ieminējos, cerībā uzzināt, kā iegūtās zināšanas pielietot dzīvē.
«Ir viena tāda prāta trenēšanas metode, kura izceļas pārējo vidū. To mēdza praktizēt Sivanas Lielie Skolotāji, kuri arī to man godprātīgi iemācīja. Praktizējis to divdesmit vienu dienu, es izjutu lielāku enerģijas, entuziasma un piemērošanās spēju pieplūdumu kā jebkad agrāk. Šī tehnika ir vairāk nekā četrtūkstoš gadu veca, un to sauc Rozes Sirds.«
«Pastāsti man par to sīkāk.»
«Viss, kas tev, šo vingrinājumu izpildot, nepieciešams, ir svaiga roze un klusa vieta. Vislabāk jau brīvā dabā, bet arī klusai istabai nav ne vainas. Sāc lūkoties rozes zieda centrā tās sirdī. Jogs Ramans man teica, ka roze ārkārtīgi līdzinās cilvēka dzīvei. Ceļā tu sastapsies ar ērkšķiem, bet, ja savā ticībā būsi nelokāms un spēsi noticēt saviem sapņiem un ideāliem, tad beidzot aizkļūsi garām ērkšķiem līdz krāšņajam ziedam. Turpini lūkoties rozē.
Pievērs uzmanību tās krāsai, tekstūrai un formai. Sajūti tā smaržu un nedomā ne par ko citu, kā vien par brīnišķo veidojumu sev priekšā. Sākumā prātā nāks visādas cita domas, traucējot koncentrēties uz Rozes Sirdi. Tas liecina par to, ka prāts nav trenēts. Bet neuztraucies, rezultātu nenāksies gaidīt ilgi. Vienkārši pievērs atkal uzmanību tam, uz ko tu koncentrējies. Drīz vien tavs prāts kļūs spēcīgs un disciplinēts.»
«Un tas ir viss? Izklausās diezgan vienkārši.»
«Tur jau slēpjas šis tehnikas lieliskums, Džon,» Džūljens atbildēja. «Tomēr, lai šis rituāls būtu efektīvs, to vajadzētu izpildīt katru dienu. Dažas pirmās dienas tev būs grūti lūkoties rozē pat piecas minūtes. Vairums cilvēku vada savas dienas tik trakā steigā, ka patiess miers un klusums tiem liekas absolūti svešs un nepatīkams. Vairums cilvēku, izdzirduši manus vārdus, teiks, ka viņiem nav laika sēdēt un aplūkot puķi. Tie ir tie paši, kuri teiks arī to, ka tiem nav laika ieklausīties arī sava bērna smieklos, nedz arī staigāt basām kājām pa rasu. Šie cilvēki apgalvos, ka ir pārāk aizņemti, lai noņemtos ar tādiem niekiem. Viņiem neatliek laika arī tam, lai iedibinātu draudzību, jo draudzības uzturēšana arī aizņem laiku.»
«Vai tu pazīsti daudzus šādus cilvēkus?»
«Es pats biju viens no tiem,» Džūljens atbildēja. Tad viņš brīdi klusēja un nekustējās. Viņa pētīgais skatiens pievērsās lielajam pulkstenim uz grīdas, ko mana vecmāmiņa mums ar Dženiju bija uzdāvinājusi mājas iesvētīšanas reizē.» Kad aizdomājos par tiem cilvēkiem, kuri savu dzīvi aizvada šādi, man atmiņā nāk kāda veca angļu romānista vārdi, kura darbus mēdza lasīt mans tēvs: «Nekad nedrīkst ļaut ne pulkstenim, ne kalendāram padarīt sevi aklu, liedzot izjust ik dzīves mirkli kā brīnumainu noslēpumu.»
«Esi neatlaidīgs un pavadi arvien ilgāku laiku, cenšoties sajust Rozes Sirdi,» Džūljens turpināja savā zemajā balsī. «Pēc nedēļas vai divām, tev jau vajadzētu būt spējīgam izpildīt šo tehniku veselas divdesmit minūtes, neļaujot domām aizklīst kaut kur citur. Tā būs pirmā norāde, kas liecinās par to, ka tu esi atguvis spēju kontrolēt savu prātu. Tagad tas koncentrēsies tikai uz to, uz ko tu vēlēsies. Tas tagad būs lielisks kalpotājs, kas spēj tavā labā paveikt brīnišķīgas lietas. Nekad neaizmirsti, ka vai nu tu kontrolē prātu, vai prāts kontrolē tevi.
