Aass mani stadija prieksa saviem biedriem, iepazistinadams ar katru atseviski, gandriz ka augstakas sabiedribas salona. Cik vareju noprast, Aass bija fizikis — «dabas speku petnieks», ka vins pats sevi deveja, turklat vins ari vadija so ekspediciju. Ksilla sturmanis un kapteinis bija Suiliks. Divi komandas locekli, ja ta var teikt, pildija «matroza pienakumus», vel divi citi bija planetu petnieki, bet es klusiba tos deveju par astronomiem. Ekspedicijas arsts, ka jau mineju, gaja boja peksnas piespiedu nolaisanas laika. Astronomijas specialistu bija nosavis amerikanu pilots. Divas isu sievietes bija botanikes, viena — psihologe, bet Esina nodarbojas ar salidzinamo antropologiju.
Isi gribeja zinat, kada ir bijusi mana nodarbosanas uz Zemes. Paskaidroju, ka agrak studeju medicinu, bet pedeja laika tiesi dzivi. Sada atbilde vinus acimredzot pilnigi apmierinaja.
Sakas dzivas debates. Isi neuzskatija par vajadzigu man tas partulkot. Kad parejie izklida, laboratorija palika Aass, Suiliks un es. Apsedinajis mani kresla, Aass pavestija:
— Nolemam tevi aizvest uz musu planetu. Nevaica, cik talu ta atrodas no Zemes. Es to nezinu, un driz tu sapratisi, kapec. Musu planetas atrodas viena un taja pasa Visuma sa varda plasakaja nozime, citadi mes nebutu varejusi jus sasniegt. Tulit uznemsim kursu atpakal. Kad noklusim uz Ellas, gudrie izlems tavu likteni. Launakaja gadijuma sutisim tevi atpakal.
Kosmosu mes petam vel tikai divsimt cetrdesmit emisu (viens emiss atbilst divarpus Zemes gadiem). Esam iepazinusi simtiem planetu, kuras apdzivo mums vairak vai mazak lidzigas butnes, tacu ar tadu planetu, kur cilvekiem dzislas rit. sarkanas asinis, sastopamies pirmoreiz. Tu busi mums interesants petijumu objekts, un talab, parkapjot Ellas likumus, gribam nemt tevi lidz. Tagad, pietiekami attalinajusies no Zemes, mes varesim pariet ahuna. Ludzu, nebisties ne no ka un neaizskar seit nevienu ierici. Spriezot pec lidaparata, kas mums uzbruka, jus vel lietojat kimiskos dzinejus. Ta ka musu dzineja darbibas princips tev tikpat nebus saprotams.
— Pie mums netrukst ari cita veida dzineju, — es iebildu. — Bet ka lai tulko vardu «ahuns»?
— Ahuns aptver pasaules telpu arpus tas, atdalot to no antipasaulem. Taja nav distancu, nav ari laika. Un tiesi tadel es nevaru tev pateikt, cik talu Zeme atrodas no Ellas, kaut gan, pec musu pienemuma, sis attalums parsniedz miljonu gaismas gadu.
— Bet Suiliks nupat apgalvoja, ka Zeme ir vistalaka no jums pazistamajam planetam.
Aass saskobija lupas, ka velak uzzinaju, ta bija apmulsuma pazime.
— Ka lai tev paskaidroju? Atklati sakot, ari mes, isi, vel visu laga neizprotam, tacu izmantojam to sava laba. Redzi — laiks un telpa ir savstarpeji saistiti. Vai tas tev zinams?
— Protams. Nevisai sen to atklaja kads genials fizikis.
— Tatad telpa un laiks, Visums, peld ahuna. Ja telpa ir pati sevi norobezota, tad laiks ir bezgaligi neierobezots: pagatne nekad neatgriezas. Ahuna, kur nav telpas, nekas nevar eksistet. Tapec mes nodalam nelielu dalinu pasaules telpas, kas aptver ksillu, un, kopa ar to ienirstot ahuna, ja ta drikst izteikties, nonakam blakus Lielajam Visumam. Nesavienojoties ar to, mes it ka dreifejam, ahuna. Pec zinama laika, manevrejot preteja virziena, mes atkal iznirsim musu Visuma laika un telpa un, ka pieredze rada, nonaksim kada punkta dazu miljonu kilometru attaluma no musu planetas. Patlaban, atgriezoties uz Ellu, mes ienirsim ahuna pie musu telpas un laika arejas malas. Turpreti, lai noklutu pie jums, mes ieniram tas iekspuse. Iespejams, ka, parvietojoties neskaitamus miljardus kilometru pasaules telpa, mes veicam tikpat garu celojumu laika, kaut gan drosi apgalvot to nevaru, jo ahuna fizikalas ipasibas lidz sim petijam maz. Kas zina, varbut attieciba pret jums mes, isi, nemaz vel neeksistejam, vai ari otradi — esam iznikusi jau pirms miljons gadiem, kaut gan tas skiet neticami: miljona gadu laika misliki par spiti attalumam butu sasniegusi ari jus. Lai ari ka tas viss butu, jus mus uzskatat par atnacejiem no nekurienes, kur nav ne laika, ne telpas, un tiesi tadi pasi jus liekaties ari mums. Un tomer mes visi eksistejam viena laika un telpa, tikai pagaidam nav iespejams noteikt, kads attalums skir musu planetas un cik ilgs laiks nepieciesams, lai to parvaretu, turklat tad jaienirst ahuna, kur nav ne laika, ne telpas. Tu mani saproti?
— Atklati sakot, ne visai. Ka tagad seit deretu kads no musu fizikiem!
