šoka pēc uzbrukuma, vai no tā, ka viņas ķermeni atstāj narkotikas, kas viņu uzturēja. Mēs neko nevaram darīt. Neko, tikai palikt kopā, līdz viņa nomirs.
— Es pieskatīšu kokus, — Finiks nosaka un aiziet. Man arī gribētos iet prom, bet sieviete sažņaudz manu roku tik cieši, ka nāktos noraut viņai pirkstus, un tādai nežēlībai man nav spēka. Atceros par Rū un prātoju: varbūt nodziedāt kādu dziesmu. Bet es pat nezinu, kā narkomāni sauc, nemaz nerunājot par to, vai viņai patīk dziesmas. Zinu tikai to, ka viņa mirst.
Pīta notupstas otrā pusē un glāsta sievietes matus. Viņš sāk klusi runāt, un es viņa teikto gandrīz nesaprotu, bet vārdi arī nav domāti man. — Ar krāsām no tās kastes, kas man ir mājās, es varu sajaukt jebkuru toni, kādu vien iespējams iedomāties. Rozā. Tik maigu kā zīdaiņa āda. Vai tik košu kā rabarbers. Zaļu kā pavasara zāle. Zilu, kas laistās kā ledus uz ūdens.
Narkomāne lūkojas Pītas acīs, it kā pieķerdamās viņa vārdiem.
— Reiz es trīs dienas jaucu krāsas, līdz atradu īsto toni saules gaismai uz balta kažoka. Redzi, es visu laiku domāju, ka tā ir dzeltena, bet izrādījās, ka ir daudz sarežģītāk. Tur bija kārtu kārtām visādas krāsas. Cita pēc citas, — Pīta runā.
Narkomānes elpa pāriet seklos elsienos. Brīvā roka ķēpājas asinīs uz krūtīm un veido apļus, kādus viņai tik ļoti patika gleznot.
— Varavīksni man vēl nav izdevies uzgleznot. Varavīksnes krāsas uzrodas tik pēkšņi un pazūd tik ātri. Man nekad nepietiek laika tās notvert. Tikai mazliet zilā vai mazliet purpura. Un tad tās atkal izdziest. Izgaist, — Pīta turpina.
Pītas vārdi ir nobūruši narkomāni. Viņa ir kā transā. Pacēlusi roku, viņa uzglezno Pītam uz vaiga kaut ko līdzīgu ziedam.
— Paldies tev, — viņš čukst. — Tas ir skaisti.
Narkomānes seja izgaismojas smaidā, un viņa mazliet iepīkstas. Tad asinīm notrieptā roka atkrīt atpakaļ uz krūtīm, viņa pēdējo reizi izpūš elpu un nodārd lielgabala zalve. Viņa atlaiž manu roku.
Pīta ienes sievieti ūdenī. Atgriezies viņš apsēžas pie manis. Kādu laiku narkomāne peld uz Pārpilnības raga pusi, bet uzrodas helikopters, saķer viņu spīlēs ar četriem zobiem un aiznes nakts debesīs, un viņa ir prom.
Finiks atkal atnāk pie mums, un viņam rokā ir sauja manu bultu, no kurām vēl pil pērtiķu asinis. Viņš nomet bultas man blakus smiltīs. — Man likās, ka tu tās gribēsi.
— Paldies. — Iebridusi ūdenī, es nomazgāju visu ķēpu no saviem ieročiem un brūcēm. Kad atgriežos džungļos, lai savāktu ķērpjus un noslaucītos, pērtiķu līķi ir nozuduši.
— Kur tie palika? — es nesaprotu.
— Mēs nezinām. Vīteņi sakustējās, un tie pazuda, — Finiks saka.
Nejūtīgi un pārguruši lūkojamies džungļos. Klusumā es pamanu, ka tās vietas, kur miglas pilieni bija pieskā— rušies manai ādai, ir pārvilkušās ar kreveli. Tās vairs nesāp, bet ir sākušas niezēt. Ļoti. Mēģinu to uzskatīt par labu zīmi. Ka brūces dzīst. Pametu skatienu uz Pītu, tad uz Finiku un redzu, ka viņi abi kasa saskrambātās sejas. Jā, pat Finika skaistumu ir sabojājusi šī nakts.
