rada īpašu problēmu. Tomēr, kad atbrīvosieties, LŪDZU, LŪDZU, NEIZDARIET TO PAŠU KĻŪDU. Smēķētāji domā, ka šādi cilvēki atsāk, jo vēl joprojām ir atkarīgi un viņiem pietrūks cigaretes. Patiesībā viņi atmet tik viegli, ka viņiem zūd bailes no smēķēšanas. Viņi domā: 'Es varu izsmēķēt kādu gadījuma cigareti. Pat ja atkal uzķeršos, man būs viegli atmest.'
Man bail, ka tādā veidā tas vis nedarbojas. Atmest ir viegli, taču mēģināt kontrolēt atkarību ir neiespējami. Būtiskākais solis, lai kļūtu par nesmēķētāju, ir nesmēķēt.
Otra smēķētāju kategorija, kas izraisa neapmierinātību, ir tie, kas ir pārāk nobijušies, lai mēģinātu atmest, vai arī uzskata to par smagu cīniņu, kad tomēr mēģina to darīt. Tagad nosaukšu galvenās grūtības.
1. Bailes no neveiksmes. Neveiksmē nav nekā apkaunojoša, bet nemēģināt ir vienkārši muļķība. Paraugieties uz to šādi — jūs slēpjaties no nekā. Sliktākais, kas var notikt, jūs varat izgāzties, un tādā gadījumā jums nebūs sliktāk kā tagad. Tikai padomājiet, cik brīnišķīgi būtu gūt panākumus. Ja nemēģināsiet, zaudējums ir garantēts.
2. Bailes no panikas un nospiestības. Nesatraucieties par to. Tikai padomājiet: kas šausmīgs varētu ar jums notikt, ja jūs neizsmēķēsiet nākamo cigareti? Pilnīgi nekas. Baisas lietas notiks, ja jūs to darīsiet. Jebkurā gadījumā panika ir cigarešu izraisīta un drīz pazudīs. Lielākais ieguvums ir atbrīvošanās no šīm bailēm. Vai tiešām ticat, ka smēķētāji tā prieka dēļ, ko gūst no cigaretes, ir gatavi šķirties no savām rokām un kājām? Ja jūtat, ka jūs pārņēmusi panika, palīdzēs dziļa elpošana. Ja esat kopā ar citiem cilvēkiem un viņi jūs nomāc, ejiet no viņiem prom. Bēdziet uz tukšu garāžu, kantori vai vienalga uz kurieni. Ja jūtat, ka gribat raudāt, nekaunieties. Raudāšana ir dabisks ceļš, kā kliedēt nervu sasprindzinājumu. Pēc raudāšanas vienmēr seko atvieglojuma sajūta. Mēs ļoti nodarām pāri saviem dēliem un zēniem vispār, mācot viņus neraudāt. Mēs vērojam, ka viņi apspiež asaras un sasprindzina žokļus, jo tas esot it kā vīrišķīgi. Kā briti mācām sev vienmēr paturēt nekustīgu augšlūpu, neizrādīt emocijas. Cilvēks ir radīts, lai emocijas izrādītu, nevis apslēptu. Ļaujiet vaļu dusmu lēkmei, kliedziet, bļaujiet. Iesperiet kartona kastei vai dokumentu skapim. Uztveriet savu cīniņu kā boksa maču, kurā nevarat zaudēt. Neviens nevar apturēt laiku. Ar katru brīdi, kas paiet, mazais monstrs mirst. Izbaudiet savu nenovēršamo uzvaru.
3. Norādījumu neievērošana. Neticami, ka daži smēķētāji man saka: 'Uz mani jūsu metode vienkārši neiedarbojas.' Tad viņi apraksta to, kā ignorējuši ne tikai kādu no norādījumiem, bet visus.
