstati!
STRESS/ATSLĀBINĀŠANĀS — divi pilnīgi pretstati!
Kāda burvju viela spēj mainīt savu iedarbību uz pretējo divdesmit minūšu laikā? Ja iedziļināmies — kādas vēl situācijas ir mūsu dzīvē (izņemot miegu)? Patiesībā cigarete nedz kliedē garlaicību un stresu, nedz palīdz koncentrēties un atslābināties. Tas ir tikai māns.
Nikotīns ir ne tikai narkotika, bet arī spēcīga inde, ko lieto insekticīdos (atrodiet šo vārdu savā vārdnīcā). Injicējot sev nikotīna daudzumu, ko satur viena cigarete, jūs acumirklī būtu pagalam. Patiesībā tabaka satur daudzas indes, to skaitā arī oglekļa monoksīdu, turklāt tā ir vienā ģintī ar beladonnu.
Ja izjūtat vēlmi pievērsties pīpei vai cigāriem, man vajadzētu paskaidrot, ka šīs grāmatas saturs attiecas uz visiem tabakas veidiem un jebkuru lietu, kas satur nikotīnu, arī košļājamām gumijām, plāksteriem un inhalatoriem.
Cilvēka ķermenis ir sarežģītākais mehānisms uz mūsu planētas. Neviena suga, pat ne amēba vai tārps, nevar izdzīvot, nezinot atšķirību starp ēdienu un indi.
Tūkstošiem gadu ilgajā dabiskās izlases ceļā mūsu prāts un ķermenis ir attīstījis tehnikas, kas atšķir barību no indes, un apguvis šķietami drošas metodes, kā no tās atbrīvoties.
Katra cilvēka organisms pretojas tabakas garšai un smakai, kamēr iestājas atkarība. Ja iešļāksiet atšķaidītu tabaku dzīvnieka vai vēl neatkarīga bērna sejā, viņi klepos un sprauslās.
Pēc pirmās cigaretes mēs klepojam, bet, izsmēķējot par daudz, jūtam reibumu un fizisku nelabumu. Tas ir mūsu ķermenis, kas saka: 'TU MAN DOD INDI. IZBEIDZ!' Šajā situācijā bieži izšķiras — kļūsim par smēķētājiem vai ne. Tas, ka par tādiem kļūst fiziski vāji ļaudis vai vājas gribas cilvēki, ir māns. Uz mūžu izārstēti ir tie veiksminieki, kam pirmā cigarete šķiet pretīga, jo viņu plaušas netiek ar to galā. Vai arī viņi nav garīgi gatavi smagajam mācību procesam, lai iemācītos ieelpot bez klepošanas.
Šī daļa man šķiet vistraģiskākā. Mēs tik ļoti nopūlamies, lai kļūtu atkarīgi, un tāpēc ir grūti atturēt no tā pusaudžus. Viņi domā, ka varēs atmest jebkurā brīdī, jo vēl mācās smēķēt, un cigaretes viņiem liekas pretīgas. Kāpēc viņi nemācās no mums? Bet kāpēc mēs nemācījāmies no mūsu vecākiem?
Daudzi smēķētāji tic, ka izbauda tabakas smaržu un garšu. Tā ir ilūzija. Patiesībā, mācoties smēķēt, mēs pieradinām savu organismu pie smakas un sliktās garšas, lai dabūtu savu devu, kā narkomāni, kas domā, ka izbauda sevis durstīšanu. Heroīna atkarības sāpes ir baisas, un tas, ko viņi izbauda, ir šo sāpju remdēšanas rituāls.
Smēķētājs iemāca savu prātu nereaģēt uz smaku un slikto garšu, lai dabūtu savu devu. Pajautājiet smēķētājam, kas domā, ka izbauda tabakas garšu: 'Vai tu pārtrauktu smēķēt, ja nevarētu dabūt savas iecienītās cigaretes, bet tikai tādas, kas tev 'negaršo'?' Nekādā gadījumā! Smēķētājs labāk kūpinās vecu auklu, nekā atmetīs, un nav svarīgi, vai jūs pievērsāties paštītām cigaretēm, mentola cigaretēm, cigāriem vai pīpei; tas viss garšo briesmīgi, taču, ja papūlēsieties,