— Nekasieties, — es pavēlu, kaut man pašai ļoti gribas darīt to pašu. Taču tādu padomu dotu mana māte. — Tā jūs tikai saķersiet infekciju. Kā jums šķiet, vai ir droši atkal mēģināt dabūt ūdeni?
Aizejam atpakaļ pie koka, kurā Pīta mēģināja izurbt caurumu. Es un Finiks stāvam ar ieročiem rokās, kamēr Pīta ieliek reni, bet nekas bīstams neparādās. Pīta ir atradis labu dzīslu, un no renes straumē sāk gāzties ūdens. Mēs remdējam slāpes un ļaujam siltajam ūdenim apskalot niezošos augumus. Piepildījuši dažus gliemežvākus ar dzeramo ūdeni, mēs dodamies atpakaļ uz pludmali.
Vēl ir nakts, bet ausma vairs nevar būt tālu. Ja nu vienīgi Spēļu rīkotāji to aizkavētu. — Varbūt jūs abi pa— guliet? — ierosinu. — Es kādu laiku pastāvēšu sardzē.
— Nē, Katnis, es labāk gribētu stāvēt sardzē, — Finiks ierunājas. Ielūkojos viņam acīs un sejā un aptveru, ka viņš tik tikko valda asaras. Megsa. Ļaut Finikam palikt vienam un viņu apraudāt ir mazākais, ko es varu darīt.
— Labi, Finik, paldies, — nosaku un apgulos smiltīs blakus Pītam, kurš uzreiz aizmieg. Blenžu tumsā, domādama, cik daudz kas var mainīties vienas dienas laikā. Vēl vakar Finiks bija manā nogalināmo sarakstā, bet nu es taisos gulēt, kad viņš stāv sardzē. Viņš izglāba Pītu un ļāva Megsai nomirt, un es nezinu, kāpēc. Es nekad nevarēšu atlīdzināt savu parādu Finikam. Šobrīd varu tikai ļaut viņam mierīgi Megsu apraudāt un gulēt. Tāpēc es tā arī daru.
Kad atkal atveru acis, ir jau vēls rīts. Pīta man blakus vēl guļ. Virs mums zaros karājas zāles pītenis, kas pasargā sejas no saules. Pieceļos sēdus un redzu, ka Finiks nav tērējis laiku lieki. Divas pītas bļodas ir pilnas ar svaigu ūdeni. Trešajā rēgojas gliemeņu raibums.
Finiks sēž smiltīs un ar akmeni lauž gliemenes vaļā. — Svaigas tās garšo labāk, — viņš saka, izraudams no gliemežvāka gaļas gabalu un iemezdams mutē. Viņa plaksti vēl ir pietūkuši, bet es izliekos, ka to neredzu.
No ēdiena smaržas man sāk rūkt vēders, un es pasniedzos pēc gliemenes. Mani aptur asiņu pilnās panadzes. Guļot esmu līdz asinīm sakasījusi ādu.
— Vai tu zini, ka, šitā kasoties, var dabūt infekciju? — Finiks ironizē.
— Tā jau runā, — attraucu un, iegājusi sāļūdenī, nomazgāju asinis, mēģinādama izdomāt, vai man vairāk riebjas sāpes vai niezēšana. Kad apnīk, aizslāju uz pludmali, pavēršu seju augšup un nobļaujos: — Ei, Heimič, ja tu neesi pārāk piedzēries, tad mūsu ādai kaut kas derētu!
Tas ir apbrīnojami un savādi, cik žigli virs manis uzrodas izpletnis. Pasniedzos augšup, un man rokā iegulst tūbiņa. — Bija jau laiks, — nomurminu, bet nespēju vairs būt sadrūmusi. Heimičs! Ko tik es neatdotu, lai varētu ar viņu piecas minūtes aprunāties.
Nometos smiltīs pie Finika un noskrūvēju tūbiņai vāku. Iekšā ir bieza, tumša ziede ar nejauku smaku, kas ož pēc darvas un skuju
