būtu, atrodi savu aicinājumu un seko tam.»
«Tad, kad esmu šajā jautājumā iedziļinājies, saprotu, ka būtu visai skumji dziļā vecumā atskārst, ka man visu mūžu piemitis kāds īpašs talants, kam vajadzēja atraisīt manu potenciālu un kaut nedaudz palīdzēt citiem.»
«Tiesa gan. Tāpēc turpmāk, sākot ar šo brīdi, mēģini skaidri apzināties, kas tev dzīvē paveicams. Liec prātam apjaust tās daudzās iespējas, ko piedāvā dzīve. Sāc dzīvot ar aizrautību un degsmi. Cilvēka prāts ir vislielākais filtrs, kāds vien pasaulē iespējams. Pareizi pielietots, tas nofiltrē visu nebūtisko, nodrošinot tikai ar tādu informāciju, kādai tev tajā mirklī ir nepieciešama. Brīdī, kad mēs te sēžami tavā dzīvojamajā istabā, visapkārt notiek simtiem, ja ne tūkstošiem lietu, kurām mēs nepievēršam ne vismazāko uzmanību. Ir dzirdama mīlētāju sačukstēšanās, klusi lavoties pāri čīkstošajiem grīdas dēļiem, zelta zivtiņu līganās kustības akvārijā, kas atrodas tev aiz muguras, vēsā gaisa plūsma no gaisa kondicionētāja un pat mani sirdspuksti. Tiklīdz es nolemju koncentrēt domas uz saviem sirdspukstiem, es sāku sajust to ritmu un vērtību. Līdzīgā veidā, koncentrējot domas uz savas dzīves galveno mērķi, prāts māk atsijāt visu nebūtisko, koncentrējoties tikai uz pašu galveno.»
«Patiesību sakot, man liekas, ka ir pienācis laiks arī man atklāt savu mērķi,» es ieminējos. «Saproti mani pareizi, manā dzīvē ir daudz lielu lietu, bet tās nebūt nesniedz man tādu gandarījumu, kādu es vēlētos. Un, ja man nāktos no dzīves aiziet, es nudien neņemtos apgalvot, ka tas man sniegtu mierinājumu.»
«Kādas sajūtas tas tevī raisa?»
«Depresīvas,» es atklāti atzinos. «Es zinu, ka man ir talants. Īstenībā, kad biju jaunāks, es biju sasodīti labs mākslinieks. Tas gan bija, pirms izdomāju, ka jurista prolesija spēs man nodrošināt stabilākus ienākumus.»
«Vai jebkad esi vēlējies, kaut būtu labāk izvēlējies gleznotāja profesiju?»
«Neesmu īpaši daudz par to domājis. Bet vienu gan zinu pilnīgi droši gleznojot es jutos kā paradīzē.»
«Un tas tevi uzlādēja ar enerģiju, vai ne?»
«Pilnībā. Gleznojot savā studijā, man pazuda jebkura laika izjūta. Audekls mani pārņēma savā varā. Jutos iekšēji pilnīgi uzlādēts. Likās, ka esmu pārvarējis laika robežu un iekļuvis pavisam citā dimensijā.»
«Džon, te jau arī parādās tava prāta koncentrēšanās spēka ietekme uz to, kas tev patīk. Gēte savulaik teicis:
«Mūs veido un mums piešķirt formu tas, ko mēs mīlam. Iespējams, ka tavs dzīves uzdevums ir paspilgtini apkārtējo pasauli ar skaistām ainavām. Vismaz sāc atlicinā gleznošanai kaut brītiņu laika.»
«Bet kā šo filozofiju iespējams piemērot arī ne tik ezotēriskām lietām kā savas dzīves pārveidošana?» es viltīgi pavaicāju.
«Izklausās interesanti,» Džūljens reaģēja nekavējoties «Ko tu ar to domāji?»
«Piemēram, viens no maniem mērķiem, lai arī ne pašiem galvenajiem, ir atbrīvoties no tās «riepas», kas apjož manu jostasvietu. Ar ko man, tavuprāt, vajadzētu sākt?»