— Mus visvairak apdraud antipasaules, kas ieskauj musu Visumu. Teoretiski pieradits, ka ap katru pozitivo pasauli rinko divas negativas, un otradi. Antipasaulu materija ir preteja musejai, tas atomkodoli ir negativa ladina neseji. Parak attalinoties no sava Visuma, mes risketu nonakt kada antipasaule — tada gadijuma musu materija anihiletos, viss izgaistu drausmiga eksplozija. Jadoma, ka ta tas sakuma ari notika ar daziem ksilliem, kas nozuda bez pedam. Tacu tagad mes jau protam daudz pareizak pariet ahuna. So manevru tudal izpildisu es pats. Nac, paskaties, ka to dara.
Mes iegajam centralaja zale un devamies pie aparatu pults. Noliecies par to, Suiliks rupigi reguleja kadu mehanismu. Aass noradija man uz sedekli un piekodinaja:
— Lai notiek, kas notikdams, — kluse!
Vini abi ar Suiliku keras pie garlaicigas iericu parbaudes, kas atgadinaja Zemes pilotu kontrolsasauksanos. Pec katras atbildes Suiliks iedarbinaja kadu motoru, pagrieza kloki vai nospieda sviru. Kad darbs bija pabeigts, Aass pieversas man un, atnirdzis asos zobus grimase, kas isiem nozime smaidu, iesaucas:
— Ahes!
Apmeram sekundes desmit nekas nenotika. Es gaidiju ar aizturetu elpu. Peksni ksills speji sasveras uz prieksu, es stingri piekeros pie sedekla roku balstiem, lai nenogaztos uz gridas. Arvien skalaks kluva divainais troksnis, kura svilpieni mijas ar rukonu. Tad peksni viss norima. Atkal iestajas pilnigs klusums, un ksills atguva lidzsvara stavokli. Aass piecelas kajas:
— Tagad bus janogaida simt vienu baziku.
Ludzu paskaidrot varda «baziks» nozimi. Uzzinaju, ka baziks isiem ir laika vieniba. Tas atbilst vienai musu stundai, vienpadsmit minutem un devinpadsmit sekundem.
Pie sa simt vienu baziku gara laika posma sikumos nepakavesos. Dzive ksilla riteja vienmuli, gandriz ka zemudene, kas nekustigi gul juras dibena. Jebkadi manevri bija lieki. Vadibas kabine dezureja tikai viens iss, parejie kaveja laiku, spelejot kadu speli, kas nedaudz atgadinaja sahu, lasot uz elastiga, izturiga «papira» tumsziliem burtiem iespiestas biezas gramatas vai ari sarunajoties. Kad lukoju uznemt ar viniem domu sakarus, maniju, ka neviens cits, iznemot Aasu, Suiliku un Esinu, man neatbild. Nelikdamies trauceties, visi tikai smaidija.
Aass pa lielakai dalai nozuda sava laboratorija. Toties Suiliks un Esina izturejas pret mani loti laipni, daudz jautaja par Zemi, par musu dzivi un cilveces vesturi, tacu, kad es savukart lukoju ko uzzinat par dzivi uz Ellas, vini veikli izvairijas no atbildem, atliekot tuvakus paskaidrojumus uz citu reizi. Un tomer es sajas butnes saskatiju daudz kopiga ar sevi, isi man likas pat tuvaki par daziem Zemes cilvekiem.
Beidzot, apnicis bez gala stastit isiem par Zemes dzivi, neko no viniem neizdibinot par Ellu, es, uzmeklejis Aasu, izteicu savu neapmierinatibu. Ilgi mani noskatijies, Aass sacija:
— Vini ta rikojas pec manas paveles. Ja gudrie tevi atstas uz Ellas, gan pagusi izpetit visu, ko vien gribesi. Pagaidam tu nedriksti zinat parak daudz.
— Vai jus pielaujat, ka mani sutis atpakal? Nesaprotu, kada veida es varu apdraudet jusu planetu?
Speji apravies, es nobaleju. Briesmas patiesi draudeja! Un ne jau viniem vien! Ari man, it ipasi man! Ka es, medikis, neiedomajos to atrak! Mikrobi! Es sevi nesu miljardiem slimibas diglu! Ja mans organisms, ko aizsarga pakapeniski izveidojusies dabiska imunitate, uz tiem nereage, tad isiem mikrobi var but navigi! Bet isi savukart drosi vien ir ipasu, man kaitigu sikbutnu neseji!
Sausmas un izmisuma vai pratu zaudedams, es sis domas tulit parraidiju Aasam. Vins tikai pasmaidija.
— Ar so problemu mes nodarbojamies jau sen, kops isi, pametusi savu dzimta Oriabora Ellu-Venu, parcelas uz Jaltara planetu ElluTanu. Svesu mikrobu tevi vairs nav. Kamer tu pirmaja lidojuma nakti guleji, mes tevi apstarojam ar asrnu.
— Ko tas nozime?
— Ja viss bus labi, gan jau velak uzzinasi, Nonemam tev mazliet asinu, lai atjaunotu imunitati, kad pienaks laiks atgriezties majas. Atrodoties uz svesam planetam, mes isi pardienas visu ksilla komandu apstarojam ar asrnu. Darisim, ko varesim, lai uz Ellas tevi pasargatu no musu mikrobiem. Ja tas nebus tik vienkarsi, ari tu ik pardienas apsta-j rosies. Starp citu, ja runajam par tavam asinim, — vai visam dzivajam butnem uz jusu planetas asinis ir tik daudz dzelzs?
— Ja, iznemot dazus bezmugurkaulniekus,! kuru elposanas pigments satur varu.
— Tada gadijuma jus esat rada mislikiem.
— Kas ir sie misliki, kurus jus tik biezi pieminat?
— Driz uzzinasi. Loti driz to zinas ari tava planeta.
Un, ka allaz, gribedams izbeigt sarunu, Aass nolieca galvu.
