Aizriteja baziks pec bazika. Kad bija laiks atgriezties Lielaja telpa, Aass paaicinaja mani vadibas zale. Atkal sakas tada pati iericu parbaudes ceremonija, kam sekoja lidzigi grudieni. Suiliks iesledza ekranu: no visam pusem zvaigznu ielenkti, mes lidojam bezgaliba. Viena zvaigzne likas esam daudz tuvak neka citas, ta izskatijas trisreiz mazaka par …Agnesi. Aass noradija uz to ar roku:
— Musu saule — Jaltars. Pec paris bazikiem jau busim uz Ellas.
Cik neciesami ilgi vilkas sie pedejie mirkli! Ka apburts raudzijos Jaltara, kas kluva aizvien lielaks un lielaks. Bet driz vien sis saules zilganbala gaisma saka zilbinat man acis, un es pieversos planetam, kas rinkoja tai apkart. Suiliks pamacija mani, ka rikoties ar periskopu, kas vajadzibas gadijuma bija lietojams ari ka specigs teleskops. Ap Jaltaru rinko divpadsmit planetas, kuru nosaukumi, sakot ar pasu talako, ir sadi: Afens, Setors, Sinjons, Herans, Tans, Sofirs, Resans, Marss (kada divaina sagadisanas!), Ella, Songa, Eikle un Roni. Sinjonu un Tanu ietver tadi pasi gredzeni ka musu Saturnu. Vislielaka planeta ir Herans, vismazakas — Afens Un Roni. Marss un Ella ir apmeram vienadas, par musu Zemi mazliet lielakas planetas, bet Resans, kas apdzivots tapat ka Marss un, protams, Ella, par tam mazaks. Uz daudzam planetam, dazkart neticami grutos apstaklos, isi rupnieciskos vai zinatniski petnieciskos nolukos nodibinajusi savas kolonijas. Gandriz visam Jaltara planetam ir pavadoni, bet to izkartojuma verojama interesanta skaitliska likumsakariba: planetam Roni un Eikle pavadonu nav. Songam — tikai viens, Ellai — divi: Ari un Arci; Marsam — tris: Sen, San un Sun; Resanam — cetri: Atia, Atea, Asia un Asea; Sofiram — pieci; Tanam — sesi. Parejam planetam pavadonu skaits lidziga karta samazinas: Setoram to tikai tris, bet Afenam vispar nav. Viens no Herana, par musu Jupiteru lielakas planetas, pavadoniem nav mazaks par Zemi. Japiezime ari, ka Afena orbita atrodas tikai vienpadsmit miljardu kilometru attaluma no Jaltara! Visu to, bez saubam, es uzzinaju velak.
Mes izniram no ahuna starp Sofira un Resana orbitam. Lidojot diezgan tuvu garam pedejam, teleskopa vareja skaidri saskatit makonu spraugas pavidam krastu konturas. Turpreti Marss, atrazdamies parak talu vinpus Jaltara, nebija saredzams. Beidzot Ella no sikas dzirkstelites parvertas mirdzosa bumba, kas tuvojoties ik mirkli auga lieluma.
OTRA DALA
FANTASTISKA PASAULE
Uz Ellas
Loti zel, ka uz Ellas vajadzeja nolaisties nakti. Kad sasniedzam tas atmosferu, mans pulkstenis radija divdesmit minutes pari septiniem, bet vel tagad nezinu, vai pec Zemes laika tobrid bija rits vai vakars. Debesis klaja bieza makonsega, ta ka pirms ieiesanas planetas ena caur makonspraugam leja neko vairak par zaigojosu virsmu, domajams, juru, nespeju saskatit. Mes piezemejamies bez troksna, bez mazaka grudiena. Ksills nolaidas tumsa, klaja lauka vidu. Taluma nespodri mirgoja uguntinas.
— Kapec mus neviens nesagaida? — ar naivu izbrinu es versos pie Suilika.
— Kam tas vajadzigs? Nevar tacu paredzet, kad ksills atgriezisies. Kosmosa petnieku tagad ir bezgala daudz. Kapec gan tie jasagaida? Par musu atgriesanos pavestiju gudrajiem. Rit tevi stadisim viniem prieksa. Bet tagad seko man!
Mes izkapam no ksilla. Visapkart valdija melna tumsa. Suiliks iesledza nelielu spuldziti, kas, plata saite piestiprinata, turejas vinam uz pieres, un mes devamies cela. Sajutu, ka zem kajam ir biezs, isi apcirpts maurins. Apmeram pec simt soliem spuldzites gaisma ieraudziju zemu, baltu eku bez logiem un durvim. Mes apgajam tai apkart. Kaut gan Suiliks nekam nepieskaras, tomer musu prieksa peksni paveras kada siena, un mes iegajam gaiteni ar zilbinosi baltu gridu. Ta gala labaja un kreisaja puse bija divas ailes bez durvim. Suiliks man noradija uz kreiso:
— Tu gulesi seit.
Telpa bija pielijusi ar maigu, zilganu gaismu. Tur atradas loti zema gulta ar tikko jausamu iedobumu, ta bija parklata ar vien; karsu, baltu segu bez palagiem. Blakus uz galdina vizeja sarezgitas ierices. Suiliks noradija uz kadu no tam:
— Tas ir iemidzinatajs, — vins teica. — Ja nespesi aizmigt, piespied podzinu. Musu baribu tu panes labi, ceru, ka ari si ierice tev nekaites.