«Lai tas tevi nemulsina. Iemācies mērķi uzstādīt un to arī īstenot, iesākot ar mazumiņu.»
«Vai gribi teikt, ka ceļojums tūkstoš gadu garumā iesākas ar vienu vienīgu soli?» es intuitīvi pavaicāju.
«Tieši tā. Pieredze, kas gūta nelielu mērķu īstenošanā, palīdzēs īstenot arī vistālākos mērķus. Tāpēc, atbildot uz tavu jautājumu, teikšu īsi un skaidri nav nekā nosodāma tajā apstāklī, ka tu ceļā uz tālāko mērķu sasniegšanu īsteno daudzus pakārtotus mērķus.»
Džūljens man pastāstīja, ka Sivanas Lielie Skolotāji ir izstrādājuši piecu pakāpju metodiku nolūkā sasniegt savus mērķus un izpildīt savas dzīves galveno uzdevumu. Tehnika ir vienkārša, praktiska un iedarbīga. Pirmajā, pakāpē nepieciešams prātā konkrēti vizualizēt vēlamo rezultātu. Ja mērķis ir zaudēt svaru, Džūljens sacīja, tad katru rītu pēc pamešanās rnan sevi jāiztēlojas kā slaidu i ilvēku lieliskā fiziskā foim?., vitalitātes un nebeidzamas enerģijas pārņemtu. Jo spilgtāka būs mana iztēles vīzija, jo ātrāk tiks panākts vēlamais rezultāts. Viņš apgalvoja, ka prāts ir galvenais spēka un enerģijas avots un ka vienkāršais mērķa vizualizēšanas akts paver ceļu šīs vēlmes aktualizēšanai.
«Galvenais iemesls, kāpēc cilvēks neizpilda savu apņemšanos līdz galam, sakņojas apstāklī, ka ir pārāk viegli no tās atkāpties, atgriežoties iepriekšējā dzīvesveidā. Keizēm noder arī piespiešanas metode. Piespiešanās cilvēku var iedvesmot sasniegt patiesi ievērojamu rezultātu. Parasti cilvēki spēj paveikt ko patiesi apbrīnojamu tieši lad, kad ir bezizejas situācijā nostādīti ar seju pret sienu, tin nav nekāda cita glābiņa, kā vien sākt izmantot sevī pašā apslēptās iekšējās rezerves.»
«Kā lai attīsta prasmi sevi piespiest?» es pavaicāju, domājot par to, kā šo metodi izmantot, lai spētu no rīta agrāk piecelties, lai iemācītos būt pacietīgāks un mīlošāks tēvs saviem bērniem.
«Ir ļoti daudz dažādu veidu, kā to izdarīt. Viens no vislabākajiem ir publiska apņemšanās. Pastāsti visiem saviem paziņām, ka atbrīvosies no liekajiem kilogramiem, ka pabeigsi iesākto romānu vai arī paveiksi ko citu. Tiklīdz savu apņemšanos būsi pavēstījis pasaulei, tūlīt jutīsies spiests sākt rīkoties, jo nevienam jau nepatīk piedzīvot sakāvi. Sivanas Lielie Skolotāji sevis piespiešanai praktizēja daudz drastiskākas metodes. Viņi cits citam paziņoja, ka, nespējot savu apņemšanos izpildīt, proti, ieturēt vienu nedēļu garu gavēni vai arī, lai meditētu, piecelties četros no rīta, viņi dosies uz ledus auksto ūdenskritumu un stāvēs ūdenī, kamēr to rokas un kājas kļūs nejūtīgas. Tas gan ir visai ekstrēms piemērs tam, kā piespiešanas metode var palīdzēt veidot labus ieradumus un īstenot izvirzītos mērķus.»
««Ekstrēms» tas būtu par vieglu teikts, Džūljen. Tas ir visai ekscentrisks un dīvains rituāls.»
«Tomēr tajā pat laikā arī ārkārtīgi iedarbīgs. Viss uzsvars būtībā likts uz to, ka, liekot prātam patīkamo asociēt ar labiem
