butnei. Sameklejis un iesledzis kabatas lukturiti, versu staru kuliti tiesi uz prieksu. Gaismu atstaroja milziga diska metala apvalks. Drebosu sirdi tuvojos savadajam milzenim. Zelie kunksti, skiet, skaneja preteja puse. Pinoties virsos, uzduroties dzelksnainajiem krumiem, uz katra soja klupot un ladoties, pats vel laga neturedamies kajas, apgaju apkart noslepumainajam diskam un peksni, iekvelojies neparvarama zinkare, aizmirsu bailes. Vaidus sadzirdeju aizvien skaidrak. Apstajos nelielu metala durvju — atvertas lukas prieksa, kas veda noslepumaina milzena ieksiene.
Luktura gaisma manam acim atklajas pilnigi tuksa, saura eja, kas beidzas ar baltam metala durvim. Uz tadas pasas metala gridas guleja cilveks — vismaz sakuma es to notureju par cilveku. Vina garie mati bija gluzi balti un skita, ka vins butu gerbies pieklaviga zala triko, kas spideja ka zids. No retas galva sucas tumsas asinis. Kad noliecos pie vina, svesais apklusa un, krampjaini noraustijies, nomira.
Devos lidz ejas galam. Durvis skerssienai tik blivi piegula, ka skita. — ejai nav turpinajuma, tacu labaja puse krusu augstuma ieraudziju sartu izcilni un to piespiedu. Siena sadalijas divas dalas, un mani apzilbinaja spilgta, zilgana gaisma. Taustidamies gar sienam, pasperu dazus solus uz prieksu un dzirdeju, ka aiz manis durvis atkal sabidas.
Ar rokam piesedzis seju, uzmanigi paveru acis: atrados sessturaina telpa, tas augstums vareja but divi un diametrs apmeram pieci metri. Sienas viscaur bija iemontetas ermotas, neizprotamas ierices, bet telpas vidu zemos atzveltnes kreslos guleja tris butnes. Tas bija vai nu mirusas vai bezsamana. Tagad es netrauceti vareju tas noverot.
Iesakuma parliecinajos, ka sis butnes nav cilveki. Visa visuma tas loti atgadinaja mus: slaids kermenis, divas kajas, divas rokas, ovala galva, samerigs kakls. Tacu detalas atklajas atskiriba. Kaut gan svesie bija lielaki par cilvekiem, vinu kermenis izskatijas daudz trauslaks, kajas bija loti slaidas un garas, ari rokas garakas neka mums, platam plaukstam, septiniem dazada garuma pirkstiem; divi no tiem, ka velak uzzinaju, bija parejiem pretstatiti, lidzigi musu ikskim. Saura, augsta piere, lielas acis, strupais deguns, mazas ausis, planas lupas un platinblondie, gandriz baltie mati pieskira vinu ejam neparasti divainu izskatu. Tacu vissavadaka bija vinu zidaini maiga, zalgana mandelkrasas ada. So butnu vienigais terps — ciesi pieklavigs zals triko — labi izcela vingros, iegarenos muskulus. Vienam svesiniekam bija sadragata roka, no valejas bruces pileja asinis, veidojot uz gridas tumszalu pelki.
Mirkli vilcinajies, piegaju pie ta, kas guleja tuvak durvim, un pieskaros vina vaigam. Tas bija silts un elastigs. Atkorkejis savu mednieka blaski, lukoju ieliet svesajam rikle malku baltvina. Reakcija bija gluzi negaidita. Paveris gaiszalas acis, vins paris sekundes mani ciesi noskatijas, tad, uzlecis kajas, metas pie kadas siena iemontetas ierices.
Vel pirms nedaudz gadiem biju veikls regbija speletajs, tomer tik speji nobloket pretinieku ka soreiz man nekad nebija izdevies. Prata zibenigi pavideja doma — svesais steidzas pec ieroca! Vinu vajag aizkavet! isu bridi nepazistama butne energiski pretojas, bet es izradijos stipraks. Beidzot, vinu pieveicis, palaidu vala un palidzeju piecelties. Tad notika kaut kas pavisam neticams — svesa butne ielukojas man acis, un manas smadzenes saka veidoties lidz sim nepaziti, tacu skaidri saprotami domu teli.
