izrādījās, ka tās ir asinis. Biezas, siltas asinis. Neko nevarēja redzēt un nevarēja sarunāties, nedabūjot tās mutē. Mēs vienkārši steberē— jām uz priekšu un mēģinājām tikt laukā no tām. Un tad Blaits atdūrās pret spēka lauku.
— Man žēl, Džoena. — Finiks nopūšas. Paiet kāds brīdis, kamēr es izdomāju, kas ir Blaits. Man šķiet, ka viņš bija Džoenas partneris no Septītā apgabala, bet neatceros, ka būtu viņu redzējusi bieži. Ja tā padomā, man liekas, ka viņa nebija pat treniņos.
— Aha, nūjā, nekādas jēgas jau no viņa nebija, tomēr — viņš bija no mājām, — Džoena saka. — Un viņš mani pameta vienu ar šitiem abiem. — Viņa ar kurpi iebaksta gandrīz bezsamaņā gulošajam Bītijam. — Viņš pie Pārpilnības raga dabūja nazi mugurā. Un viņa…
Visi paskatāmies uz Stiepuli, kura, viscaur noziedu— sies ar sakaltušām asinīm, riņķo apkārt un murmina: — Tik-tak… Tik-tak…
— Jā, mēs zinām. Tik-tak. Trakajai ir šoks. — Džoena saviebjas. Izskatās, ka viņas teiktais Stiepuli pievilina, un viņa metas virsū Džoenai, kas rupji nogrūž to smiltīs. — Paliec mierā, ja?
— Novāc rokas no viņas, — es noskaldu.
Džoena paglūn uz mani ar naidā samiegtām brūnām acīm. — Novākt rokas? — viņa iešņācās. Džoena panākas uz priekšu, pirms es pagūstu attapties, un iecērt man tādu pļauku, ka gar acīm pašķīst dzirksteles. — Kā tu domā, kurš viņus tevis dēl izvilka no tiem sasodītajiem džungļiem? Tu… — Finiks uzmet meiteni plecā, nelikdamies ne zinis par viņas plosīšanos, ienes ūdenī un vairākas reizes iegremdē, ber viņa pa ro laiku izkliedz man dažādus apvainojumus. Bet es nešauju. Jo viņa ir kopā ar Finiku un viņa teica, ka esot tos abus atvedusi man.
— Ko viņa ar to gribēja teikt? Ka atveda viņus man? — jautāju Pītam.
— Nezinu. No sākuma tu taču viņus gribēji, — viņš atgādina.
— Aha, gribēju. Sākumā. — Tas nav nekāds izskaidrojums. Palūkojos lejup uz Bīrija nekustīgo ķermeni. — Bet ilgi man viņu vairs nebūs, ja mēs kaut ko nepasāksim.
Pīta paceļ Bītiju rokās, es saņemu Stiepules roku, un mēs aizejam uz mūsu nelielo apmetni pludmalē. Apsēdinu Stiepuli seklumā, lai viņa var drusku nomazgāties, bet šī tikai sažņaudz rokas un laiku pa laikam nomurmina: — Tik- tak. — Atāķēju Bītija jostu un atrodu pie tās ar vīnstīgām piestiprinātu metāla cilindru. Nezinu, kas tas tāds ir, bet, ja viņš domāja, ka to ir vērts glabāt, es to paturēšu acīs. Nometu cilindru smiltīs. Bītija drēbes ir salipušas asinīs, tāpēc Pīta viņu tur ūdenī un es tās atmērcēju. Paiet kāds laiks, līdz dabūjam nost kombinezonu, un mēs redzam, ka arī viņa apakšveļa ir piesūkusies ar asinīm. Nekas cits neatliek kā izģērbt viņu pavisam, lai dabūtu tīru, bet jāteic, ka tas mani vairs īpaši nesatrauc. Šogad uz mūsu virtuves galda jau ir pabijis tik daudz kailu vīriešu. Pie tā ar laiku pierod.
