sajaukuma. Saraucu degunu, iespiežu ziedi plaukstā un sāku ierīvēt kāju. Tā remdē niezēšanu, un man pār lūpām izlaužas labpatikas nopūta. Tā arī nokrāso manu ādu spokaini pelēkzaļā tonī. Ieziedusi otru kāju, es pametu tūbiņu Finikam, kurš mani nomēra ar šaubpilnu skatienu.
— It kā tu pūtu, — Finiks novaikstās. Bet nieze tomēr ir stiprāka, jo jau pēc mirkļa arī viņš sāk ieziest ādu. Kreveles kopā ar ziedi tiešām izskatās atbaidoši. Es nespēju nepriecāties par viņa nepatiku.
— Nabaga Finik, vai tu pirmo reizi mūžā esi nesmuks?
— Jā gan. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Kā tu to paciet jau tik daudzus gadus? — viņš atspēlējas.
— Vienkārši izvairies no spoguļiem. Tad jau to aizmirsīsi, — es pamācu.
— Ne jau tad, ja skatīšos uz tevi.
Mēs sasmērējamies no galvas līdz kājām un pat pēc kārtas — viens otra muguru tur, kur to nesedz apakš— krekls. — Pamodināšu Pītu, — es saku.
— Nē, pagaidi, — Finiks mani apstādina. — Izdarīsim to kopā. Piebāzīsim sejas viņam klāt.
Manā dzīvē ir atlicis tik maz izdevību uzjautrināties, ka esmu ar mieru. Iekārtojamies Pītam abās pusēs un pieliecamies dažus centimetrus no viņa sejas, un es viņu sapurinu. — Pīta… Pīta, mosties, — maigi lalinu.
Viņš paver plakstus un salecas ta, it kā mēs būtu viņam iedūruši. — Aā!
Mēs ar Finiku atkrītam smiltīs un smejamies kā kutināti. Ikreiz, kad cenšamies nesmieties, paskatāmies uz Pītu, kurš mēģina skatīties nosodoši, un viss sākas no gala. Kad beidzot savaldāmies, es jau domāju, ka varbūt Finikam Odēram nav ne vainas. Vismaz viņš nav tik iedomīgs un uzpūtīgs, kāds likās sākumā. Viņam patiesībā tiešām nav ne vainas. Kolīdz esmu nonākusi pie šāda secinājuma, mums blakus nolaižas izpletnis ar svaigu maizes klaipu. No pagājušā gada atceros, ka Heimiča dāvanas parasti pienāca brīdī, kam varēja būt kaut kāda jēga, tāpēc domās atzīmēju: draudzējies ar Finiku. Tā tu dabūsi ēdamo.
Finiks pagroza maizi rokās un aplūko garozu. Viņš izturas pārāk privātīpašnieciski. Tas nav vajadzīgs. Maize ir zaļgana no aļģēm, kā jau allaž, ja maize ir no Ceturtā apgabala. Mēs visi zinām, ka klaips pieder Finikam. Varbūt viņš nupat ir aptvēris, cik vērtīgs tas ir un ka varbūt viņš maizi vairs nekad mūžā neieraudzīs. Varbūt garoza izraisa kādas asociācijas ar Megsu. Bet viņš tikai nosaka: — Tā labi garšos kopā ar gliemenēm.
Es palīdzu Pītam ieziesties, un Finiks tikmēr veikli izloba gliemenes no čaulām. Mēs sanākam vienkopus un ēdam gardo, saldeno gaļu ar sāļo maizi no Ceturtā apgabala.
Mēs visi izskatāmies drausmīgi — no ziedes kreveles sāk lobīties -, bet es priecājos, ka dabūjām zāles. Ne tikai tāpēc, ka tās mazina niezēšanu, bet arī tāpēc, ka tās pasargā no svelmaini baltās saules sārtajās debesīs. Spriežot pēc saules stāvokļa, lēšu, ka pulkstenis drīz būs desmit, ka esam arēnā apmēram vienu diennakti. Vienpadsmit no mums ir miruši. Trīspadsmit ir dzīvi. Desmit slēpjas kaut kur džungļos. Trīs vai četri no šā desmita ir karjeristi. Nemaz negribas atcerēties, kas ir pārējie.
