paradumiem, bet sodu ar sliktiem, cilvēkar īsā laikā izdodas atbrīvoties no savām vājībām.»
«Tu minēji, ka šajā metodikā, kas domāta cilvēka vēlmju īstenošanai, ir piecas pakāpes,» es nepacietīgi iestarpināju. «Kādas ir trīs atlikušās?»
«Nu labi, Džon. Pirmā pakāpe nozīmē vizualizēt vēlamo rezultātu iztēlē. Otrā pakāpe nozīmē radīt pozitīvu piespiešanu, lai nepazaudētu iedvesmu. Trešā pakāpe ir pavisam vienkārša: nekad neuzstādi mērķi, nepievienojot tam izpildes termiņu. Lai mērķi aktualizētu, tam katrā ziņā pievienojams konkrēts izpildes termiņš. Tas ir līdzīgi tam, kā tu gatavojies lietas izskatīšanai tiesā. Tu taču vienmēr pievērs uzmanību tieši tiem jautājumiem, kurus tiesnesis paredzējis izskatīt nākamajā dienā, nevis tiem, kuru izskatīšanas laiks vēl nav precizēts.»
«Jā, un starp citu,» Džūljens iestarpināja, «iegaumē, ka mērķis, kas nav uzrakstīts uz papīra, nemaz nav mērķis,
Aizej uz veikalu un nopērc pavisam lētu piezīmju bloku ar spirāli. Nosauc to par savu «Sapņu grāmatu» un ieraksti lajā visus savus tuvākos mērķus un sapņus. Iepazīsti pats sevi un visu to, kas ar tevi saistās.»
«Vai tad es sevi jau neesmu iepazinis?»
«Lielākā daļa cilvēku sevi nav iepazinuši. Viņiem nekad neiznāk laika padomāt par savām labajām un sliktajām īpašībām. Par savām cerībām un sapņiem. Vai zini, kā ķīnieši definē tēla jēdzienu? Ir trejādi spoguļi, kas ataino cilvēka atspulgu. Pirmais spogulis parāda to, kādu sevi redzi tu pats. Otrais spogulis parāda to, kādu tevi redz citi. Bet trešais spogulis parāda patiesību. Iepazīsti, Džon, sevi.»
«Sadali savu «Sapņu grāmatu» atsevišķās nodaļās mērķiem, kas attiecas uz tavas dzīves dažādām jomām. Nu, piemēram, tur varētu būt sadaļas, kas domātas fiziskā stāvokļa uzlabošanas mērķiem, finansiālā stāvokļa uzlabošanas mērķiem, pašpilnveidošanās mērķiem, cilvēcisko attiecību uzlabošanas mērķiem, sociālajiem mērķiem un, kas, jādomā, ir visbūtiskāk taviem garīgajiem mērķiem.»
«Jā, tas nu gan izklausās interesanti! Man nemūžam nebūt ienācis prātā pašam sākt darīt ko tādu. Man nudien nenāktu par ļaunu piemest savai dzīvei nedaudz sāls.»
«Jā gan. Ir vēl kāda cita visai efektīva tehnika, ar kuru tevi tūlīt iepazīstināšu. Piepildi savu sapņu grāmatu ar to lietu attēliem, pēc kurām tiecies, un ar to cilvēku attēliem, kuri spējuši sevī atraisīt tos talantus un kvalitātes, pēc kurām tiecies arī tu. Kas attiecas uz tevi un to nevajadzīgo «riepu» ap jostas vietu, ja gribi atbrīvoties no liekā svara un būt lieliskā fiziskā formā, ielīmē savā «Sapņu grāmatā» kādā maratonskrējēja vai cita izcila sportista bildi. Ja gribi kļūt par pasaulē vislabāko laulāto draugu, kāpēc gan tev neizgriezt un neielīmēt cilvēcisko attiecību sadaļā tāda cilvēka bildi, kurš, tavuprāt, šo lomu ļoti veiksmīgi īstenojis? Iespējams, ka tas varētu būt tavs tēvs. Savukārt, ja tu sapņo par māju jūras krastā un sporta automobili, sameklē iedvesmojošu attēlu, kurā redzami abi šie objekti, un ielīmē «Sapņu grāmatā» arī tos. Un katru dienu atlicini laiku, lai šajā piezīmju blokā ieskatītos kaut vai tikai dažas minūtes. Padari «Sapņu grāmatu» par savu draugu. Rezultāts tevi pārsteigs.»
