drausmiga bija planeta Sifans! Bet tobrid man par to vel nebija ne jausmas un es uzskatiju, ka isi, neverojot zalo adas krasu un baltos matus, ka fiziski, ta garigi loti tuvi Zemes cilvekiem.
Savos iespaidos dalijos ar Suiliku. Vins nepaguva atbildet, jo iejaucas Esinas jaunaka masa Eseniza:
— Protams! Ari man skiet, ka tu esi vienkarsi rozaina krasa nokrasojies iss!
Suiliks miklaini pasmaidija un pec isa pardomu briza teica:
— Patiesibu sakot, jus neko nezinat. Tacu es jau pazistu piecu planetu cilveces, no kuram kreni tik loti atgadina mus, ka gruti pat atskirt. Sakuma mani loti parsteidza lidzigie paradumi. Bet velak… Kas zin, varbut ari tu, padzivojis ilgaku laiku uz Ellas, saksi pret mums iztureties tapat ka Sika planetas fruni? Si planeta rinko ap Sestas galaktikas zvaigzni Venkoru. Zinamu apsverumu del fruni uztur ar mums sakarus, tacu faktiski isus neieredz.
Driz vien mes atvadijamies. Eseniza un vinas bralis Arss ceremoniali noveleja laimigu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Sleram», proti, Vsevolodam Klera kungam. Esina mus pavadija sava reoba.
Pec stundas sasniedzam Suilika majas. Esina tur ilgi neuzkavejas, un mes ar Suiliku palikam divata. Ko isti darijam un ka beidzas mana pirma diena uz Ellas, vairs ne atceros. Tomer, ja atmina nevij, isu valodu macities tad vel nesaku. Iespejams, ka Suiliks mani tovakar pamatvilcienos iepazistinaja ar saistoso «zvaigznu sahu», ko ar ipasiem zetoniem, kas attelo zvaigznes, planetas un ksillus, spele uz apala galdina, censoties; panakt zinamu situaciju, kas lauj iegut «misliku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatit par zaudetu, jo «misliks», no kura izvairities ir parak gruti, sak dzest pretinieka zvaigznes. Bet var jau but, ka toreiz mes «zvaigznu sahu» vel nespelejam, citadi es noteikti butu lukojis kaut ko izdibinat par noslepu-3 mainajiem mislikiem, tacu sis jautajums ittanl noskaidrojas krietni velak. Lai vai ka — sfl spele ir daudz interesantaka par musu sahu! un, ja vien bus laiks, varbut ari tev to iemal cisu.
Tatad pirmo vakaru mes ar Suiliku pavadijam kopa. Jau tad pret so jaunekli, kuram velak bija lemts klut par manu labako draugu uz Ellas, saku just dzilas simpatijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautigs ka visi vina tautiesi, turklat vinam piemit isiem reti sastopamas ipasibas — atsauciba un sirsniba. Vispar Ellas tauta skiet laipna un viesmiliga, bet augstaka mera vienaldziga.
Nolaidas nakts, mana pirma ista nakts uz svesas planetas. Pec vieglam vakarinam, kuras man atsutija Gudro padome, kad pirmoreiz nobaudiju ta saucamos «sinzu edienus», kas garsoja pec galas, mes, izgajusi lauka, apsedamies majas prieksa. Paveries augsup, es parsteiguma sastingu: debesis bija ka nosetas ar spidekliem, un skita, ka mani raugas miljoniem svesu zvaigznu. Pavisam tuvu ka maza saule mirdzeja kada zvaigzne. Debesim pari stiepas neparasti blivs, spozs Piena Cels.
Suiliks par spiti jaunibai bija jau veicis neskaitamus celojumus Visuma un nosauca man dazas zvaigznes — Esalanu un isu pirmas dzimtenes sauli, Ellai vistuvako Oriaboru; zinami apstakli, kuri man noskaidrojas tikai velak, spieda isu sencus parcelties no sis saules sistemas uz Ellu. Vel Suiliks mineja Eriante, Kalvenoltu, Beroe, Asliru, Esemonu, Sialkoru, Sidemu, Fenganteoru, Sesinsiafanu, Astarroele… Debesis bija samera gaisas, vietam spozakas par musu Piena Celu. Suiliks paskaidroja celoni: Ellas saule Jaltars atrodas nevis galaktikas mala, ka museja, bet gandriz tas centra. Attalumi starp zvaigznem saja kosmosa nosturi nav lieli: no Ellas lidz tuvakajai — Oriaboram — nav vairak ka ceturtdala musu gaismas gada. Tas isiem liela mera atviegloja pirmos starpplanetu lidojumus, bet ieverojami trauceja kosmosa un citu galaktiku apgusanu, kad pec pirmajiem meginajumiem izmantot ahuna celu vini nonaca pie savas galaktikas robezam.
Iztaujaju Suiliku par vina celojumiem kosmosa. Bez piecam cilveku apdzivotam plane-i tam vins bija apmeklejis vel daudz citu, gan tadu, kur dziviba neeksisteja, gan tadu, kur sastopamas tikai tas zemakas formas. Dazas no sim planetam, piemeram, isu jeb Pirmas galaktikas Birans, kas rinko ap Fzianu, ir neizsakami skaistas, citas turpreti drumas, tuksnesainas. Suiliks bija nolaidies ari uz Pirmas galaktikas saules Ephana planetam Auras un Zena, kuru iedzivotaji pasi sevi iznicinajusi drausmigos karos. Suiliks paradija man tik lieliskus so pasaulu krasainus fotouznemumus, par kadiem mes, Zemes cilveki, nevaram ne sapnot. Dazi no siem uznemumiem tagad glabajas pie manis. Vins radija man brinumaina karta saglabajusos trauslu stikla statueti, ko atradis kadas sagrautas Auras pilsetas drupas. Taja atainota sparnota cilvekveida butne ar konusam lidzigu galvu skita loti neparasta, tacu nenoliedzami liecinaja par lielu makslinieka meistaribu. Rokas sasilstot, stiklam lidziga masa, no kuras statuete veidota, izdves zelas, vaidosas skanas, it ka apraudot boja gajuso cilveci. Atklajusi Visuma vairakas sadas senak apdzivotas, bet tagad izmirusas planetas, isi, vairidamies no sergas un no atgriesanas pie kara neprata, bija pienemusi iznemuma likumu.