Ka tev zinams, es reiz piedalijos diskusija starp musu departamenta, medikiem un kadu sarlatanu, kurs apgalvoja, ka domu parraides cela spejot dziedinat vajpratigos, pilnigi atjaunojot vinu psihi. Sarakstiju vairakus rakstus, apgazdams sos nepamatotos murgojumus, un uzskatiju, ka stridigais jautajums ir izskirts. Atgadinu to, lai tu labak saprastu, kapec manam parsteigumam tobrid pievienojas zinama vilsanas un kapec paris sekundes es klusiba ladeju butni, kas staveja mana prieksa ka dzivs pieradijums tam, ka esmu maldijies. Acimredzot svesais manas domas saprata, un vina izteiksmigaja seja atspogulojas kaut kas bailem lidzigs. Steidzos vinu nomierinat, skali apgalvojot, ka neesmu surp nacis launos nolukos.
Paskatijies sanus un ieraudzijis ievainoto biedru, svesais devas tam klat, tacu bezcerigi atmeta ar roku un atkal tuvojas man, lugdams sniegt palidzibu. Es nedzirdeju neviena varda, tikai domas uztveru kadu iekseju neskanigu balsi, bez jebkada tembra un akcenta. Piegajis pie ievainota un sameklejis kabata auklas galu un tiru mutautinu, uzliku znaugu. Zalas asinis parstaja plust! Lukoju izdibinat, vai svesinieku komanda nav arsta. Mums izdevas saprasties tikai tad, kad domas vardu «arsts» nomainiju ar vardu «dziedinatajs».
— Baidos, ka vins ir miris — zaladaina butne atbildeja.
Ta aizgaja, ka liekas, meklet arstu, bet driz Vien atgriezas un paskaidroja, ka ari citas telpas esot daudz ievainoto. Kamer pardomaju, ko iesakt, samanu atguva svesinieks, kuram biju uzlicis znaugu, un pec mirkla ari vel otrs. Nu es atrados triju nezinamas pasaules viesu sabiedriba.
Neviens no viniem nebija naidigi noskanots, jo pirmais parejiem atri paskaidroja notikuso. Tikai tagad sapratu, ka domu parraide partrukst, tiklidz vini nelukojas cits citam acis vai mazliet.attalinas. Tados gadijumos vini sarunajas skali. Svesinieku valoda — moduletu, salcosu skanu savirknejums — bija loti raita.
Nozudis sauraja izejas kamera, Suiliks — la musu valoda varetu saukt to, kurs pirmais bija atguvis samanu, — atgriezas ar arsta liki.
Pie sim divainajam butnem pavadiju neparastu nakti. Lidz pat ritam nemos, parsiedams ievainotos. Neskaitot divus mirusos, svesinieku bija pavisam desmit, tai skaita Cetras sievietes. Tas bija neaprakstami skaistas butnes. Acs, atri apradusi ar savado adas krasu, uztvera tikai slaido stavu gleznas linijas un vingras, graciozas kustibas. Salidzinot ar sim butnem, jebkurs musu labakais sportists liktos neveikls un pati skaistaka meitene — lempiga. Bez paris kaulu luzumiem un dazadiem sasitumiem vairaki, skiet, bija ievainoti ar skembam. Apkopu slimniekus, cik labi vien speju. Talka naca divas vinu sievietes. Jau tonakt par sim svesadajam butnem so to uzzinaju, bet pagaidam pie ta nepakavesos, jo velak man atklajas daudz vairak.