4. Norādījumu pārprašana. Galvenās problēmas ir šādas.
a) 'Es nespēju pārtraukt domāt par smēķēšanu.' Protams, ka nevarat, un, ja to mēģināsiet, radīsiet fobiju un būsiet nelaimīgs. Tas ir tāpat kā mēģināt aizmigt — jo vairāk cenšaties, jo grūtāk to izdarīt. Es domāju par smēķēšanu 90% manas dzīves. Svarīgi ir tas, ko domājat jūs. Ja domājat: 'Es labprāt izsmēķētu kādu cigareti' vai 'Kad es būšu brīvs?', — būsiet nelaimīgs. Ja domāsiet: 'URĀ! ESMU BRĪVS,' būsiet laimīgs.
b) 'Kad mirs mazais monstrs?' Nikotīns ļoti ātri atstāj jūsu organismu. Bet nav iespējams noteikt, kad jūsu ķermenis pārtrauks ciest no nemanāmajiem fiziskās atradināšanās simptomiem. Tā nemiera un tukšuma sajūta ir identiska parastajam izsalkumam, depresijai vai stresam. Cigarete to tikai paaugstina. Tāpēc smēķētāji, kas atmetuši, izmantojot gribasspēka metodi, nekad nav īsti droši par to, vai ir no smēķēšanas pilnībā atbrīvojušies. Pat tad, kad ķermenis ir beidzis pārdzīvot nikotīna atkāpšanos, parasta izsalkuma vai stresa gadījumā smadzenes saka: 'Tas nozīmē, ka tev vajag cigareti.' Lieta tāda, ka jums nav jāgaida, kad pāries tieksme pēc nikotīna, tā ir tik nemanāma, ka mēs pat nezinām, ka tā pastāv. Mēs to pazīstam tikai kā sajūtu 'man vajag cigareti'. Vai pēc pēdējā zobārsta apmeklējuma jūs gaidāt, ka jūsu žoklis vairs nekad nesāpēs? Protams, ka ne. Jūs turpināt dzīvot. Pat ja jūsu žoklis joprojām sāp, jūs esat pacilāts.
c) Atklāsmes brīža gaidīšana. Ja to gaidāt, tikai radāt vēl vienu fobiju. Reiz es uz trim nedēļām pārtraucu, izmantojot gribasspēka metodi. Satiku senu skolas draugu, bijušo smēķētāju. Viņš jautāja: 'Kā tu ar to sadzīvo?'
Es atbildēju: 'Esmu izturējis trīs nedēļas.'
Viņš teica: 'Ko tu ar to domā — esmu izturējis trīs
nedēļas?' Es teicu: 'Esmu trīs nedēļas izticis bez cigaretes.' Viņš teica: 'Ko tu domā darīt? Izturēt atlikušo mūžu? Ko tu gaidi? Tu esi to izdarījis. Tu esi nesmēķētājs.' Es domāju: 'Viņam pilnīga taisnība. Ko es gaidu?' Diemžēl drīz atgriezos slazdā, jo tobrīd vēl pilnībā neizpratu tā būtību, taču šo biju sapratis. Jūs kļūstat par nesmēķētāju, kad nodzēšat pēdējo cigareti. Svarīgi ir jau no paša sākuma būt laimīgam nesmēķētājam.
d) 'Es joprojām ilgojos pēc cigaretēm.' Tad jūs esat ļoti dumjš. Kā jūs varat apgalvot: 'Es gribu būt nesmēķētājs' — un tad teikt: 'Es vēlos cigareti'? Tā ir pretruna. Ja jūs sakāt: 'Es gribu cigareti,' — tas nozīmē: 'Es gribu būt smēķētājs.' Nesmēķētāji nevēlas smēķēt cigaretes. Jūs jau zināt, kas patiesībā vēlaties būt, tāpēc beidziet sevi sodīt.
e) 'Esmu izvēlējies izkrist no dzīves.' Kāpēc? Viss, kas jums jādara, ir jāpārtrauc sevi smacēt, jums nav jāpārtrauc dzīvot. Paskatieties, tas ir tik vienkārši. Pāris nākamās dienas piedzīvosiet nelielu traumu. Jūsu ķermenis cietīs no gandrīz nesajūtama nikotīna bada. Paturiet prātā šo: jums nav sliktāk kā bija. Tieši to jūs pārdzīvojāt visu savu smēķētāja mūžu, katru reizi, kad bijāt aizmidzis, baznīcā, lielveikalā vai bibliotēkā. Tas jūs nesatrauca, kamēr bijāt smēķētājs, un, ja tā turpināsiet, cietīsiet no tā visu atlikušo mūžu. Cigaretes nerada maltītes un sabiedriskas situācijas, bet sagrauj tās. Pat tad, kamēr jūsu organisms vēl joprojām alkst nikotīna, maltītes ir brīnišķīgas. Dzīve ir brīnišķīga.