Manās acīs džungļi no patvēruma ir kļuvuši par ļaunu slazdu. Vienubrīd mums nāksies atkal doties biezoknī, vai nu lai medītu, vai arī lai kļūtu par medījumu, bet pašlaik es taisos palikt mūsu mazajā pludmalē. Un Pīta un Finiks arī neko citu neierosina. Džungļi liekas gandrīz sastinguši, tie zum un čab, bet neatklāj tajos apslēptās briesmas. Un tad tālumā atskan kliedzieni. Džungļu apgabals mums pretī sāk drebēt. Uz pakalna sariešas milzīgs vilnis, kas paceļas augstāk par koku galotnēm un rēkdams gāžas lejup pa nogāzi. Vilnis ar tādu spēku triecas jūrā, ka pat mums, kaut arī esam no tā tik tālu, cik vispār iespējams, ūdens uzskalojas līdz ceļiem un mūsu nedaudzās mantas pašķīst visapkārt. Trijatā izdodas tās savākt, pirms ierauj jūrā, izņemot ķimikāliju saēstos kombinezonus, kuri ir tik sapluinīti, ka to zaudējums ir pavisam vienaldzīgs.
Izšauj lielgabals. Mēs redzam, ka virs tās vietas, kur vilnis sākās, parādās helikopters un savāc no koka līķi. Divpadsmit.
Ūdenstilpe pamazām norimst un uzsūc milzīgo vilni. Mēs atkal sakārtojam mantas slapjajās smiltīs un jau taisāmies apsēsties, kad es kaut ko ieraugu. Trīs stāvus, kas apmēram divus riteņa spieķus tālāk steberē pa pludmali. — Paskatieties, — klusi ierunājos, norādīdama uz jaunpienācēju pusi. Pīta un Finiks seko manam skatienam. Mēs kā sarunājuši paraujamies atpakaļ džungļu ēnā.
Nācēju trijotne ir bēdīgā stāvoklī — to var redzēt uzreiz. Viens gandrīz vai velk otru, un trešais visu laiku met cilpas kā vājprātīgs. Visi trīs ir vienmērīgā, ķieģeļ— sarkanā tonī, it kā būtu bijuši iemērkti krāsā un izlikti žāvēties.
— Kuri tie ir? — Pīta jautā. — Vai arī — kas? Mutanti?
Uzvelku loku, gatavodamās uzbrukumam. Bet tas, kuru velk, pašlaik sabrūk pludmalē. Vilcējs dusmās piecērt kāju un, acīmredzami dusmu lēkmes sagrābts, pagriežas un grūsta vājprātīgo.
Finiks atplaukst. — Džoena! — viņš izsaucas un metas sarkanajiem stāviem pretī.
— Finik! — dzirdu atsaucamies Džoenas balsi.
Es pārmiju skatienu ar Pītu. — Ko nu?
— Mēs nedrīkstam pamest Finiku.
— Laikam jau ne. Nu tad nāc. — Esmu kļuvusi ērcīga, jo pat tad, ja man būtu bijis saraksts ar sabiedrotajiem, tajā noteikti nebūtu Džoenas Meisones. Abi soļojam uz pludmali, kur Finiks nupat ir saticis Džoenu. Pienākusi tuvāk, ieraugu viņas ceļabiedrus un apmulstu. Zemē uz muguras guļ Bītijs un Stiepule, kas tagad ir atkal piecēlusies un iet pa riņķi. — Ar viņu kopā ir Stiepule un Bītijs.
— Trakā un Volts? — Arī Pīta izklausās tikpat pārsteigts. — Man ir jādzird, kā tas gadījās.
Kad pieejam abiem klāt, Džoena pašlaik rāda uz džungļiem un kaut ko aizgūtnēm stāsta Finikam. — Mēs domājām, ka tas ir lietus, nu, tā zibens dēļ, un mēs visi bijām tik izslāpuši. Sāka līt, bet