Īsi sakot, tu ievērosi, ka esi sācis justies daudz mierīgāks. Tu būsi spēris milzīgu soli pretī tam, lai atbrīvotos no savām rūpēm un raizēm, kas sagandē dzīvi lielākajai daļai cilvēku, tā vietā saņemsi daudz vairāk enerģijas un optimisma. Vēl svarīgāk ir tas, ka reizē ar prieku tu pamanīsi savā dzīvē ienākam arī spēju novērtēt tās daudzās dāvanas, kas atrodamas visapkārt. Atgriezies pie Rozes Sirds tehnikas katru dienu, neatkarīgi no tā, cik esi aizņemts un cik izaicinājumiem tev nāktos stāties pretī. Tā ir tava oāze. Tā ir tava klusā atkāpšanās. Tā ir lava miera osta. Nekad neaizmirsti, kāds spēks slēpjas rimtā mierā un klusumā Klusums ir pakāpiens ceļā uz pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam, kurš strāvo ikvienā dzīvās pasaules radībā.»
Tas, ko dzirdēju, mani neizsakāmi valdzināja. Vai patiesi iespējams dzīvi tik radikāli pilnveidot, izmantojot tik vienkāršu metodiku?
«To radikālo pārmaiņu pamatā, kuras saskatāmas tevī, noteikti jābūt kam vairāk nekā tikai Rozes Sirds rituālam vien,» es savas domas izteicu balsī.
«Jā. Tā ir taisnība. Būtībā mana transformācija bija daudzu ļoti efektīvu stratēģiju un tehniku apvienojums. Neraizējies, tās visas ir tikpat vienkāršas kā tehnika, ar ko tevi iepazīstināju. Un tieši tikpat iedarbīgas. Tev, Džon, svarīgāk par visu ir iemācīties atvērt savu prātu tam, lai spētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, izmantojot visas tās piedāvātas iespējas.»
Džūljens kā neizsmeļama zināšanu aka turpināja atklāt man to, ko bija apguvis Sivanā. «Vēl viena laba tehnika, kā atbrīvot prātu no raizēm un citām negatīvām ietekmēm, kas atņem cilvēkam spēkus, pamatota uz to, ko jogs Ramans nodēvēja par Pretmetu Domāšanu. Es uzzināju, ka vareno Dabas likumu iespaidā prāts vienā un tai pašā laikā spēj apstrādāt tikai vienu vienīgu domu. Izmēģini to, Džon, un tu pārliecināsies, ka man ir taisnība.»
«Es izmēģināšu. Tas patiešām tā ir.»
«Izmantojot šo maz kam zināmo informāciju, ikvienam cilvēkam īsā laika periodā iespējams pavērst savu domāšanu pozitīvā un radošā virzienā. Šis process ir tiešs un nepastarpināts. Tiklīdz prātā ienāk kāda nevēlama doma, nekavējoties liec tās vietā kādu nozīmīgu. Tas ir apmēram tā, it kā tavs prāts būtu viens liels diaprojeklors, bet ikviena tava doma slaids. Tiklīdz uz ekrāna kļūst redzams negatīvs attēls, nekavējoties nomaini to ar pozitīvu.»
«Un tagad pienācis laiks parunāt par šīm krellēm,» Džūljens piebilda ar augošu entuziasmu balsī. «Ikreiz, kad pieķeru sevi domājam kaut ko negatīvu, es noņemu nost šīs krelles un noraisu no tām vienu zīli. Šīs rūpju zīles ievietoju lādītē, ko glabāju savā mugursomā. Visas kopā tās man kalpo par atgādinājumu, ka sevis garīgā pilnveidošanā un atbildībā par domām, kuras aizpilda manu prātu, man vēl mērojams garš jo garš ceļš.»
«Jā, tas gan ir lieliski! Turklāt pavisam viegli izdarāms. Nekad neesmu neko
