tādā veidā iespējams sasniegt, viņa acīs bija parādījies savāds mirdzums.
«Zini, Džon, kad viss ir jau pateikts un izdarīts, paliek vairs tikai viena vienīga lieta, pār kuru esam absolūti noteicēji.»
«Mūsu bērni?» es ieteicos, labsirdīgi pasmaidot.
«Nē, mans draugs, mūsu prāts. Mēs nespējam kontrolēt nedz meteoroloģisko laiku, nedz satiksmi, nedz arī apkārtējo cilvēku noskaņojumu. Bet mēs pilnīgi noteikti spējam kontrolēt savu attieksmi pret šādām lietām. Mums visiem piemīt spēja izvēlēties, ko katrā atsevišķā dzīves situācijā domāt. Šī spēja ir daļa no tā, kas padara mūs par cilvēkiem. Zini, viens no pasaules gudrības pašiem vērtīgākajiem dārgakmeņiem, ko esmu atklājis savos ceļojumos pa Austrumu zemēm, ir līdz absurdam vienkāršs.»
Džūljens apklusa, it kā grasītos man tūlīt pasniegt nenovērtējamu dāvanu.
«Un kas tas būtu?»
«Tādi jēdzieni kā «objektīvā realitāte» vai «reālā pasaule» nemaz nepastāv Citiem vārdiem sakot, nav nekāda absolūta. Tādējādi tavs lielākais ienaidnieks īstenībā var būt tavs labākais draugs. Gadījums, kuru viens uztvers kā traģēdiju, citam var pavērt neierobežotas iespējas. Tas, kas īstenībā atšķir dzīvīgus un optimistiski noskaņotus cilvēkus no tiem, kuri nepārtraukti gaužas par dzīvi, ir kā tiek interpretētas un apspēlētas dzīves norises.»
«Džūljen, kā tas iespējams, ka traģēdija patiesībā var arī nebūt traģēdija?»
«Minēšu kādu piemēru. Kad es biju Kalkutā, sastapu kādu skolotāju, vārdā Malika Čanda. Viņa mīlēja savu darbu un izturējās pret saviem skolēniem tā, it kā tie būtu pašas bērni, proti, ar bezgala lielu labestību. Viņas dzīves mūžīgais moto bija šāds: «Apziņa, ka tu uari, ir svarīgāka par tavu intelektuālās attīstības koeficientu.» Savā tuvākajā apkaimē viņu uzskatīja par pašaizliedzīgu cilvēku, kurš nevienu lūgumu neatstāja bez ievērības. Diemžēl, viņas iemīļotā skola, kas pieredzējusi daudzu paaudžu bērnu mazo kāju dipoņu, gāja bojā ugunsgrēka liesmās, ko kādā naktī bija izraisījis ļaunprātīgs dedzinātājs. Šo negadījumu visa apkaime uztvēra kā lielu zaudējumu. Bet, laikam ritot, dusmas nomainīja vienaldzība, un cilvēki samierinājās ar to, ka viņu bērniem turpmāk nāksies iztikt bez skolas.»
«Un kas notika ar Maliku?»
«Viņa bija citāda, mūžīgā optimiste, ja tādas vispār vēl pasaulē atrodamas. Viņa, atšķirībā no pārējiem, saskatīja notikušajā nelaimē jaunu izdevību. Viņa teica bērnu vecākiem, ka jebkurā traģēdijā ir arī savs ieguvums, ja vien cilvēki pacenstos to ieraudzīt. Īstenībā šis gadījums bija kā maskēta dāvana. Līdz pamatiem nodegusī skola bija veca un savu laiku nokalpojusi. Tai tecēja jumts, un tūkstošiem mazu kāju nomīdītā grīda bija bedraina un nelīdzena. Te nu cilvēkiem bija tā ilgi gaidītā izdevība parādīt savu vienotību, lai kopīgiem spēkiem uzbūvētu jaunu un daudz labāku skolu. Tādu, kurā turpmāk varētu mācīties vēl lielāks skaits bērnu. Un tā nu šīs sešdesmit četrus gadus vecās lēdijas iedvesmoti, vietējie iedzīvotāji sasparojās un saziedoja pietiekami daudz līdzekļu, lai uzceltu jaunu skolu. Tādu, kas bija lielisks piemērs tam, kā nelaimi ar prāta spēka palīdzību iespējams pārveidot ieguvumā.»
