Mēs vērojam, kā ūdens skalojas ap iemērkto apakšveļu. — Pastāsti: kāpēc tev līdzi bija Trakā un Volts?
— Es jau teicu — atvedu viņus tev. Heimičs teica: ja es gribot būt tava sabiedrotā, tad man ir jāatved viņi tev, — Džoena paskaidro. — Tā tu viņam sacīji, vai ne?
Nē, es domāju. Bet apstiprinoši pamāju. — Paldies. Es to novērtēju.
— Cerams. — Viņa man uzmet tik naidīgu skatienu, it kā es būtu pretīgākais, ko viņai dzīvē nācies redzēt. Interesanti: vai tā skatās vecākā māsa, kas no sirds ienīst jaunāko?
— Tik-tak, — izdzirdu sev aiz muguras. Pagriežos un ieraugu, ka pie mums ir atrāpojusi Stiepule. Viņas skatiens urbjas džungļos.
— Ak kungs, viņa ir pamodusies. Labi, es eju gulēt. Jūs ar Trako varat sargāt kopā, — Džoena izmet un aizgājusi apmetas blakus Finikam.
— Tik-tak, — Stiepule čukst. Es viņu piedabūju apgulties un mierinoši glāstu roku. Viņa iesnaužas, nemierīgi kustēdamās un laiku pa laikam nopūzdamās: — Tik— tak…
— Tik-tak, — klusiņām atsaucos. — Laiks gulēt. Tik— tak. Guli.
Saule ceļas arvien augstāk debesīs, līdz atrodas tieši virs galvas. Laikam ir pusdienlaiks, izklaidīgi nodomāju. Tam gan nav nozīmes. Otrā ūdenstilpes pusē mazliet pa labi es pamanu uzliesmojumu, kad zibens iesper kokā un atkal sākas elektriskā vētra. Tajā pašā vietā, kur pagājušajā naktī. Kāds laikam tur iegāja un ar to ir izraisījis negaisu. Kādu laiku sēžu un vēroju negaisu, aijādama Stiepuli, kas no ūdens vienmērīgās skalošanās ir mazliet nomierinājusies. Atceros, ka pagājušajā naktī zibens spēra pēc tam, kad bija izskanējuši zvani. Divpadsmit sitieni.
— Tik-tak, — Stiepule, uz mirkli pamodusies, no— pukst, bet atkal iemieg.
Divpadsmit sitieni pagājušajā nakti. It kā būtu pusnakts. Tad iespēra zibens. Tagad saule ir tieši virs galvas. It kā būtu pusdienlaiks. Un atkal sper zibens.
Lēnām pieceļos un pārlaižu skatienu arēnai. Zibens bija tur. Nākamajā nodalījumā sākās asins lietus, kurā iekļuva Džoena, Stiepule un Bītijs. Kad parādījās migla, mēs bijām kaut kur trešajā nodalījumā turpat blakus. Un, tiklīdz migla uzsūcās, ceturtajā nodalījumā sāka pulcēties pērtiķi. Tik-tak. Pacērtu galvu uz otru pusi. Pirms pāris stundām, apmēram ap desmitiem, otrajā nodalījumā pa kreisi no turienes, kur tagad iespēra zibens, gāzās tas vilnis. Pusdienlaikā. Pusnaktī. Pusdienlaikā.
— Tik-tak, — miegā atkārto Stiepule. Kad zibeņošana norimst un pa labi no tās sākas asins lietus, es pēkšņi saprotu, ko viņa saka.
— Ā, tik-tak, — neskanīgi nomurminu. — Pārskatu vēlreiz visu arēnu un nojaušu, ka Stiepulei ir taisnība. — Tik-tak. Tas ir pulkstenis.
23
Pulkstenis. Es gandrīz redzu rādītājus, kas kustas pa divpadsmit iedaļās sadalīto arēnu. Katra stunda sākas ar jaunām šausmām, iedarbina jaunu Spēļu rīkotāju ieroci un izslēdz iepriekšējo. Zibens, asins lietus, migla, pērtiķi — tās ir pirmās četras stundas pēc arēnas pulksteņa. Un desmitos nāk vilnis. Nezinu, kas notiek pārējās septiņās stundās, bet Stiepulei ir taisnība.