Suiliks aizgaja. Palicis vienatne, es bridi nekustigi sedeju uz gultas malas. Man skita, ka atrodos kada augsti civilizeta zeme, varbut Amerikas Savienotajas Valstis vai Zviedrija, tacu nekada zina ne uz svesas planetas, miljardiem kilometru no majam! Zem segas, kas likas viegla un miksta, sataustiju kaut ko lidzigu pidzamai. Ta bija darinata no vel planaka auduma un atgadinaja kombinezonu. Pargerbies apgulos. Gulta nebija visai miksta, bet — samera atsperiga un lieliski ieklava augumu. Plana sega ta karseja, ka es driz vien to aizmetu, jo telpa bija pietiekami silta. Kadu laicinu grozijos gulta, nespedams aizmigt. Tad, atcerejies Suilika padomu, piespiedu podzinu. Paguvis saklausit tikai klusu sanonu, acumirkli iemigu…
Otra rita mostoties, gausi raisijos no divaina sapna, kura biju sarunajies ar zaladainajiem cilvekiem. Neka nevareju saprast, kur atrodos. Sakuma likas, ka turpinas mans celojums pa Skandinavijas valstim, kaut gan skaidri apzinajos, ka biju no turienes sen atgriezies. Katra zina es neguleju majas — mana gulta tacu ir neiedomajami cieta, un es allaz taisos iegadaties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodits! Ta tacu ir Ella!
Izmetos no gultas un, gribedams iedegt gaismu, pagriezu kadu sledzi. Preteja siena pavisam negaidot it ka izkusa, kluva caurspidiga, un aiz tas skatam paveras bezgaliga, zeltaina stepe, ko pie apvarsna ieskava zilgana kalnu greda. Pa kreisi ka tumss plankums dzeltenaja zale melneja ksilla disks. Augstu jo augstu divainajas, blavi zilgajas debesis peldeja reti, balti makonisi. Liekas, vel bija loti agrs.
Ar tikko jausamu troksni istaba ieslideja zems galdins uz ritenisiem. Lenam pagriezies, tas apstajas pie gultas. Bez skanas uz ta iznira tase ar zeltainu skidrumu un skivis rozainas zelejas. Acimredzot isi brokasto gulta. Ar baudu paedis un padzeries, atzinu, ka siem edieniem ir loti tikama, tacu pilnigi nenosakama garsa. Tiklidz beidzu brokastot, galdins automatiski aizripoja prom.
Sagerbies izgaju lauka. Ardurvis, tapat ka visas parejas durvis sai nama, nebija aizvertas. Pati maja sakuma man likas loti maza, jo domaju, ka seit ir tikai tris istabas, kuras iziet uz gaiteni. Velak uzzinaju, ka isu majas medz but ari vairaki pazemes stavi.
Apgaju majai apkart. Gaiss lauka bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar kuras nosaukumu nekadi nespeju aprast, patlaban leca. Nekur nemanija nevienas dzivas butnes. Nedaudz talak atradas vel dazas citas tikpat necilas majas. Stepes austrumu dala bija izkaisiti lidzigi namini. Rietumos, kalnu puse lidz pat apvarsnim, stiepas klajs lidzenums. Turpreti visas parejas debess puses ainavu atdzivinaja kosas, kuplas birztalas. Lena gaita devos uz tuvako no tam. Slaidie, gludie koku stumbri atgadinaja sarti zalu marmoru. Lapas bija tumsi dzeltenas, tapat ka zale. Es tur ieveroju tris dazadas koku sugas.
Visur valdija pasakains miers, skiet, ka uz Ellas musu civilizacijas nelagajiem pavadoniem — troksniem, pretigam smakam un pilsetu haotiskajai sablivetibai — nav vietas. Tur valda neaptverams, dzils miers. Nevilus man prata iesavas Velsa attelota Utopija gramata «Cilveki — dievi».
Nesteidzoties devos uz majam. Tur viss likas izmiris. Telpa iepreti gulamistabai samekleju vieglu, zemu atzveltnes kreslu, iznesis to lauka, apsedos durvju prieksa un gaidiju. Pec minutem desmit aiz tuvakas birztalas pamaniju slaidu stavu. Naceja bija kada svesas pasaules meitene. Zinkarigi, tacu bez ipasa izbrina mani paverusies, vina isiem raksturiga ligana gaita pagaja garam. Vinas adas krasa, liekas, bija gaisaka neka manam cela biedrenem. Es meitenei uzsmaidiju. Atbildejusi ar vieglu galvas majienu, vina turpinaja celu.
Beidzot ieradas Suiliks. Smaida saviebis seju, vins peksni nostajas man aizmugure un pavestija:
— Driz brauksim pie gudrajiem. Bet pagaidam izradisu tev savu maju.
Neskaitot manu gulamistabu, kuras vienu sienu pec velesanas vareja parverst loga, un salonu, no kura biju iznesis kreslu, «pirmaja» stava vel atradas ari priekstelpa un lifti, kas veda uz apakszemes staviem. Suiliks atvainojas, ka vina dzivoklis ir mazs un piemerots tikai vientulam jaunam virsniekam. Saja maja bija vel divi pazemes stavi. Viena no tfem izvietojas divas dzivojamas istabas un Suilika darba kabinets — ieapala telpa ar