Dregns un peleks uzausa rits. Debesis bija apmakusas, un driz vien pa lidaparata izliekto metala apvalku saka bungat lietus. Kad tas nedaudz mitejas, es devos lauka un gaju milzenim apkart. Tas atgadinaja gludu, monolitu puleta, nekrasota metala disku, kas mazliet zilgani spideja. Taja nemanija neviena loga. Durvim preteja puse apvalka regojas divi dzili caurumi, apmeram trisdesmit centimetru diametra. Izdzirdis vieglus solus, atskatijos. Kopa ar diviem biedriem Suiliks stiepa surp dzeltenu metala cauruli un vairakas apsuves plaksnes.
Remonts nevilkas ilgi. Suiliks ar dzelteno cauruli paris reizu apvilka ap bojajumu malam. Metals atri kusa, kaut gan es nemaniju pat ne niecigako liesminu. Kad caurumu malas bija ieguvusas vajadzigo veidu, tiem uzlika ielapus, kurus atkal apstradaja ar dzelteno cauruli, ieprieks to ipasi noregulejot. Ielapu plaksnes kluva pavisam mikstas un sakusa ar apvalku tik ciesi,ka metinajuma suves nemaz nevareja manit.
Apskatijusi aparata iekspusi, mes ar Suiliku iegajam telpa, kas atradas zem bojatas kupola dalas. Divkarsas caulas ieksejais slanis bija jau salabots, tacu visa iekarta vel atradas bediga stavokli. Si telpa acimredzot nodereja ka laboratorija. Tas centra staveja gars galds, uz kura metajas vel nenokoptu stikla lausku kaudzes, samudzinati vadi un gandriz pavisam sadauziti sarezgiti aparati. Noliecies par kadu no tiem, slaida auguma svesinieks pulejas savienot vadus.
Suiliks ieskatijas man acis, un es uztveru vina domas:
— Kapec sis planetas iemitnieki mums uzbruk? Neko launu tacu neesam jums nodarijusi. Gribejam tikai nodibnat sakarus, tapat Ka ar daudzam citam planetam. Tik naidigi noskanotas butnes ka jus sastopamas vienigi noladetajas galaktikas. Kad jusejie nonaveja divus musu komandas loceklus, nekas cits neatlika ka iznicinat uzbruceja lidapai otu. Musu ksills bija bojats, tapec vajadzeja piespiedu karta nolaisties, gandriz vai avaret. Sakara ar so piespiedu nolaisanos radas jauni bojajumi un plisumi. Pagaidam vel nav zinams, vai vispar spesim no sejienes aizlidot.
— Man loti zel, ticiet man. Bet Zeme tagad lielakoties atrodas divu preteju nometnu vara, kuras uzskata, ka ikviens nepazistams lidaparats pieder ienaidniekam. Bet kur jums uzbruka? Austrumos vai rietumos no sejienes?
— Rietumos no sejienes. Vai patiesi jus uz sis planetas vel dzivojat savstarpeju karu perioda?
— Diemzel, ja. Pirms nedaudz gadiem kars aptvera gandriz visu musu zemeslodi.
Slaidais «cilveks» pie galda pateica dazus vardus. Suiliks domas tos man partulkoja:
— Aizlidot no sejienes mes varesim tikai pec paris dienam. Tagad jus varat iet un pavestit savas planetas iedzivotajiem, ka mea esam miermiligi, kaut gan aizstavesanas lidzeklu mums netrukst.
— Nudien, laiks doties majas, — es atteicu. — Manuprat, saja apvidu jums briesmas nedraud. Sai gadalaika cilveki te nav sastopami. Un tomer, lai izvairitos no nejausiem incidentiem, nevienam par jums nestastisu. Ja atlausit, novakare ieradisos velreiz jus apraudzit.
Klupdams krizdams devos prom lietu. Kajas stiga meza dukstis, seja sitas salijusie zari, bet es tik gaju un domaju par so neticamo piedzivojumu. Tacu lemums jau bija nobriedis. Tiklidz satumsis, es atgriezisos surp.
Uzmeklejis savu masinu, aizbraucu lidi ciematam. Ieraugot mani, veca auklite skali iekliedzas: galva man regojas dzila reta,matos — tumsas, sarecejusas asinis. Sastastiji vinai visadas blenas par nelaimes gadijumi
