smilšaina pludmale un mūsu sejas apskalo siltais ūdens, kas viļņo ap Pārpilnības ragu. Atraujos tā, it kā būtu pieskārusies atklātai liesmai.
Kaisīt sāli vaļējā brūcē. Pirmo reizi es pa īstam saprotu šo izteicienu, jo no sāļūdens manas sāpes kļūst tik nepanesamas, ka gandrīz paģībstu. Bet sāpes pavada vēl kāda sajūta — it kā kaut kas aizplūstu. Izdaru eksperimentu — piesardzīgi ielieku ūdenī tikai plaukstu. Tas ir mokoši, jā, bet tad sāpes mazinās. Un es redzu, kā zilajā ūdenī no manām brūcēm izplūst pienains šķidrums. Kad baltums pagaist, vairs nav arī sāpju. Atsprādzēju jostu un norauju kombinezonu, kurš tagad ir tikai sacaurumota skranda. Manas kurpes un apakšveļa neizskaidrojamā kārtā ir vesela. Mazpamazām, likdama ūdenī locekļus tikai pa posmiņam, izmērcēju no brūcēm indi. Izskatās, ka Pīta dara to pašu. Bet Finiks atkāpās no ūdens pēc pirmā pieskāriena un nu guļ ar seju smiltīs, negribēdams vai nespēdams attīrīties.
Pēc tam kad esmu pārdzīvojusi ļaunāko, atverot acis zem ūdens, ūdeni iešņaucot degunā un tad to izspraus— lājot, un pat vairākas reizes izskalojot rīkli, esmu gana atkopusies, lai palīdzētu Finikam. Mana kāja ir kļuvusi mazliet jutīgāka, bet rokas joprojām raustās krampjos. Nespēju ievilkt Finiku ūdenī, un droši vien trakās sāpes viņu, vienalga, nogalinātu. Tāpēc drebošām rokām smeļu ūdeni un leju uz viņa dūrēm. Tā kā viņš neatrodas zem ūdens, tad inde atstāj viņa ķermeni tāpat, kā tajā iesūkusies — nelieliem miglas mutulīšiem, ar kuriem es ļoti sargājos saskarties. Pīta ir gana atguvies un man palīdz. Viņš pārgriež Finika kombinezonu un kaut kur uzmeklē divus gliemežvākus, ar ko var darboties daudz labāk nekā ar plaukstām. Vispirms mēs mērcējam Finika rokas, jo tās ir cietušas visvairāk, taču viņš neko nemana, kaut arī no viņa delmiem paceļas daudz garaiņu. Viņš vienkārši guļ aizvērtām acīm un laiku pa laikam iekunkstas.
Palūkojos apkārt arvien pieaugošā briesmu apziņā par situāciju. Jā, ir nakts, bet šis mēness ir pārāk spožs, lai tumsa mūs apslēptu. Ir paveicies, ka neviens vēl nav uzbrucis. Mēs gan redzētu, ja tie nāktu no Pārpilnības raga, bet, ja uzbruktu visi četri karjeristi reizē, viņi būtu spēcīgāki par mums. Ja arī viņi sākumā nepamanīja, tad mūs drīz vien nodos Finika vaidi.
— Viņš ir jāiedabū dziļāk ūdenī, — es čukstu. Bet mēs nevaram Finiku tajā likt ar seju, kamēr viņš ir tādā stāvoklī. Pīta norāda uz Finika kājām. Katrs paņemam viņu aiz vienas kājas, apgriežam otrādi un sākam vilkt iekšā sāļūdenī. Vienā reizē tikai par dažiem centimetriem. Papriekš līdz potītēm. Dažas minūtes nogaidām. Tad līdz puslielam. Nogaidām. Līdz ceļiem. No jaunekļa miesas griežas balti virpuļi, un viņš vaid. Mēs turpinām viņu mazpamazām atindēt. Atklāju: jo ilgāk es sēžu ūdenī, jo labāk man kļūst. Uzlabojas ne tikai ādas, bet arī smadzeņu un muskuļu darbība. Redzu, ka Pītas seja pamazām atkal kļūst normāla — acs plakstiņš atveras un mute vairs netiecas uz leju.
