sagādāja daudz lielākas ciešanas nekā tikai pārdzīvotā sirdslēkme vien. Es biju zaudējis savu iekšējo satvaru.»
«Bet tavs stāsts, tas izklausās tik… mistisks un neparasts.»
Neraugoties uz manu uzstājību, Džūljens saglabāja mieru un pacietību. Pamanījis tējkannu, ko biju novietojis uz galda viņa tuvumā, viņš manā tasē sāka liet tēju. Tase drīz vien bija pilna, bet viņš tikai lēja un lēja. Ritēdama lejā gar tasi, tēja sakrājās apakštasītē, bet pēc tam sāka tecēt uz manai sievai tik dārgā persiešu paklāja. Sākumā es to vēroju klusējot, bet tad vairs to nespēju izturēt.
«Džūljen, ko tu dari? Tēja taču plūst pāri malām! Lai kā arī gribētos, vairāk tasē gluži vienkārši nevar ieliet!» Nepacietībā es jau biju paaugstinājis balsi.
Džūljens brīdi raudzījās manī. «Pacenties mani saprast pareizi, Džon. Esmu tevi vienmēr cienījis un daru to arī tagad. Tomēr tu, tieši tāpat kā šī tējas tase, esi piepildīts tikai ar savu skatījumu uz dzīvi. Un kā gan tur būtu iespējams iedabūt vēl kaut ko, pirms tu to trauku neesi iztukšojis?»
Viņa teiktais mani pārsteidza. Viņam taču bija taisnība. Daudzie gadi, kas aizvadīti konservatīvas jurisdikcijas pasaulē, dienu no dienas darot vienu un to pašu, tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kuri domā vienas un tās pašas domas, bija piepildījuši manu dzīves trauku līdz malām. Mana sieva Dženija vienmēr centās mani pārliecināt, ka mums vajadzētu savā dzīvē kaut ko mainīt un tikties arī ar citādiem cilvēkiem. «Es vēlētos, lai icvī būtu mazliet vairāk avantūrisma, Džon,» viņa mēdza nopūsties.
Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju lasījis kādu grāmatu, kas nebūtu bijusi saistīta ar jurisdikciju. Advokāta profesija bija visa mana dzīve. Sāku atskārst, ka sterilā dzīve, pie kādas biju pieradis, bija atņēmusi tai jebkādu radošo dzirksti un ierobežojusi manu redzesloku.
«Jā, saprotu, ko tu ar to gribēji teikt,» es atzinu. Iespējams, ka Tiesas zālē aizvadītie gadi padarījuši mani par nelabojamu skeptiķi. Tajā pašā mirklī, kad vakar ieraudzīju tevi ienākam savā birojā, kaut kur savas būtības dziļumos intuitīvi nojautu, ka tava pārtapšana ir īsta un ka lā varētu būt laba mācībstunda arī man. Iespējams, ka es vienkārši negribēju tam noticēt.»
«Džon, šis ir pats pirmais vakars tavā jaunajā dzīvē. Es vienkārši lūdzu, lai tu par to gudrību un stratēģijām, ar ko icvi tūlīt iepazīstināšu, padomātu dziļāk un pacenstos tās viena mēneša garumā apņēmīgi īstenot. Paraugies uz šim efektīvajām metodēm ar dziļu ticību. Ir kāds iemesls, kāpēc tās ir izdzīvojušas cauri gadsimtiem tās darbojas.»
«Viens mēnesis liekas ilgs laiks.»
«Seši simti septiņdesmit divas stundas darba pašam ar sevi, lai ievērojami pilnīgotu jebkuru pamošanos savā atlikušajā dzīvē, ir visai izdevīgs darījums, vai tev tā neliekas? Investēt pašam sevī tas ir vislabākais, ko tu jebkad varētu darīt. Tas ne tikai uzlabotu tavu dzīvi, bet arī visu to cilvēku dzīvi, kuri atrodas tavā tuvumā.»
«Kā tad tas iespējams?»
