vērtības, kuras dzīves klusās apceres laikā viņam bija kļuvušas īpaši nozīmīgas. Tai krāšņajā vietā, kura atradās pašā nekurienes vidū, Lielais Sivanas Skolotājs to man parādīja. Arī es iekļāvu šos vārdus dziļi sirdī. Šie vārdi katru dienu man atgādina visu to, kas mēs esam, kā arī visu to, kas mēs varētu būt. Tie ir lielā indiešu filozofa Patanjali vārdi. To atkārtošana skaļā balsī ik rītu, pirms nosēdos kādā klusākā stūrītī, lai meditētu, ir ārkārtīgi spēcīgi ietekmējuši manu dzīvi. Iegaumē, Džon, ka arī vārdiem piemīt ļoti liels spēks.»
Džūljens man šo kartīti parādīja. Lūk, kas tajā bija ukstīts:
Kad tevi iedvesmo kāds liels mērķis vai kāds neparasts projekts, visas tavas domas pēkšņi atraisās; tavs prāts vairs nepazīst robežu; tava apziņa paplašinās visos virzienos, un tu atrodies jaunā, lielā un brīnišķā pasaulē. Snaudošie spēki, spējas un talanti atdzīvojas, un tu atklāj, ka esi kļuvis daudz varenāks, nekā jebkad esi uzdrīkstējies pat sapņot.
Tieši tobrīd es apjautu saistību starp fizisko vitalitāti un prāta skaidrību. Džūljens bija lieliskā fiziskā formā un izskatījās daudzkārt jaunāks nekā tad, kad mēs abi tikāmies pirmo reizi. No viņa starot staroja dzīvesprieks, un, likās, ka viņa enerģija, entuziasms un optimisms nepazīst robežu. Varēja redzēt, ka viņš daudzējādā ziņā bija izmainījis savu iepriekšējo dzīvesveidu, bet bija pilnīgi skaidrs, ka šo lielisko pārmaiņu pamatā bija prāta treniņš. Ārējās veiksmes pamatā vienmēr ir iekšēja sakārtotība, un, mainot savas domas, Džūljens Mentls bija izmainījis visu savu dzīvi.
«Bet kā tieši man izveidot sevī šādu pozitīvu, rāma miera un iedvesmas pilnu attieksmi pret dzīves norisēm, Džūljen? Pēc visiem šiem rutīnā pavadītajiem gadiem mani garīgie muskuļi liekas mazliet atslābuši. Ja es tā padomāju, es gandrīz nemaz nespēju kontrolēt savas domas, kas klejo mana prāta dārzā,» es nelaimīgs sacīju.
«Prāts ir lielisks kalpotājs, bet briesmīgs izrīkotājs. Ja tu raugies uz lietām negatīvi, tas noticis tāpēc, ka neesi rūpējies par savu prātu, neesi atradis laiku, lai mācītu tam saskatīt labo. Vinstons Čērčils reiz teicis: «Patiesa lieluma cena ir atbildība par katru savu domu.» Tikai tad tevī sāks darboties tas vibrējošais prāta uzstādījums, kuru vēlies sev iemantot. Ņem vērā, ka prāts ir tieši tāds pats kā visi pārējie muskuļi tavā organismā. Trenē to vai arī tas atrofēsies.»
«Vai gribi teikt, ka, netrenējot prātu, tas novājinās?»
«Jā. Paraudzīsimies uz to no šāda viedokļa. Ja gribi nostiprināt rokas muskuļus, tev tie jātrenē. Ja gribi attīstīt kāju muskuļus, arī tos nepieciešams nodarbināt. Līdzīgā veidā, ja tikai tu patiesi vēlēsies īstenot savā dzīvē lieliskas pārmaiņas, tev līdzēs tavs prāts. Tiklīdz būsi uzzinājis, ka to efektīvi nodarbināt, tas piesaistīs tavai dzīvei to, pēc kā tu tiecies. Ja tu par to pienācīgi parūpēsies, tas tev nodrošinās ideālu veselību. Un, ja vien vēlēsies, tas atgriezīsies savā dabiskajā miera un rimta klusuma Māvoklī. Sivanas Lielajiem Skolotājiem bija kāds ļoti iemīļots teiciens: «Tavas dzīves ierobežojumi ir tikai un vienīgi paša radīti.»
