gramatplauktiem gar sienam un dazadam sarezgitam iericem apkrautu galdu centra. Otraja pazemes stava atradas «virtuve» un lieliska vannas istaba ar visam ta devetajam ertibam. isu majas vienigi vannas istaba ir spogulis. Ielukojies taja, es nobijies atkapos: astonas dienas neskuta, izspurusi barda man nedarija godu. Apvaicajos Suili, kam, vai vini pazist kaut ko lidzigu bardas skujamajam aparatam.
— Ne. Mums mati uz sejas neaug. Varbut skujamo varetu sameklet uz Resana, kur mit dazadu cilvecu parstavji. Starp tiem ir ari spalvaini. Pastasti sikak, kads sis «skujamais» izskatas, un es liksu, lai to pagatavo. Bet paslaik gudrie velas redzet tevi tadu kads esi.
— Ne, es nedrikstu viniem radities ka ists mezonis! — es iebildu. — Es tacu reprezenteju savu planetu!
Suiliks pasmaidija:
— Tu parstavi astonsimt sesdesmit otro mums zinamo planetu, kuru apdzivo cilveki Ta ka gudrie ir redzejusi ari daudz lielakus briesmonus par tevi!
Par spiti sim mierinosajam apgalvojumam es tomer izmantoju vannu, lai mazliet apkoptos. Jaatzist, ka isu vannas istabas ertibas butiba neatskiras no analogam iericem pie mums.
Kad uzkapu augsstava, Suiliks jau bija gatavs celam. Mes izgajam lauka, un esmierigi devos uz ksillu. Budams vispar jautras dabas, Suiliks saka sirsnigi smiet, proti, vairakas reizes aprauti iesvilpas, kas isiem nozime skalus smieklus.
— Ne, ne, ksills mums nav vajadzigs! Neesam tacu tik svarigas personas, lai paris simt brunnu lidojumam velti teretu kseiltu. Nac surp!
Majai otra puse zeme bija ierakta svira
Suiliks noliecas un to parava. Mums pie kajam paveras luka, un no tas augsa pacelas miniatura lidmasina bez propellera un bez reaktivo dzineju sprauslam. Tai bija loti plani sparni ar apmeram cetrus metrus plasu vezienu. isas, noapalotas fizelazas garums neparsniedza divarpus metrus. Ritenu vieta — sliecu paris uzliektiem galiem.
— Tas ir reobs, — Suiliks paskaidroja.
Ceresim, ka drizuma ari tev tads bus.
Reoba bija divi sedekli, tie atradas viens aiz otra. Es, bez saubam, ienemu pakalejo, bet Suiliks — pilota vietu. Apmeram divdesmit metrus slidejusi pa maurinu, mes speji pacelamies gaisa. Reobs lidoja bez troksna, tas likas apbrinojami dross un paklausigs. Atri pacelusies liela augstuma, uznemam kursu kalnu virziena, tiesi uz austrumiem. Salidzinot musu talo reisu laineru un sa reoba lidojumu, nospriedu, ka ta atrums — ap sessimt kilometru stunda. Velak ne reizi vien, pats vadidams sadu lidmasinu, parliecinajos, ka nepieciesamibas gadijuma ar to iespejams attistit virsskanas atrumu.
Vari iedomaties, cik alkatigi es lukojos ainava, kas pletas leja zem mums. Mes lidojam parak augstu, lai saskatitu sikumus, tacu mani uzreiz parsteidza tas, ka uz Ellas nav pilsetu. Savu izbrinu neslepu Suilikam.
— Uz Ellas, — vins teica, — piecsimt solu radiusa aizliegts celt vairak par trim majam.
— Un kads ir Ellas iedzivotaju skaits?
— Septinsimt miljonu, — vins atbildeja. — Ak, piedod, lai parraiditu tev savas domas, jo musu skanu valodu tu vel nesaproti, esmu spiests nemitigi griezties atpakal, ko nedrikstu darit — man tacu javero cels.
Es Suiliku ar jautajumiem vairs neapgrutinaju. Zem mums palika neparastas, citrondzeltenas mezu galotnes, tad vairakas upesi kas, savienojoties plasa straume, iepluda jura. Ka milziga pussala okeana iestiepas! kalnu greda. Driz vien celu skersoja citi gaisa kugi, gan tikpat viegli ka musejais, gan lieli un smagi milzeni. Apmetusi likumu pedejai kalnu smailei virs juras, mes strauji laidamies lejup. Suiliks, pieversies man, pazinoja:
— Pa kreisi starp divam klintim pacelas Zinibu pils.
Ieleju, ko ieskava augstas kraujas un kas sniedzas lidz plasajam, baltajam liedagam, skersoja gigantiska siena ar milzigu maksligu terasi virs tas.
Uz terases starp zalu, melu un dzeltenu koku lapotnem videja baltas, zemas, garas ekas. Dibenplana cita siena balstija augsejo mazako terasi; tas lielako dalu aiznema Partenonam lidziga, apbrinojami proporcionala celtne.
Musu reobs nolaidas uz apaksejas terases blakus zalai lapu koku birztalai, kas saja svesaja pasaule man likas tuva un mila.
