Visiem tiem, kuri mostas līdz ar sauli, ir kaut kas kopīgs.»
«Trakums vai?»
«Ļoti smieklīgi… Nē, viņiem visiem ir kāds mērķis, kas aktivizē viņu slēpto, iekšējo potenciālu. Viņiem liek darboties pašu izvēlētas prioritātes, bet tā nav neveselīga apsēstība. Tas ir kaut kas tāds, kas neprasa tik lielu piepūli un ir pret cilvēku saudzīgāks. Pie nosacījuma, ka savu dzīvē izvēlēto darbu tie veic ar entuziasmu un mīlestību. Šādi cilvēki izdzīvo ikvienu strādāšanas brīdi. To nedalīta uzmanība pilnīgi un absolūti pievērsta tikai lajā brīdī konkrēti veicamajam uzdevumam. Tāpēc šādā situācijā nemēdz būt nekādas enerģijas noplūdes. Šāda lipa cilvēkiem piemīt viselastīgākais skatījums uz dzīvi un visneiedomājamākā vitalitāte, salīdzinot ar visiem pārējiem, kurus nācies sastapt.»
«Enerģijas noplūde, tu saki? Tas jau izklausās pēc Neivage sludinātās mācības, Džūljen. Varu derēt, ka Hārvarda universitātes Juridiskajā fakultātē šādas gudrības tev neviens nemācīja.»
«Tiesa gan. Šīs koncepcijas pirmatklājēji bija Sivanas Lielie Skolotāji. Lai gan tās pastāvēšanas vēsture mērojam gadu simtos, tās piemērotība mūsdienu dzīves apstākjier ir tikpat atbilstoša kā laikā, kad tā tika izstrādāta. Pārāk daudzu cilvēku prātus nodarbina nebeidzamu un gluž lieku rūpju slogs. Tas izsūc viņu dabisko vitalitāti un enerģiju. Vai esi kādreiz uzmetis aci velosipēda riepas kamerai?»
«Protams.»
«Kad tā ir piesūknēta ar gaisu, tu bez jebkādāi grūtībām sasniedz savu ceļamērķi. Bet, ja tajā rodas gaisa noplūde, kamera pamazām saplok un tavs braucien pēkšņi tiek pārtraukts. Tieši tāpat darbojas cilvēka prāts Raizes izraisa vērtīgās mentālās enerģijas un potence mazināšanos tieši tāpat kā gaisa trūkums velosipēda kamerā. Drīz vien visi enerģijas krājumi ir izsmelti. Visi cilvēka radītspējas, optimisma un motivācijas krājumi ir izsīkuši, bet cilvēks pats jūtas pilnībā zaudējis spēkus.»
«Es šo sajūtu pazīstu. Manas dienas nereti paiet krīze izraisītā haosā. Es taču nespēju atrasties vairākās vietās vienlaikus un nevaru izdarīt visu tā, lai pilnīgi visi justos apmierināti. Esmu ievērojis, ka šādās dienās, lai gan fiziski darbs kaulus nelauž, vakarpusē raizēšanās dēļ jūtos galīgi iztukšots. Gandrīz vai vienīgais, ko es, pārnācis mājās, daru ieleju sev glāzē viskiju un iezveļos dīvānā ar TV tālvadības pulti rokās.»
«Tieši tā. Šādu stāvokli izraisa pārlieku liels stress. Bet, ja tev izdodas atrast savai dzīvei mērķi, dzīvot kļūst vieglāk, un dzīve tev sniedz daudz lielāku gandarījumu. Kad tu beidzot noskaidrosi, kāds ir tavas dzīves galvenais uzdevums, tev dzīvē nenāksies strādāt vairs nevienu dienu.»
«Vai tāpēc, ka agri aizsūtīs pensijā?»
«Nē,» Džūljens atbildēja tajā iestudētajā tonī, kādu bija Ieguvis savos advokāta karjeras ziedu laikos. «Darbs tev btis pārtapis par atpūtu.»