«Nedomāju, ka es to pilnībā izpratu, Džūljen.»
«Apskaidrotajiem domātājiem zināms, ka visu apkārtējo pasauli veido to domas, un ka arī par savas dzīves kvalitāti cilvēkam jāpateicas tikai savu domu bagātībai. Ja vēlies padarīt savu dzīvi harmonisku un jēgpilnu, tev jādomā rimtākas un jēgpilnākas domas.»
«Vai nevari man to piedāvāt ātrāk īstenojamā variantā, Džūljen?»
«Ko tu ar to domā?» Džūljens klusi pavaicāja, ar saulē iedegušajiem pirkstiem glāstot no lieliska auduma darinātā apmetņa malu.
«Viss, ko tu man stāsti, man šķiet ārkārtīgi interesants. Bet man pietrūkst pacietības. Vai nevari izstāstīt man kādus paņēmienus vai tehnikas, ko es, lai kontrolētu savu prātu, varētu izmantot tūlīt un tagad, šajā dzīvojamajā istabā?»
«Ātrie varianti te ir bezspēcīgi. Jebkuras iekšējas pārmaiņas īstenošanai nepieciešams laiks un zināma piepūle. Personības izmaiņu avots ir neatlaidība. Es nesaku, ka radikālu pārmaiņu ieviešanai tavā dzīvē būs nepieciešami gadi. Ja tu zināšanas, ko tev tagad nododu, katru dienu liksi lietā, tad jau pēc mēneša pamanīsi pārsteidzošu rezultātu. Tu iegūsi pieeju savu spēju un iespēju visaugstākajām dimensijām un ietieksies sfērās, kas robežojas ar brīnumaino. Bet, lai šo mērķi sasniegtu, tev nevajadzētu tiekties uz rezultātu. Tā vietā vajadzētu izbaudīt pašpilnveides un personiskās izaugsmes procesu. Vai tā nav likteņa ironija jo mazāk tu sevi noskaņo rezultātam, jo ātrāk tas īstenojas!»
«Kā tas var būt!?»
«Tas ir tāpat kā klasiskajā stāstā par jaunekli, kurš devās projām no mājām, lai mācītos pie kāda no Lielajiem Skolotājiem. Kad viņš sastapa veco un gudro Skolotāju, viņš tam vaicāja: «Cik ilgs laiks paies, līdz es kļūšu tikpat gudrs kā tu?»
Atbilde sekoja nekavējoties. «Pieci gadi.»
«Tas ir ļoti ilgs laiks,» jauneklis atbildēja. «Kā būtu, ja es mācītos divreiz uzcītīgāk?»
«Tādā gadījumā paietu desmit gadi,» atbildēja Skolotājs.
«Veseli desmit gadi? Tas ir pārāk ilgs laiks. Un kā būtu, ja es mācītos caurām dienām un naktīm?»
«Piecpadsmit gadi,» skanēja atbilde.
«Es nesaprotu,» jauneklis sacīja. «Ikreiz, kad es apņemos mērķa sasniegšanā ieguldīt vairāk enerģijas, tu man apgalvo, ka tas aizņems vairāk laika. Kāpēc tā?»
«Atbilde ir pavisam vienkārša. Kad viena no acīm ir vērsta uz mērķi, paša darba paveikšanai tev atliek tikai vairs otra.»
«Trāpīts tieši desmitniekā, mans padomdevēj,» es augstsirdīgi piekāpos. «Izklausās tieši pēc mana dzīvesstāsta.»
«Esi pacietīgs un dzīvo ar domu, ka viss, pēc kā tu alksti, noteikti piepildīsies, ja vien tu tam gatavosies un to gaidīsi.»
«Bet man, Džūljen, nekad mūžā nekas nav iekritis klēpī tāpat vien. Viss, ko esmu ieguvis, panākts neatlaidīgā darbā.»
«Kas gan ir veiksme, mans draugs?» Džūljens pacietīgi atbildēja. «Tā nav nekas vairāk, kā vien gatavības un izdevības apvienojums.»