Arī Finiks sāk lēnām atdzīvoties. Viņš atver acis, paskatās uz mums un saprot, ka viņam palīdz. Ielieku viņa galvu sev klēpī, un mēs ļaujam viņam mērcēties kādas desmit minūtes visā augumā uz leju no kakla. Mēs ar Pītu sasmaidāmies, kad Finiks paceļ roku virs ūdens.
— Ir palikusi tikai tava galva, Finik. Ar to ir visļau— nāk, bet, ja varēsi paciest, pēc tam būs daudz labāk, — Pīta mierina. Mēs palīdzam viņam piecelties sēdus un ļaujam satvert savas rokas, kamēr viņš iztīra acis un degunu, un muti. Viņa rīkle vēl ir pārāk jēla, lai runātu.
— Pamēģināšu izurbt koku, — ierosinu. Aptaustu savu jostu un atrodu reni joprojām karājamies vīnstīgā.
— Es vispirms izurbšu caurumu, — Pīta piesakās. — Paliec pie viņa. Tu esi dziedniece.
Tu laikam joko. Bet skaļi to nesaku, jo Finikam jau tāpat ir gana nepatikšanu. Viņš no miglas ir cietis visvairāk, es gan īsti nesaprotu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņš ir vislielākais, vai varbūt tāpēc, ka viņam bija visvairāk jāpiepūlas. Un vēl, protams, gadījums ar Megsu. Joprojām nesaprotu, kas notika. Kāpēc viņš pameta Megsu, lai nestu Pītu? Un kāpēc viņa ne tikai nepretojās tādai izvēlei, bet ne mirkli nešauboties devās nāvē? Vai tāpēc, ka bija jau tik veca, ka viņas dienas šā vai tā bija skaitītas? Vai Megsa domāja, ka Finikam būs lielākas izredzes uzvarēt, ja mēs ar Pītu būsim viņa sabiedrotie? Finika izmocītajā sejā redzu, ka nav īstais brīdis to noskaidrot.
Jautāšanas vietā es cenšos kaut cik apkopties. Sameklēju kombinezona skrandās savu piespraudi ar zobgaļsīli un piespraužu to pie apakškrekla lencītes. Peldošā josta laikam ir no materiāla, uz ko skābe neiedarbojas, jo izskatās kā jauna. Es protu peldēt, tāpēc tāda josta man īsti vajadzīga nav, bet Bruts ar to atvairīja manu bultu, tāpēc sasprādzēju to atpakaļ ap vidukli, cerot, ka varbūt ar to varēs aizsargāties. Izjaucu matus un ar pirkstiem tos izķemmēju, reizē krietni izretinot, jo tos ir sabojājuši miglas pilieni. Tad sapinu bizē to, kas ir atlicis.
Pīta ir atradis derīgu koku apmēram desmit metrus no šaurās pludmales. Mēs viņu gandrīz neredzam, bet ir dzirdams, kā viņš ar nazi cērt stumbrā. Kur palika īlens?
Megsa to laikam vai nu nometa, vai paņēma līdzi miglā. Jebkurā gadījumā tā vairs nav.
Aizpeldu mazliet tālāk seklajā ūdenī un airējos pamīšus uz vēdera un uz muguras. Jūras ūdens varbūt palīdzēja man un Pītam, bet Finiku tas, šķiet, pilnīgi pārvērš. Viņš sāk lēnām kustēties, pārbaudīdams savus locekļus, un pamazām metas peldus. Bet viņš nepeld tā kā es — ritmiskiem vēzieniem un vienmērīgā ātrumā. It kā es vērotu kaut kāda dīvaina jūras dzīvnieka atdzīvošanos. Finiks nirst un sprauslā ūdeni no mutes, un griežas loti dīvainā veidā — kā korkvilkis, un man noreibst galva, jau skatoties vien. Un vienubrīd, kad viņš ir sabijis zem ūdens tik ilgi, ka jūtos teju pārliecināta — viņš ir vienkārši noslīcis, Finika galva uzrodas man tieši blakus un es satrūkstos.
— Nedari tā!
— Kā tad? Vai es nedrīkstu iznirt vai arī nedrīkstu palikt zem ūdens? — viņš pajautā.