Noliekam zemē Finika novīto pīteni un noguldām Bītiju uz vēdera, lai varētu apskatīt muguru. No lāpstiņas līdz pat miesai zem ribām stiepjas apmēram astoņpadsmit centimetrus gara brūce. Laimīgā kārtā tā nav pārāk dziļa. Bet pēc bālās ādas var noprast, ka viņš ir zaudējis daudz asiņu, turklāt ievainojums asiņo joprojām.
Izslējusies atbalstos uz papēžiem un mēģinu domāt. Kas ir manā rīcībā? Jūras ūdens? Jūtos kā mana māte, kad viņas pirmās zāles visiem bija sniegs. Palūkojos uz džungļiem. Varu derēt, ka tur ir vesela aptieka, ja vien es zinātu, kā to lietot. Bet tur nav manu augu. Tad atceros ķērpjus, ko Megsa man deva deguna izšņaukšanai. — Es tūlīt, — pasaku Pītam. Par laimi, izskatās, ka tādi ķērpji džungļos aug vairumā. Norauju vīkšķi no tuvējiem kokiem un eju atpakaļ uz pludmali. Uztaisījusi no ķērpjiem biezu polsteri, uzlieku to uz Bītija brūces un ar vīnstīgām piesienu pie ķermeņa. Mēs padzirdām viņu ar lāsi ūdens un ievelkam koku paēnā.
— Man šķiet, ka neko vairāk darīt vina labā mēs nevaram, — es novelku.
— Ir jau labi. Tev padodas dziedināšana, — Pīta slavē. — Tā tev ir asinīs.
— Nē. — Papurinu galvu. — Manī rit mana tēva asinis. — Tādas, kas sāk riņķot straujāk medībās, nevis apkopjot slimniekus. — Paskatīšos, kā klājas Stiepulei.
Paņemu kušķi ķērpju, ko varēšu izmantot kā lupatu, un apsēžos seklumā blakus Stiepulei. Viņa nepretojas, kad novelku viņas drēbes un noberžu no ādas asinis.
Bet acīs plaiksnī bailes, un, kad es viņu uzrunāju, viņa neatbild, tikai arvien drudžaināk atkārto: — Tik-tak. — Liekas — viņa cenšas man kaut ko pateikt, bet es neko nesaprotu bez Bītija, kas izskaidrotu viņas domas.
— Jā, tik-tak. Tik-tak, — atsaucos. Tas viņu mazliet nomierina. Mazgāju viņas kombinezonu, līdz asiņu vairs gandrīz nav, un palīdzu viņai uzvilkt to atpakaļ. Tas nav saplosīts kā mūsējie. Josta ir vesela, un es uzsprādzēju atpakaļ arī to. Tad viņas apakšveļu kopā ar Bītija drēbēm nostiprinu zem akmeņiem un atstāju ūdenī mērcēties.
Kad esmu izskalojusi Bītija kombinezonu, pie mums pienāk arī spīdīga, tīra Džoena un Finiks, kam viscaur lobās āda. Kādu laiku Džoena dzer ūdeni un mielojas ar gliemenēm, bet es pūlos iemānīt kādu kumosu Stiepulei. Finiks sausi, gandrīz bezkaislīgi pastāsta par miglu un pērtiķiem, nepieminēdams pašu svarīgāko.
Visi piedāvājas stāvēt sardzē, kamēr pārējie uzkrāj spēkus, beigās nomodā paliekam mēs ar Džoenu. Es — tāpēc, ka esmu labi atpūtusies, bet viņa — tāpēc, ka vienkārši negrib gulēt. Mēs abas klusēdamas sēžam pludmalē, kamēr citi iemieg.
Džoena drošības labad pamet skatu uz Finiku un tad pagriežas pret mani. — Kā jūs zaudējāt Megsu?
— Miglā. Finiks nesa Pītu. Es kādu laiku nesu Megsu. Un tad es vairs nevarēju viņu pacelt. Finiks teica, ka nevarot nest viņus abus. Megsa viņu noskūpstīja un taisnā ceļā iegāja nāvīgajā gāzē.
— Tu zināji, ka viņa bija Finika padomdevēja, — Džoena apsūdzoši saka.
— Nē, es to nezināju.
— Viņa bija gandrīz visa Finika ģimene, — viņa pēc brīža piebilst, bet vairs ne tik indīgi.
