medibas, iztiriju retu, nomazgajos, parger bos un ar apskauzamu estgribu sedos pie brokastgalda. Diena likas neciesami gara bet, tiklidz metas kresla, saku gatavoties celam. Tomer izbraucu pilniga tumsa, izveledamies klusus aplinku celus.
Lai celmala pamesta masina nepieverst uzmanibu, noslepu to meza. Tad cauri bie zoknim devos Manju klajuma virziena. Pietiekami attalinajies no cela, iesledzu kabajl tas lukturiti, jo tumsa spraukties caurll dzelksnainajiem krumiem bija parak riskanti. Ta laimigi nonacu gandriz lidz pasam klajumam. Virs ta, it ka luminiscejosas pulkstena ciparnicas izstarota, vizeja bala, zalgana gaisma. Dazus solus talak, klupdams par sakni, ar troksni visa garuma nostiepos zeme. Tai pasa bridi koki un krumi saka tiekties man preti, un piecelies jutu, ka nespeju ne soli kustet no vietas.
Tas nenozime, ka mana prieksa butu izaugusi siena. Neka tamlidziga! Gluzi vienkarsi, parkapjot zinamu robezu, ko iezimeja pusloka par mani noliekusies koki un krumi, gaiss vispirms kluva valkans, tad speji daudz blivaks, kaut gan citadi si robeza nemaz tik noteikta un nemainiga nelikas. Brizam man izdevas pavirzities soli uz prieksu, tacu nakamaja mirkli es tiku maigi atsviests atpakal. japiebilst, nekadus elposanas traucejumus nemaniju. Skita, ka no klajuma, kura vidu atradas «lidojosais skivis», surp plustu kadi specigi vilni, kas mani nemitigi atvairija. Minutes desmit spitigi lukoju tikt par. sim apburtajam lokam, bet velti. Toties velak es lieliski sapratu, kadas sausmas nakamaja diena te bija pardzivojis nabaga Buske. Bet par vinu stastisu mazliet velak.
Galu gala es saku paklusa balsi saukt. No tumsa kupola caur koku zariem lidz manim izlauzas spozs gaismas stars. Vienlaikus likas, ka elastiga siena atkapjas, un es pagaju uz prieksu apmeram divus metrus. Peksni ta atkal kluva bliva un saklavas ap mani ta, ka vairs nespeju pavirzities ne uz prieksu, ne atpakal. Man seja iesitas gaismas strele. Apzilbis aizgriezos un parsteiguma iepletu acis: ne talak ka metru aiz manis staru kulis ka nogriezts partruka, un esmu parliecinats, ka, stavot paris centimetru arpus gaismas loka, to neviens pat nemanitu. Velak uz Ellas pieredzeju dazdazadus brinumus, bet sai bridi man viss likas pilnigi neticams, ar veselo sapratu nesavienojams.
Kads aizskara manu plecu, un es atkal pagriezos uz klajuma pusi. Man blakus staveja viena svesinieku «sieviete». Vinas domas uztvert nespeju, tomer acumirkli sapratu, ka so butni sauc Esina un ka vina nakusi mani meklet. Divaina karta mes bez grutibam devamies uz prieksu un driz vien sasniedzam; «lidojoso skivi».
Mani sagaidija sirsnigi, bez jebkadas neuzticibas. Suiliks isi parraidija:
— Vai es neteicu, ka mums aizstavesanas lidzeklu netrukst?
Apvaicajos, ka jutas ievainotie. Izradijas, ka visi ir krietni vien atspirgusi. Pec pagajusas nakts uztraukuma un jucekla isi — vai es jau nemineju, ka ta vini sevi sauca? — bija loti atri atjegusies, ievedusi kartibu un nu papildu elementarajai pirmajai palidzibai, kuru biju sniedzis, it nemaz nepazistot vinu anatomiju un fiziologiju, iedarbinajusi biostaru generatoru. Pie ta sikak pakavesos turpmak.
«Lidojosa skivja» iekspuse bija jau pilnigi salabota, tacu daudzas laboratorijas ierices joprojam atgadinaja luznu kaudzi. Slaids, kalsnejs virietis, varda Aass, kopa ar diviem citiem isu viriem un vienu sievieti drudzaini stradaja. Aasa zalaja seja pamaniju tiesi tadu pasu rupjpilnu izteiksmi, kada bija manam tevam, kad vina apleses parskaitot nesaskaneja. Aass speji man pieversas, un es uztveru:
«Vai uz Zemes varetu dabut paris kilogramu volframa?»
Vardus «Zeme», «kilogrami», «volframs» vins, protams, nelietoja, tacu jautajuma jegu es sapratu nemaldigi.
— Skiet, ka tas nebus viegli, — es skali teicu.
Aass viegli atmeta ar roku un atkal parraidija:
«Tada gadijuma mums ir lemts palikt uz jusu planetas!»
Reize ar so domu es uztveru, cik liela vilsanas vinu parnema.
— Jus mani parpratat, — es iebildu.
Kads no maniem klientiem, Larosas pils ipasnieks un bijusais teraudlietuves direktors, man biezi radija savu apbrinojamo terauda un reto metalu kolekciju, kura bija ari volframs. Tas ir seviski smags metals, tapec loti iespejams, ka nelielais stienitis, kas manam klientam piedereja, varetu svert divus kilogramus. Protams, gruti bus pierunat ipasnieku no ta atteikties. Launakaja gadijuma volframu varbut varetu sameklet ari citur, tacu ne tik atri.
