— Ne to, ne to. Neko no abiem. Vispār neko. Vienkārši mērcējies un uzvedies godīgi. Vai arī iesim palīgā Pītam, ja jau tu tik labi jūties.
Pavisam īsajā brīsniņā, kāds mums ir vajadzīgs, lai nokļūtu līdz džungļiem, ievēroju kādu pārmaiņu. Varbūt tas ir daudzgadīgās medību pieredzes dēļ, vai arī mana saārstētā auss tiešām darbojas labāk, nekā bija gribēts. Bet es jūtu virs mums daudzus siltus ķermeņus. Tiem nav jāčalo vai jāklaigā. Pietiek jau ar to, ka tik daudzi elpo.
Pieskaros Finika delmam, un viņš seko manam ska— tienam uz augšu. Nezinu, kā viņi tur sapulcējās tik klusi. Varbūt tas nemaz nebija klusi. Mēs visi bijām aizņemti, dziedinot savas miesas. Un pa to laiku viņi sapulcējās. Džungļu koku zaros karājas nevis pieci vai desmit, bet neskaitāmi pērtiķi. Tas pārītis, ko pamanījām, kad bijām paglābušies no miglas, likās kā laipni sagaidītāji. Bet šis bars izskatās draudīgs.
Ielieku lokā divas bultas, un Finiks satver ciešāk trijžuburi. — Pīta, — ierunājos, cik vien mierīgi spēju. — Ir vajadzīga tava palīdzība.
— Labi, tūdaļ. vSķiet, ka esmu jau pabeidzis, — viņš atsaucas, joprojām darbodamies ap koku. — Jā! Tā! Vai tev rene ir?
— Ir. Bet mēs atradām kaut ko, uz ko tev vajadzētu paskatīties, — rāmi turpinu. — Bet nāc netrokšņodams, lai tos neizbiedētu. — Man nez kāpēc negribas, lai viņš pamanītu pērtiķus vai vispār uz tiem skatītos. Ir dzīvnieki, kas acu kontaktu vien uztver kā agresiju.
Pīta pagriežas pret mums, elsdams no piepūles darbā ar koku. Mana prasība ir izteikta tik dīvainā tonī, ka viņš nojauš — kaut kas nav kārtībā. — Nu labi, — viņš bezrūpīgi nosaka. Pīta sāk nākt cauri džungļiem un, kaut arī zinu, ka viņš ļoti cenšas, klusa pārvietošanās nekad nav bijusi viņa stiprā puse, pat tad, kad viņam veselas vēl bija abas kājas. Bet viss ir labi — Pīta kustas un pērtiķi paliek savās vietās. Viņš tos sajūt, kad ir tikai piecu metru attālumā no pludmales. Viņš uzmet tiem tikai vienu acumirkli, bet efekts ir tāds, it kā būtu aizdedzinājis bumbas degli. Pērtiķi pēkšņi pārvēršas aurojošā oranžas vilnas masā un gāžas viņam virsū.
Vēl nekad neesmu redzējusi dzīvniekus tik ātri kustamies. Pērtiķi šļūc lejā pa vīnstīgām tā, it kā tās būtu ieeļļotas. Viņi pārlec neiedomājamus attālumus no koka uz koku. Viņu ilkņi ir atiezti, spalva sabozta un nagi izlaižas kā atvāžami naži. Var jau būt, ka es neko nezinu par pērtiķiem, bet dabā neviens dzīvnieks tā neuzvedas. — Mutanti! — es izgrūžu, un mēs ar Finiku glābjamies mežā.
Katrai bultai ir jātrāpa, un tās trāpa arī. Spokainajā gaismā nošauju pērtiķus citu pēc cita, mērķēdama acīs un sirdī, un rīklē, lai katrs trāpījums būtu nāvējošs. Bet ar to nepietiktu, ja Finiks nedurtu zvērus kā zivis un nemestu prom un Pīta nevēzētu savu nazi. Sajūtu kājā un uz muguras nagus, un tajā brīdī kāds uzbrucēju novāc. Gaisā sabiezē sabradātu augu, asins smārds un pērtiķu zvēra smaka. Mēs ar Pītu un Finiku nostājamies trijstūrī ar dažiem metriem starpā un mugurām citam pret citu. Sažņaudzas sirds, kad uzvelku stiegru ar pēdējo bultu. Taču es atceros, ka arī Pītam ir bultu maks. Viņš nešauj, viņš tikai cērt ar nazi. Es arī izrauju nazi, bet pērtiķi ir žiglāki, viņi var pielēkt klāt un atsprāgt nost tik ātri, ka nepagūsti noreaģēt.
