Apsolu dalīties ar tevi šajās senajās zināšanās. Esi pacietīgs. Ieradīšos pie tevis atkal rītvakar, bet šoreiz pie tevis mājās. Tad izstāstīšu tev visu to, kas cilvēkam jāzina, lai mainītu savu dzīvi uz labc pusi. Tā taču būs pareizi, vai ne?»
«Jā, ja esmu izticis bez tā visus šos gadus, tad nebūšu pagalam, pagaidot vēl divdesmit četras stundas,» es atbildēju.
To uzklausījis, no superveiksmīga advokāta par apgaismotu Austrumu jogu pārtapušais Džūljens aizgāja, pametot mani neskaitāmu neatbildētu jautājumu un nepabeigtu domu varā.
Klusi sēžot savā birojā, es aptvēru, cik īstenībā mūsu pasaulīte ir ierobežota. Prātoju par to neizsmeļamo zināšanu jūru, kurā pat ne mazo pirkstiņu vēl nebiju iemērcis. Domāju par to, kāda varētu būt sajūta, atgūstot zaudēto dzīvesprieku un aizrautību, kā arī par savu jaunības dienu zinātkāri. Man gribētos justies daudz mundrākam, ienesot savā dzīvē krietni vairāk atbrīvotas enerģijas. Iespējams, ka man arī nāksies atteikties no jurista profesijas. Iespējams, ka arī man savā dzīvē veicams kas vairāk. Šādu smagu pārdomu vajāts, izslēdzu gaismu, i aizslēdzu sava biroja durvis un izgāju ārā vasaras nakts biezējošajā tveicē.
Sestā nodaļa
PERSONĪBAS PĀRRADĪŠANAS GUDRĪBA
Es esmu dzīves mākslinieks, un mans mākslas darbs ir mans mūžs.
Džūljens savu vārdu turēja un nākamās dienas vakarā ieradās pie manis mājās. Apmēram ceturksni pāri septiņiem izdzirdu pie savas mājas parādes durvīm četrus īsus klauvējienus. Māja bija būvēta Cape Cod stilā ar bezgaumīgi rozā logu aizvirtņiem, kaut gan manai sievai likās, ka tie māju ierindo līdzās žurnālā Architectural Higest attēlotajām. Bet arī pats Džūljens izskatījās pavisam savādāks nekā iepriekšējā dienā. No viņa vēl aizvien strāvoja lieliska veselība un apbrīnojami rāms miers. Mani likai mazliet samulsināja viņa izvēlētais tērps.
Džūljena vingro stāvu ietvēra līdz zemei garš sarkans apmetnis, kuru papildināja bagātīgiem izšuvumiem rotāta zila kapuce. Lai gan bija karsta un tveicīga jūlija novakare, kapuce nosedza galvu.
«Mans draugs, esi sveicināts,» entuziasma pilns Džūljens mani sveicināja.
«Sveicināts.»
«Neizliecies nu tik apmulsis. Ko tad tu būtu gribējis redzēt man mugurā? Armani uzvalku, vai?»
Abi sākām smieties, sākumā klusināti, bet drīz vien smiekli izvērtās īstā rēkoņā. Džūljens nekādā ziņā nebija pazaudējis savu sasodīto humora izjūtu, kura man kopš senseniem laikiem bija tik ļoti gājusi pie sirds. Kad manā mēbelēm pieblīvētajā, bet mājīgajā dzīvojamā istabā bijām iekārtojušies uz grīdas, nevarēju nepamanīt izsmalcinātu koka lūgšanu kreļļu kaklarotu virs Džūljena apmetņa.
«Kas tās tādas? Patiešām skaistas!»
Par tām parunāsim vēlāk,» viņš attrauca, pavirpinot dažas koka krelles starp īkšķi un rādītājpirkstu. «Mums šovakar daudz kas pārrunājams.»
«Nu tad sāksim. Šodien darbs birojā nepavisam nevedās, jo visas manas domas vijās tikai ap mūsu tikšanos.»
Uztvēris šo mājienu, Džūljens nekavējoties sāka stāstīt tālāk par savu iekšējā Es pārtapšanu un par to, cik vienkārši šāds process īstenojams. Viņš man stāstīja par senajām tehnikām, ar kuru palīdzību bija iemācījies kontrolēt apziņu, kā arī par to, kā iespējams atbrīvoties no mūžīgā stresa un raizēm, kas mūsdienu sabiedrībā tik graujoši Iedarbojas uz cilvēku. Viņš runāja par to gudrību, ko, lai dzīvotu mērķtiecīgāk un dzīvē gūtu lielāku gandarījumu, bija izmantojuši jogs Ramans un pārējie mūki. Un vēl viņš minēja virkni paņēmienu, kā atraisīt jauneklīgu degsmi un enerģiju, kas paslēpusies kaut kur dziļi jo dziļi ikvienā no mums.
Lai gan pārliecība, ar kādu viņš visu to izklāstīja, bija neviltota, pamazām manī sāka krāties skepse. Vai tikai viņš negrasījās padarīt mani par izsmiekla objektu? i ralu galā šīs advokāts ar Hārvarda universitātes diplomu kabatā bija iemantojis mūsu birojā nežēlīga jokdara slavu. Turklāt, tas, ko viņš runāja, jau robežojās ar fantastiku. Jūs likai padomājiet: viens no šīs valsts visievērojamākajiem aizstāvības advokātiem pēkšņi atsakās pilnīgi no visa, pārdod visus savus laicīgos īpašumus un dodas ilgstošā garīgu meklējumu odisejā uz Indiju, lai atgrieztos no llimalajiem atpakaļ kā tāds Austrumu gudrais. Tas taču nevarēja būt nopietni.
«Paklausies, Džūljen, beidz mani āzēt! Viss tas stāsts sāk atgādināt kādu no taviem kādreizējiem «kroņa numuriem». Varu derēt, ka to kostīmu tu noīrēji tērpu nomātavā, kura atrodas tieši pretī manam birojam,» es sacīju, uzlicis sejai visiedarbīgāko no saviem smaidiem.
Džūljenam atbilde nebija tālu jāmeklē. Likās, ka ar šatlu neticību viņš jau bija rēķinājies. «Kā tu šādā situācijā rīkotos Tiesas zālē?»
«Es piedāvātu neapgāžamus pierādījumus.»
«Tieši tā. Paskaties, te ir mani pierādījumi. Paraugies uz manu gludo seju, kurā nav nevienas krunkas. Paraugies uz manu augumu. Vai tad tu nesajūti enerģiju, ko tas izstaro? Paraugies, cik rāms un mierīgs esmu kļuvis. Nevar būt, ka tu neredzi, cik ļoti esmu izmainījies!»
Viņam bija taisnība. Tas bija tas pats vīrs, kurš vēl pirms pāris gadiem bija izskatījies gluži kā sirmgalvis.
«Paklau, tev taču nav veikta plastiskā operācija?»
«Nē,» viņš atsmaidīja. «Mediķi spēj ietekmēt tikai ārējo veidolu. Bet man vispirms vajadzēja savest kārtībā dvēseli. Mans nesabalansētais un haotiskais dzīvesveids bija mani bezgala nomocījis, tas