«Tu vari patiesi iemīlēt citus tikai tad, kad esi apguvis mākslu mīlēt pats sevi. Tikai tad tu spēsi rast atbalsi otrā, kad vispirms būsi atvēris pats savu sirdi. Kad esi dzīvīgs un nejūties nobīdīts malā, tev ir daudz lielākas iespējas sevi pilnveidot.»
«Un ko man gaidīt notiekam to sešsimt septiņdesmit divu stundu laikā, kas, kopā ņemot, ir viens mēnesis?» es gribēju zināt.
«Tu pieredzēsi pārsteidzošas izmaiņas savā prātā, fiziskajā ķermenī un dvēselē. Tevī būs vairāk enerģijas, entuziasma un iekšējās harmonijas nekā, iespējams, bijis visā tavā līdzšinējā mūžā. Cilvēki sāks runāt, ka tu izskaties jaunāks un laimīgāks. Tavā dzīvē drīz vien atgriezīsies līdzsvara un sakārtotības sajūta. Turklāt tas vēl nebūt nav viss, ko Sivanas mācība tev spējīga sniegt.»
«Paskat tik!»
«Viss, ko tev šovakar stāstīšu, domāts tam, lai pilnveidotu tavu dzīvi, ne tikai personiskā aspektā un profesionāli, bet arī garīgajā ziņā. Mūsdienās Sivanas Lielo Skolotāju mācība ir tikpat aktuāla, kāda tā bija pirms piectūkstoš gadiem. Tā bagātinās ne tikai tavu iekšējo pasauli, bet pavērs arī plašas iespējas laicīgajā dzīvē, padarot jebkuru uzsākto darbu daudz rezultatīvāku. Šī viedā gudrība īstenībā ir visiedarbīgākais spēks, ar kādu man jebkad iznācis sastapties. Tā ir tieša, praktiska un izturējusi gadsimtiem ilgu pārbaudi laikā. Bet svarīgāks par visu ir tas, ka šī mācība noder ikvienam. Bet pirms dalos šajās zināšanās ar tevi, gribu, lai tu man ko apsoli.»
Man jau likās, ka tik viegli tas vis neies. Kā mana māte mēdza teikt pēc pusdienām vienmēr tiek pasniegts rēķins.
«Kad būsi iepazinis Sivanas Lielo Skolotāju mūžseno zināšanu un praktisko paņēmienu iedarbības spēku, kā arī pieredzējis radikālas pārmaiņas savā dzīvē, tev jāuzņemas pienākums šīs zināšanas nodot tālāk citiem, lai viņi spētu pilnīgot arī sevi. Tas ir mans vienīgais lūgums. Piekrītot tu manu misiju atvieglosi.»
To es apsolīju bez šaubīšanās. Un Džūljens ievadīja mani mācībā, ko pats uzskatīja par svētu. Lai arī uzturēšanas laikā pie Sivanas Lielajiem Skolotājiem Džūljens bija apguvis dažādus paņēmienus, Sivanas seno zināšanu pamatā bija septiņi galvenie tikumi, kas nodrošina ceļu uz pašatklāsmi, personisko atbildību un garīgo apgaismību.
Džūljens man pastāstīja, ka jogs Ramans bijis pirmais, kurš pēc vairākiem Sivanā pavadītiem mēnešiem viņu iepazīstinājis ar šiem septiņiem tikumiem. Kādā zvaigžņotā naktī, kad pārējie apmetnē jau gulēja dziļā miegā, Ramans klusi pieklaudzināja pie sava mācekļa namiņa durvīm. Džūljens izdzirda sava labestīgā Lielā Skolotāja balsi, kura sācīja: «Esmu tevi, Džūljen, uzmanīgi vērojis jau ilgāku laiku. Es zinu, ka tu esi godavīrs, kurš patiesi vēlas piepildīt savu dzīvi ar labestību. Kopš brīža, kad še ieradies, tu pieņēmi mūsu tradīcijas kā pats savējās. Tu esi apguvis daudz ko no tā, kas aizpilda mūsu ikdienas dzīvi, un esi nereti pieredzējis šo darbību dziedinošo efektu. Tu esi cienījis mūsu