«Tas jau izklausās pēc aicinājuma uz revolūciju, Džūljen. Man šķiet, ka, lai gan šīs idejas ir gadsimtiem vecas, ikviens no man zināmajiem cilvēkiem varētu pilnveidot savu ikdienas dzīvi, pielietojot kaut vai tikai dažas no tām. Manai sievai noteikti patiktu tāda «Sapņu grāmata». Viņa to droši vien piepildītu ar manām fotogrāfijām, kurās es būtu redzamas bez tā bēdīgi slavenā vēdera.»
«Tas jau nemaz nav tik pārlieku liels,» Džūljens mierinošā tonī piebilda.
«Kāpēc tad Dženija sauc mani par «Rausīti»?» es atmetu, izplūzdams platā smaidā.
Džūljens sāka smieties. Man arī sanāca smiekli. Drīz mēs abi jau smējāmies pilnā kaklā.
«Ja jau cilvēks nespēj pasmieties pats par sevi, par ko lad viņš vispār vēl spēj dzīvē pasmaidīt?» es teicu, vēl aizvien nespēdams nomierināties.
«Ļoti pareizi, draugs. Kad biju piesaistīts savam iepriekšējam dzīves stilam, viena no manām galvenajām problēmām bija tā, ka raudzījos uz dzīvi pārāk nopietni. Tagad visu uztveru daudz vienkāršāk un bērnišķīgāk Tagad es priecājos par visu, ko dzīve man dāvā, neatkarīgi no tā, vai šīs lietas ir lielas vai mazas.»
«Bet esmu novirzījies no tēmas. Man tev tik daudz vēl kas stāstāms, ka vārdi gāžas kā ūdenskritums. Vēl daži vārdi par to piecpakāpju metodiku lielāku un mazāku mērķu sasniegšanai. Kad esi vizualizējis vēlamo rezultātu, izdomājis veidu, kā sevi piespiest, izvirzījis konkrētu izpildes termiņu, pierakstījis to visu, tad nākamais solis ir izmantot to, ko jogs Ramans dēvēja par Skaitļa Divdesmit Viens maģisko likumu. Viņa pasaules Lielie Skolotāji uzskatīja, ka jauns izturēšanās veids kļūst par paradumu, ja to praktizē divdesmit vienu dienu pēc kārtas.»
«Kāpēc tieši divdesmit vienu dienu? Kas tajā skaitlī tik ipašs?»
«Sivanas Lielajiem Skolotājiem nekļūdīgi izdevās izveidot jaunus un daudz veiksmīgākus paradumus, kas noteica to turpmāko dzīvi. Kādu dienu jogs Ramans man atklāja, ka gadījumā, ja slikts paradums jau izveidojies, tas vairs nekad nav izdzēšams.»
«Bet tu taču visu vakaru centies man iestāstīt, ka mannepieciešams mainīt savu dzīvi. Kā gan to iespējams izdarīt, neizdzēšot nevienu no maniem sliktajiem ieradumiem?»
«Es teicu, ka sliktos paradumus nekad nav iespējams izdzēst. Es neteicu, ka negatīvos paradumus nevarētu nomainīt,» Džūljens uzsvērti paskaidroja.
«Nu, Džūljen, semantikas jomā tu vienmēr esi bijis nepārspējams. Bet man liekas, es saprotu, ko tu ar to domāji.»
«Vienīgais veids, kā izveidot jaunu un noturīgu paradumu, ir ziedot tā izstrādei tik daudz enerģijas, ka vecais paradums pazūd gluži tāpat kā nevēlams viesis no mājas. Jaunais paradums ir pilnībā izveidojies aptuveni divdesmit vienas dienas laikā. Tāds laika sprīdis ir nepieciešams, lai nervu impulsu novadīšanas veids kļūtu automātisks.»
«Nu, ja es, teiksim, vēlētos izmantot Rozes Sirds tehniku, lai atbrīvotos no kāda