Uz augsejo terasi veda monumentalas kapnes. Suiliks paskaidroja, ka tas ir Cilvecu kapnes. Saskaitiju simt vienpadsmit zemu pakapienu. Katram no tiem abas puses slejas zelta teli, kas vairak vai mazak atgadinaja Zemes cilvekus. Sadevusies rokas pa tris vai cetri, tie, liekas, steidzas augsup, kur pasa kapnu gala staveja zalgana metala skulptura — isa tels, kas ar draudzigu zestu sagaida viesus. Te bija loti neparastas butnes, dazas no tam man pat iedvesa sausmas. Redzeju sejas bez deguniem, galvas bez ausim, ar trim, cetram vai pat sesam acim, butnes ar sesam kajam, gan neizsakami apburosas, gan neticami drausmas, kroplas un spalvainas. Visi sie teli vairak vai mazak atgadinaja cilvekus, kaut vai tikai ar galvas un kermena vertikalo stavokli. Jo augstak mes kapam, jo lielaks nemiers mani parnema, raugoties skulpturas un apzinoties, ka tas nav makslinieka murgainas fantazijas auglis, bet gluzi patiess isiem pazistamo astonsimt sesdesmit vienas cilveces parstavju atainojums. Pedejie pakapieni vel nebija aiznemti. Noradijis uz kadu no tiem, Suiliks man teica:
— Luk, tava vieta! Seit tiks uzstadits Zemes cilveka tels. Un tu, ka jusu cilveces pirmais parstavis uz Ellas, busi tam par modeli. Kura puse tevi novietos, vel nezinu. Butiba tava vieta butu pa labi, blakus cilvecem, kuras uz savam planetam vel nav iznidejusas karus!
Kreisaja puse augsejo pakapienu ienema varens milzis ar izvalbitam acim un kailu pauri, tam prieksa staveja smuidra butne, loti lidziga Zemes cilvekiem: tikai velak ieveroju, ka tai ir cetri pirksti.
(Te nu es nenocieties paskatijos uz Unas rokam. Klers, to redzedams, pasmaidija un turpinaja stastu.)
Pagajusi garam isa telam, uzkapam augseja terase. Gribedams papriecaties par ainavu, kas no sejienes atklajas, es atskatijos. Apakseja terase skita karajamies gaisa virs zilas juras, kas gausi vela baltkrepjainus vilnu valus. Zalas birztalas fona musu reobs likas pavisam mazins. Netalu no ta bija nolaidusies ari citi lidaparati, un pa kapnem augsup steidzas vairaki isi. Es velreiz paraudzijos pedeja tela kapnu kreisaja puse.
— Kas ir si butne?
Tas dzivo gandriz tikpat talu ka tu. Tam vienigajam, neskaitot mus, ari zinams ahuna cels. Mes to neatklajam, vini ieradas pie mums pasi un drizak atklaja mus. Jus, Zemes cilveki, esat viniem loti lidzigi. Tuvuma sis butnes pagaidam redzejusi tikai gudrie, tapec neko daudz par tam nezinu. Ja gudrie gribes, vini tev pastastis vairak.
— Un kas ir sie gudrie? Vai jusu valstsviri?
— Ne, vini par tiem paraki. Gudrie zina daudz, un vinu rokas ir augstaka vara.
— Vai vini loti veci?
— Ne visi. Dazi no tiem vel diezgan jauni. Sodien es, tapat ka tu, redzesu vinus pirmoreiz. Man sis gods pieskirts tapec, ka atvedu tevi uz Ellu, kaut gan Aass tam pretojas.
— Bet kadu stavokli ienem Aass?
— Ari vins velak drosi vien bus gudrais. Bet nu mums laiks iet!
Mes devamies talak uz Partenonam lidzigu eku. Tuvuma tas izradijas krietni lielaks neka izskatijas pa gabalu. Masivas metala divviru durvis bija plasi atvertas, tomer, pirms gajam ieksa, Suiliks isos vardos sniedza paskaidrojumus sardzes viriem, kas bija brunojusies ar vieglam balta metala nujinam.
Kad mus ielaida, nokluvam gaiteni, kura sienas rotaja freskas, kas atteloja nezinamu planetu ainavas. Ilgi pie tam kaveties nebija laika. Pa brunam koka durvim gaitena gala nonacam neliela zale. Kads virs, kas pildija izrikotaja pienakumus, lika mums uzgaidit, kamer pats, nozuzdams pretejas durvis, devas mus pieteikt. Driz vien atgriezies, vins lika, lai sekojam.
Mus ieveda zale, kura atgadinaja amfiteatri. Uz tas pakapieniem izvietotajos atzveltnos sedeja ap cetrdesmit isu un leja, zales centra — tris viri. Daudzi no viniem izskatijas loti veci: zala ada likas izbalejusi, baltie mati — plani un nespodri, tacu sejas nemanija nevienas kruncinas.
Man ieradija vietu viena no amfiteatra apaksejiem sedekliem. Un te peksni gadijas kada pati par sevi nenozimiga liksta, kas tobrid mani pagalam satrieca. Atspiedies uz sedekla labas rokas balsta, nevilus pieskaros kadai podzinai: nakamaja mirkli sedeklis atzvelas atpakal, parverzdamies gulta, bet es gandriz tenteriski novelos uz gridas. isos, kas ir loti jautra un aspratiga tauta, sis incidents izraisija skalus smieklus. Ka velak uzzinaju, amfiteatra griesti tiek izmantoti ka ekrans un sedekli ar noluku atgazti atpakal, lai ertak varetu noskatities parraides.
Versoties pie trim gudrajiem, kas sedeja amfiteatra centra, Suiliks sava valoda skali nolasija ekspedicijas atskaiti. Es no tas, bez saubam, nesapratu ne varda. Zinojums nebija gars. Mani loti parsteidza tas, ka Suilikam