Kad tovakar beidzot apgulos, man galva druzmejas jaunie iespaidi, acu prieksa griezas visas tuvas un talas zvaigznes — Esalans, Oriabors, Eriante… Lai aizmigtu, biju spiests iedarbinat «miega, aparatu».
Nakama diena ipasas atminas mani neatstaja, pareizak sakot, tas sapluda kopa ar daudzajiem turpmako dienu iespaidiem. Tacu treso dienu uz Ellas, kad atkal ierados Zinibu pili, atceros lieliski.
Mani turp aizveda Suiliks sava reoba. Lidojums bija iss. Suiliks tulit aizgaja, bet mani ieveda Azlema kabineta. Taja pie kailajam sienam redzeju vienigi piecus lielus cetrsturainus ekranus, kas likas darinati no matstikla. Telpas vidu uz raiba zalganzila galda atradas vairakas miniaturas ierices un kompliceta meraparatu pults. Azlems man piedavaja kreslu sev iepreti. Man peksni likas, it ka es arvien vel butu arsts praktikants, ko pie sevis izsaucis «profesors».
Azlems, bez saubam, vairs nebija jauns, vina stipri izbalejusi zalgana ada skita pelecigi bala ka smagi slimam cilvekam. Tacu augumu ciesi pieklavigaja pelekaja zida triko varetu apskaust pat dazs labs musu atlets.
Kaut gan isi nav fiziski stipraki par mums, vinu muskulatura nevainojami attistita un loti proporcionala. Bet Azlema gaisi zalas, lielas acis, kadas raksturigas visiem vina tautiesiem, nudien, atstaja tiri jaunekligu iespaidu.
Neuznemdams domu sakarus, Azlems ilgi mani veroja. Sapratu, ka tieku salidzinats ar daudzu citu pasaulu iemitniekiem, kuri jau stavejusi vina prieksa. Tad starp mums sakas bezvardu saruna:
— Patiesi zel, — vins raidija, — ka tavi tautiesi, uzbrukot ksillam, nogalinajusi divus musu kosmosa petniekus. Te mazliet vainojams ari Aass. Vins nedriksteja ieiet jusu atmosfera bez zinamiem aizsarglidzekliem. Bet pirms ksilla nolaisanas uz Zemes, nemanidami tuvuma nekadus lidaparatus, musejie nosprieda, ka jums lidosanas maksla vel svesa.
— Mes to apguvam nevisai sen, — es paskaidroju. — Tacu, neparkapis musu atmosferas robezu, Aass to nevareja zinat, jo musu lidaparati, iznemot raketes — Zemes pavadonus, vel nav spejigi ieiet starpplanetu bezgaisa telpa.
— Ko tu saki? Jus protat lidot, bet nespejat tikt pari atmosferas robezai? Pag. ka isti sauc to aparatu, kuram tas izdevies? So tavu domu es pilniba neuztveru.
— Rakete, — prata attelodams tas darbibu, skali atkartoju.
Azlema seja pauda izbrinu.
— Skaidrs! Teoretiski mes «raketes» pazistam, bet tas nelietojam. Tam ir parak zems lietderibas koeficients!
— Ari mes agrak tas uzskatijam vienigi par laika kavekli. Praktisku nozimi tas ieguvusas tikai pedejos gados.
— Tatad jusu lidaparatu uzbuves pamata ii nesejraketes?
— Ne visiem. Vairumam ir ieksdedzes dzineji.
Ari so jedzienu vajadzeja paskaidrot tuvak. Jutos ne mazak parsteigts ka Azlems un savukart iedrosinajos uzdot jautajumu:
— Bet sakiet, kada sakariba var but starp lidojumiem atmosfera un iespeju iziet starpplanetu telpa?
— Tas pats par sevi saprotams! Tiklidz radas iespeja izmantot negativos gravitacijas laukus, lidojumi starpplanetu telpa kluva par tiri tehniskas dabas jautajumu, kas ir atkarigs no so lauku blivuma. Vai jus tos izmantojat?
— Noteikti zinu, ka ne, kaut gan laga nesaprotu, ko jus ar to domajat?
Azlems ilgi lukoja mani izglitot. Diemzel, lielako dalu paskaidrojumu es ne vien nesapratu, bet pat vispar «nedzirdeju». Vins lietoja man pilnigi svesus jedzienus, un lidz ar to domu sakars starp mums partruka. Rugti nozeloju, ka neesmu fizikis un ka tu neesi kopa ar mani. Tacu viskompetentakais no Zemes cilvekiem, bez saubam, butu bijis Einsteins! Velti pulejies man kaut ko ieskaidrot, Azlems beidzot pieversas tematam, kas man bija labak saprotams:
— Lai kadi ari butu jusu lidaparatu dzineji, svarigi ir tas, ka jusu lidaparats sekmigi uzbrucis musu ksillam. Tu Suilikam apgalvoji, ka ta bijusi kluda. Gribu tam ticet.