Pašlaik līst asins lietus un mēs esam pludmalē pie pērtiķu iedaļas, pārāk tuvu miglai, lai es justos mierīga. Vai dažādās briesmas draud tikai džungļos? Ne vienmēr. Vilnis pārskalojās pāri visam. Ja migla izplūst no džungļiem vai arī atgriežas pērtiķi…
— Celieties! — es pavēlu, uzpurinādama Pītu un Finiku, un Džoenu. — Celieties — mums ir jākustas! — Bet man vēl pietiek laika viņiem izskaidrot pulksteņa teoriju. Kāpēc Stiepule visu laiku skaitīja 'tik-tak' un kā neredzamo rādītāju kustība katrā iedaļā ieslēdz nāvējošu ieroci.
Man būs izdevies pārliecināt visus nomodā esošos, izņemot Džoenu, kas jau no sākta gala ir pret visu, ko ierosinu es. Bet pat viņa atzīst, ka labāk ir būt drošībā nekā vēlāk nožēlot.
Kamēr pārējie savāc mūsu nedaudzās mantas un uzvelk Bītijam viņa kombinezonu, pamodinu Stiepuli.
Viņa uztrūkstas ar izbaiļu kliedzienu uz lūpām: — Tik— tak!
— Jā, tik-tak, arēna ir pulkstenis. Arēna ir pulkstenis, Stiepul, tev bija taisnība, — es mierinu. — Tev bija taisnība.
Sievietes sejai pārslīd atvieglojums — laikam jau tāpēc, ka beidzot kāds ir sapratis to, ko viņa droši vien jau zināja, kopš pirmo reizi sāka dunēt zvans. — Pusnakts.
— Tis sākas pusnaktī, — piekrītu.
Neskaidri uzpeld kādas atmiņas. Redzu pulksteņa ciparnīcu… Nē, tas bija kabatas pulkstenis, un tas gulēja Plūtarha Hevensbī plaukstā. Un uz tā ciparnīcas uzmir— dzēja un pazuda mans zobgaļsīlis. Kad tagad tā pagudroju, viņš it kā deva man mājienu par arēnas formu. Bet kāpēc lai viņš to darītu? Tobrīd es no kļūšanas par pārstāvi biju tikpat tālu kā viņš. Varbūt viņš bija domājis, ka tas man palīdzēs kā padomdevējai. Vai arī viņš visu bija izplānojis jau sen.
Stiepule pamāj uz asins lietus pusi. — Pusdivi.
— Tieši tā. Pusdivi. Un divos tur izplatās drausmīga, indīga migla, — es papildinu, norādīdama uz džungļiem tuvumā. — Tāpēc mums ir jādodas uz kādu drošu vietu. — Viņa pasmaida un paklausīgi pieceļas. — Vai esi izslāpusi? — Pasniedzu viņai pīto bļodu, un viņa izdzer vismaz litru ūdens. Finiks Stiepulei iedod pēdējo maizes gabalu, un viņa sāk košļāt. Tagad, kad ir atrisināta nespēja sazināties, viņa atkal var normāli darboties.
Pārbaudu savus ieročus. Ietinu izpletnī reni un ziedes tūbiņu un ar vīteni piesienu abus pie savas jostas.
Bītijs vēl nav pilnībā atguvies, bet, kad Pīta mēģina viņu piecelt, pretojas. — Stieple, — Bītijs saka.
— Viņa ir tepat, — Pīta mierina. — Stiepulei klājas pavisam labi. Viņa arī nāks.
Bet Bītijs vēl ķepurojas. — Stieple, — viņš neliekas mierā.
— Ai, es zinu, ko viņš grib, — Džoena nepacietīgi iesaucas. Viņa aiziet uz krastmalu un paceļ no zemes cilindru, ko mēs noņēmām no Bītija jostas, pirms viņu mazgājām. To klāj biezs sarecējušu asiņu slānis. —