«Tas taču līdzinās sen zināmai tautas gudrībai par to, ka labāk trauku redzēt pa pusei pilnu nekā pustukšu.»
«Tāds skatījums uz lietām būtu īsti vietā. Lai kas arī dzīvē gadītos, mums katram atsevišķi dota iespēja izvēlēties, kā uz to reaģēt. Kad izveidojies paradums jebkurā situācijā mēģināt saskatīt tikai pozitīvo, cilvēks savā dzīvē sasniedz visaugstāko dimensiju. Tas ir viens no visnozīmīgākajiem Dabas likumiem.»
«Vai gribi teikt, ka tas sāk darboties, tiklīdz mēs sākam kontrolēt savu prātu?»
«Jā, Džon, gan materiāla, gan garīga rakstura panākumi dzīvē ir atkarīgi no tās masas, kas atrodama starp abiem pleciem un sver divpadsmit mārciņas. Citiem vārdiem sakot, tie sakņojas tavās domās, ko tu ielaid savā prātā ik dienu, ik minūti, ik sekundi. Tava ārējā pasaule atspoguļo stāvokli, kādā atrodas tavs iekšējais Es. Kontrolējot savas domas un veidu, kā tu reaģē uz savas dzīves dažādām norisēm, tu sāc ietekmēt un izmainīt savu likteni.»
«Tas izklausās ļoti saprātīgi, Džūljen. Man šķiet, ka dzīve ir uzņēmusi tik trakus apgriezienus, ka man nekad nav iznācis laika par šīm lietām nopietni padomāt. Kad studēju Juridiskajā fakultātē, mans labākais draugs Aleksis mēdza lasīt grāmatas par garīgumu. Viņš apgalvoja, ka tās ikdienas trakajā steigā palīdz rast motivāciju, tādējādi gūstot enerģiju. Atceros, viņš man stāstīja esot kaut kur lasījis, ka «ķīniešu hieroglifs, kas apzīmē jēdzienu «krīze,» sastāv no divām zīmēm, no kurām viena apzīmē jēdzienu «briesmas», bet otra «izdevību». Man šķiet, pat senie ķīnieši zināja, ka jebkuram tumšam mākonim ir sudraba maliņa, ja vien netrūkst drosmes to ieraudzīt.»
«Jogs Ramans izteica to pašu, tikai citiem vārdiem: «Dzīvē nemēdz būt kļūdas, tajā ir tikai mācībstundas. Tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē. Pastāv tikai iespēja augt, mācīties un turpināt virzīties tālāk pa sevis pilnveidošanas ceļu. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku norūda. Pat sāpes var būt lielisks skolotājs.»
«Sāpes?» es šai domai negribēju piekrist.
«Tieši tā. Lai sāpes pārvarētu, tās vispirms nepieciešams izbaudīt. Citiem vārdiem sakot, kā gan tu spētu izjust prieku par nokļūšanu kalna virsotnē, ja pirms nebūtu pabijis viszemākajā ielejā? Vai uztvēri manu domu?»
«Tātad, lai novērtētu labo, jāiepazīst arī sliktais?»
«Jā, bet es ierosinu neuztvert dzīves notikumus nedz izteikti pozitīvi, nedz negatīvi. Tos vajadzētu vienkārši pieredzēt, apcerēt un no tiem kaut ko mācīties. No katra notikuma iespējams gūt sev noderīgu pieredzi.