— Pīta! — uzkliedzu. — Tavas bultas! Pīta pagriežas, ierauga, kādā ķezā esmu, un jau ņem nost bultu maku, kad tas notiek. Pērtiķis no koka lec tieši viņam krūtīs. Man nav bultas, es nevaru izšaut. Dzirdu, kā Finika trijžuburis ar būkšķi iecērtas citā zvērā, un jaušu, ka viņa ierocis ir aizņemts. Pūloties nonemt maku, Pītas roka ar nazi arī ir aizņemta. Metu uzbrucējam ar savu nazi, bet tas apmet kūleni, izvairās un turpina lidot.
Palikusi bez ieroča un neaizsargāta, daru vienīgo, ko varu iedomāties. Steidzos pie Pītas, lai notriektu zemē un paglābtu viņa augumu ar savējo, kaut arī zinu, ka nepagūšu.
Bet viņa paspēj. Uzradusies kā no zila gaisa. Viņas nebija, un jau nākamajā mirklī viņa izšaujas Pītam priekšā. Viņa jau ir noplūdusi asinīm, atplētusi muti spalgā kliedzienā, un ieplestajās acīs zīlītes ir tik lielas, ka redzokļi gail kā melni caurumi.
Vājprātīgā narkomāne no Sestā apgabala pamet gaisā kaulainās rokas, it kā gribēdama pērtiķi apskaut, un tas iegremdē ilkņus viņas krūtīs.
22
Pīta nomet bultu maku un iedur nazi pērtiķim mugurā, un dur vēl un vēl, līdz dzīvnieks atlaiž kodienu. Paspēris mutantu nost, viņš sagatavojas nākamajam. Tagad man ir viņa bultas, uzvilkts loks un Finiks stāv man aiz muguras un elš, taču šobrīd neko nedara.
— Panāciet šurp! Panāciet! — Pīta niknumā kliedz. Pērtiķiem kaut kas ir noticis. Viņi atkāpjas, uzlien atpakaļ kokos un nozūd džungļos, it kā tos sauktu kāda nedzirdama balss. Spēļu rīkotāja balss, kas saka: nu jau pietiek.
— Paņem viņu, — es saku Pītam. — Mēs tevi piesegsim.
Pīta saudzīgi paceļ rokās morflinga novārdzināto sievieti un aiznes dažus metrus līdz pludmalei, un mēs ar Finiku tikmēr turam gatavībā ieročus. Bet pērtiķi ir pagaisuši, izņemot oranžos līķus. Pīta noliek narkomāni zemē. Es pārgriežu audumu uz viņas krūtīm un atklāju četras dziļas durtas brūces. No tām lēnām sūcas asinis, lai gan ievainojumi neizskatās tik nāvējoši, kā ir patiesībā. Lielākais ļaunums ir nodarīts ķermeņa iekšpusē. Spriežot pēc dūrienu atrašanās vietas, zvērs ir trāpījis kādam dzīvībai svarīgam orgānam — plaušām vai varbūt pat sirdij.
Sieviete guļ smiltīs un plāta muti kā sausumā izmesta zivs. Viņai ir nokarena āda slimīgi zaļganā tonī un ribas tik izspiedušās kā badā mirstošam bērnam. Viņa noteikti varēja atļauties nopirkt ēdienu, bet laikam jau izvēlējās morflingu, tāpat kā Heimičs izvēlas alkoholu. Pilnīgi viss vēsta par postažu — viņas miesa, viņas dzīve un tukšais skatiens. Es turu viņas trīcošo roku, īsti nesaprazdama, vai tā raustās no tās pašas indes, kas sabojāja mūsu nervus, vai no