Jo ilgak es raidiju isiem savas domas, jo gaisakas un priecigakas kluva svesa zvaigznu kuga saimnieku sejas. Solijos nakamaja diena agri no rita uzsakt volframa meklesanu un, manidams, ka vinus kaveju darba, devos majup, soreiz gan bez kadiem traucejumiem, ja neskaita pakapeniski pieaugosu, specigu grudienu mugura, parkapjot «apburta loka» robezu.
Ierados Larosas pili pulksten devinos rita. Mana pazinas nebija majas. Tricosu sirdi klastiju vina sievai sava apmeklejuma noluku, pamatodams to ar loti svarigu, steidzamu eksperimentu. Diemzel, vitrina izliktais stienitis nesvera divus kilogramus, toties tas, kas glabajas vitrinas atvilktne, so svaru parsniedza. Pils ipasnieka sieva bija ar mieru man volframu aizdot, ja es to atnestu pec menesa, ne velak. Ka turpmak redzesi, so vai, pareizak sakot, citu tiesi tadu pasu stieniti atdevu atpakal pec astonam dienam.
Budams parliecinats, ka mani noslepumainie draugi volframu nepacietigi gaida, es nekavejoties taisna cela steidzos uz Manju klajumu. Apburta pretestibas loka vairs nebija. Mani sagaidija Suiliks, kam atdevu stieniti. Pec tam tulit devos atpakal uz majam, jo ap pusdienas laiku biju norunajis tikties ar meru. Vienojos ar isiem, ka nakamaja diena, kas viniem bus pedeja uz Zemes, ieradisos zvaigznu kugi velreiz, lai pastastitu par musu planetu visu, kas vinus intereses. Gribeju savukart lugt isus atkal apciemot Zemi, bet tikai nolaisties cita, drosaka vieta.Manuprat, sim nolukam vajadzeja izveleties Kossu, Sabaru vai kadu citu neapdzivotu apgabalu.
Pie galda biju loti izklaidigs. Karoto zaka cepeti man beidzot bija pagadajis kads zemnieks. Mers labsajuta staroja, bet es nemaz nepulejos to izmantot sava laba. Tikai pec kafijas un likiera man izdevas mazliet sanemties.
Ap cetriem, kad grasijamies iet prom no galda, pie durvim atskaneja zvans. Neskaidri nogidu, ka tulit notiks kaut kas nepatikams. Zvanitajs bija kads Buske, loti nelags cilveks, malu mednieks un klaidonis. Vins velejas runat ar meru.
Neparedzetais apmekletajs meru uzjautrinaja — parasti Buske centas vairities no visiem, kam bija kads sakars ar vietejo varu —, un nu mers ludza, lai lauju pienemt so viesi:
— Atri tiksim ar vinu gala, tad apspriedisim to, kas mus interese.
Bez saubam, man bija japiekrit, un es liku apteksnei Buske ielaist. Mes viens otru jau pazinam — paris reizu biju so cilveku arstejis, protams, bez maksas. Pateiciba par to vins man paradija vairakas lieliskas medibu vietas.
Ienacis Buske velti nezaudeja laiku ar atvainosanos, bet keras tiesi pie lietas:
— Mera kungs, Manju klajuma velni!
Skiet, es nobaleju. Mani draugi atklati!
— Velni? Ko niekus! — sasuta mers. Sis! dzivotprieka parpilnais cilveks neticeja ne-J kadiem maniem.
— Nudien, mera kungs! Velni! Es pats toa redzeju!
— Ak ta? Un kadi tie izskatijas?
— Lidzigi mums. Ka cilveki, tikai ar zalu adu. Un starp tiem netruka ari matisu!
— Pag, runa skaidrak! Ka tu vinus atl radi?
— Luk, ka, mera kungs: eju pa mezu netalu no Manju klajuma. Te peksni dzirdu — nobraksk zars! Domaju — meza cuka! Nonemu no pleca bisi…
— Ak ta? Tatad tu pastaigajies ar bisi? Liekas, tev tacu nav medibu atlaujas?
— Ne, tas ir…
— Labi, par to velak. Nu un ko tad tavi velni?
— Tatad nonemu bisi, pagriezos atpakal un stavu aci pret aci ar istu velna matiti.
— Ka tevi nelabais! Vai vina bija skaista?
— Ta nekas, tikai zaladaina. Satrucies neJ vilus nospiedu gaUi..
Es klusiba izgrudu lastu.
— Saviens velna matiti netrapija, jo stobri bija nolaists, tacu vina loti nobijas, pamall ar roku, un es, it ka sanemis negaiditu bell zienu, peksni nokritu augspedus. Saniknoti piecelos un sekoju velna matitei. Vina skreja atrak par mani un izgaisa no manam acimj bet es metrus divdesmit no Manju klajumi atduros pret neredzamu sienu.
— Pret sienu? Tur tacu nekadas siena nav! So vietu pazistu ka savus piecus pirkstus!
— Es parak neskaidri izteicos, mera kungs. Zinams, tur nav nekadas sienas, un tomer kaut kas lidzigs bija.