«Vai man tagad nebūtu nedaudz riskanti atteikties no darba, lai sāktu meklēt visu savu vēlmju piepildījumu un dzīves mērķi? Gribu ar to teikt, ka man taču ir ģimene un reālas saistības, kas jāpilda. No manis ir atkarīgi četri i ilvēki.»
«Es jau nesaku, ka tev no advokāta karjeras vajadzētu atteikties jau rīt. Lai gan zināmus riskus tev tomēr vajadzētu sākt uzņemties. Citiem vārdiem sakot, mazliet sapurināt savu dzīvi. Atbrīvoties no zirnekļu tīkliem. Izvēlēties kādu mazāk iebrauktu ceļu. Lielākā daļa cilvēku dzīvo un eksistē sava komforta zonas ietvaros. Jogs Ramans bija pirmais cilvēks, kurš man paskaidroja, ka vislabākais, ko cilvēks savā labā var sākt darīt, ir regulāri iziet ārpus šīs zonas robežām. Tas ir ceļš, kas ved pretim ilglaicīgai sevis pilnveidošanai un izpratnei par to, cik liels cilvēcisko spēju un talantu patiesais potenciāls ir pašā.»
«Un tas būtu?»
«Tavs prāts, tavs ķermenis un tava dvēsele.»
«Un kādus riskus man vajadzētu uzņemties?»
«Vairs nebūt tik pragmatiskam. Sākt darīt to, ko vienmēr esi vēlējies. Zinu advokātus, kuri ir atteikušies no savas karjeras, lai kļūtu par aktieriem, un grāmatvežus, kuri sevi realizējuši kā džeza mūziķi. Šajā pārtapšanā viņi atkal ir atraduši to dziļo un piesātināto laimes sajūtu, kāda tiem tik ilgu laiku bija liegta. Kas par to, ka divus atvaļinājumu gadā un greznu vasaras villu Kaimanu salās viņi vairs nevarēja atļauties? Par aprēķinātu un izplānotu risku nāk milzīgas dividendes. «Kā gan tu jebkad lai spētu uzkāpt trešajā stāvā, ja ar vienu kāju joprojām atrodies otrajā?»
»Es nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.»
«Nu tad apsēdies un padomā. Noskaidro īsto iemeslu kāpēc še atrodies, un tad saņem drosmi, lai sāktu šo savu misiju īstenot.»
«Džūljen, vari man ticēt, ka es to vien daru kā domāju, īstenībā liela daļa problēmas ir tā, ka es pārāk daudz domāju. Mans prāts nekad nepierimst. Tas pārslogots ar iekšējo tērgāšanu, kas reizēm mani dara traku.»
«Es ierosinu pavisam ko citu. Visi Sivanas Lielie Skolotāji mēdz gremdēties klusās pārdomās ne tikai par to, kur atrodas, bet arī par to, uz kurieni dodas. Viņi gremdējas apcerē arī par savas dzīves mērķi un par katru izdzīvoto dienu. Bet svarīgākas par visu pārējo bija pārdomas par to, kā darīt katru nākamo dienu labāku par iepriekšējo. Ikdienišķa, nepārtraukta attīstība rada ilglaicīgu rezultātu, kas izraisa nākamās pozitīvās pārmaiņas.»
«Tātad man regulāri vajadzētu gremdēties pārdomās par savu dzīvi?»
Jā gan. Pat tikai desmit minūšu ilgas koncentrētas pārdomas dienā visai būtiski ietekmēs tavas dzīves kvalitāti.»
«Es saprotu., kā tas bija tur, no kurienes esi ieradies, Džūljen. Bet mana problēma ir tā, ka, dienai sākot ritēt Ierastajā gaitā, es nevaru vairs izbrīvēt pat desmit minūtes lam, lai paēstu pusdienas.»
«Mans draugs, apgalvojot, ka tev nepietiek laika, lai sakārtotu savas domas un savu dzīvi, tu apgalvo apmēram lo, ka tev nav laika uztankoties, jo ir pārāk liels braukšanas airums. Šāds dzīves temps tevi pilnībā nobeigs.»
«Jā, es to zinu. Paklau, tu taču teici, ka iepazīstināsi mani ar dažām praktiskām Sivanas Lielo Skolotāju piedāvātām tehnikām,» es
